Veļikijnovgoroda (krievu: Вели́кий Но́вгород — ‘Dižā Novgoroda’), līdz 1999. gadam Novgoroda (vēsturiski vācu: Naugard, vikingu: Holmgård) ir pirmā Senās Krievzemes(Русь) galvaspilsēta (862), vēlāk suverēnās Novgorodas zemes galvaspilsēta (1136-1468).
Vikingu sāgās 9. gadsimtā minēta Holmgarda (Holmgarðr or Holmgarðir), kuras nosaukums tiek atvasināts no vikingu vārda salas dārzs vai arī slāvu Holmgrad — pakalna pils.
Pirmo reizi rakstos pieminēta Sofijas pirmās hronikas 859. gada notikumu aprakstā, bet kā varjagu ķēniņa Rurika pils vieta minēta Nestora pirmās hronikas (Pagājušo gadu vēstures) 862. gada aprakstā. Tā atradusies 2 km uz dienvidaustrumiem no vēlākās Novgorodas pilsētas.
Neraugoties uz to, ka jau 882. gadā Rurika pēctecis Oļegs (Helge) pārcēla savu rezidenci uz hazāriem atņemto Kijivas pilsētu, vecā galvaspilsēta Novgoroda saglabājās kā Senās Krievzemes (Gardarīkes) otra nozīmīgākā pilsēta.
1014. gadā Novgorodas kņazsJaroslavs Gudrais, Kijivas kņaza Vladimira I dēls, atteicās maksāt meslus savam tēvam Kijivā. Tēvs gatavojās karagājienam pret nepaklausīgo dēlu, bet viņa plānus izjauca pečeņegu uzbrukums Kijivas zemei. Drīz Kijivas Vladimirs nomira un viņa vietā sāka valdīt viņa audžudēls Svjatopolks (Святополк Окаянный). Jaroslavs aicināja palīgā savus sabiedrotos varjagus no aizjūras zemēm un ar 1000 varjagiem un 3000 novgorodiešiem sakāva Kijivas kņazu Svjatopolku un pats sāka valdīt Krievzemē.
1240. gadā zviedru, norvēģu un somu karaspēks jarla Ulfa Fasi vadībā ieradās Ņevas lejtecē, lai dotos augšup pa upi un ieņemtu Ladogu un Novgorodu. Novgorodieši sakāva viņus Ņevas kaujā.
1241. gadā livonieši kopā ar igauņiem ieņēma novgorodiešu pilis Koporjē un Lugā.
1242. gadā novgorodieši kņaza Aleksandra Jaroslavoviča (Aleksandra Ņevska) vadībā sakāva livoniešus Ledus kaujā.
1252. gadā kņazs Aleksandrs Jaroslavičs (Ņevskis) pēc neveiksmīgām sarunām ar Romas pāvesta sūtņiem piekrita kļūt par Vladimiras-Suzdaļas kņazu un Zelta Ordas hanu vietvaldi visā Krievzemē.
Kad 1259. gadā Novgorodas iedzīvotāji pretojās Zelta Ordas meslu vācējiem, kņazs Aleksandrs lika vairākiem večes locekļiem nogriezt degunus.
1260. gadā kņazs Aleksandrs par Novgorodas kņazu iecēla savu otro dēlu Dmitriju, kas Lietuvas-Livonijas kara (1262—1282) sākumā 1262. gadā devās nesekmīgā karagājienā uz Tērbatu.
Arī 1268. gadā Rakveres kaujā apvienotais Livonijas un Dāņu Igaunijas karaspēks apturēja Zelta Ordas meslu vācēju organizēto krievu kņazu karaspēka iebrukumu Viruzemē.
1283. gadā zviedri aplenca Ladogas cietoksni un nogalināja novgorodiešu tirgoņus.
1293. gadā Zelta Ordas karaspēks siroja Novgorodas zemē un izlaupīja Volokas pilsētu.
1300. gadā zviedri uzcēla Landskronas pili Ņevas lejtecē pie Ohtas upes ietekas (tagad Pēterburgas teritorijā). Novgorodieši tajā pašā gadā nopostīja pili.
1318. gadā novgorodieši uzbruka zviedru Abo pilij Somijas rietumos.
1323. gadā novgorodieši Orehovij salā pie Ņevas iztekas no Ladogas ezera uzcēla Orešekas pili. Pēc 30 gadu kariem tika noslēgts Noteburgas miera līgums starp zviedriem un novgorodiešiem, kas uz 120 gadiem nosprauda robežu starp Novgorodas zemi un Zviedriju.
1326. gadā tika parakstīts Novgorodas miera līgums starp Norvēģiju un Novgorodas zemi par sāmu apdzīvotās Finmarkas sadalīšanu.
1364. gadā novgorodieši pakļāva Permas zemi (varjagu: Bjarmaland, latīņu: Bjarmia) līdz pat Obas upei Sibīrijas ziemeļdaļā.
1446. gadā Livonijas ordenis kopā ar lietuviešiem, zviedriem, norvēģiem, dāņiem un Hanzas savienību īstenoja Novgorodas tirdzniecības blokādi.
1456. gadā novgorodieši cieta smagu militāru sakāvi dinastiju cīņās starp Maskavijas liekņazu Vasiliju II un viņa brālēnu kņazu Dmitriju Šemjaku, ko atbalstīja Novgoroda. Tika parakstīts Jaželbicas miera līgums, kas stipri ierobežoja Novgorodas suverenitāti ārlietās. Novgorodā patvērumu meklējušais kņazs Šemjaka tika noindēts, bet viņa atraitne aizbēga uz Lietuvu.
1471. gadā Novgorodas pilsētas galva Marta Borecka un viņas dēli Dmitrijs un Fjodors veda sarunas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Kazimiru IV par Novgorodas pāriešanu Lietuvas pakļautībā, saglabājot senās privilēģijas un ortodokso ticību. Lai to nepieļautu, Maskavijas lielkņazs Ivans III uzbruka un sakāva Novgorodas armiju kaujā pie Šelonas.
1478. gadā Maskavijas lielkņaziste pilnībā pakļāva Novgorodas republiku.
Novgorodas kņazs Aleksandrs (Ņevskis)
Novgorodas večes iznīcināšana (1478) (Autors — Klavdijs Lebedjevs)
Novgorodas pilsētas galvas Martas Boreckas (vidū) skulptūra ar sadauzīto Novgorodas večes zvanu monumentā "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (1862)
Zviedrijas karaspēks ieņem Novgorodu 1611. gada jūlijā
1570. gada janvārī un februārī, satracināts par militārajām neveiksmēm Livonijas karā un apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 ("Novgorodas slaktiņš").
Krievu—zviedru kara laikā 1611. — 1617. gadā Novgorodu okupēja zviedru karaspēks un atjaunoja Novgorodas lielkņazisti Zviedrijas protektorātā. 1617. gadā pēc Stolbovas miera līguma to atguva Krievija. 1650. gadā notika Novgorodas iedzīvotāju sacelšanās. Pēc Krievijas Impērijas izveides 1727. gadā Novgoroda kļuva par Novgorodas guberņas centru, bet par Krievijas jauno galvaspilsētu kļuva Ņevas grīvā uzceltā Pēterburga.
Otrā pasaules kara laikā 1941. — 1944. gadā Vērmahts okupēja Novgorodu un tās apkaimē 1942. gadā notika asiņainas kaujas (Demjanskas katls).
1944. gadā kļuva par Novgorodas apgabala centru.
1951. gadā arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasts pirmais uz bērza tāss rakstītais teksts.
1992. gadā Novgorodas arhitektūras pieminekļi tika iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
1999. gadā Krievijas Federācijas prezidents Jeļcins parakstīja likumu par Novgorodas pārdēvēšanu par Veļikijnovgorodu.
Nestora hronikas (Повесть временных лет, sarakstīta ap 1113. gadu) vēstījums par 862. gada notikumiem:
"Izdzina varjagus aiz jūras un nemaksāja viņiem meslus, un sāka paši par sevi valdīt, un nebija viņu vidū taisnības, un dzimta nostājās pret dzimtu, un bija viņiem nesaskaņas, un sāka karot viens ar otru. Un sev teica: Sameklēsim sev kņazu, kas pār mums valdītu un tiesātu pēc taisnības.
Ziemeļaustrumeiropas karte 9. gadsimtā. Varjagu rūsu pilsētas iezīmētas sarkanā krāsā, citu vikingu cilšu un pilsētu nosaukumi ar violetiem burtiem, slāvu cilšu ar pelēkiem burtiem. Hazāru kaganāta robežas zilā krāsā.
Un gāja aiz jūras pie varjagiem, pie rusiem. Tie varjagi saucās par rusiem, kā otri saucas par zviedriem, bet citi par normaņiem un angļiem, bet vēl citi par gotlandiešiem, lūk tā arī tie. Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rusiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums.
Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pirms tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā merieši, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks.
Un bija viņam divi vīri, ne radinieki, bet bajāri, un viņi lūdza atļauju doties ar savu dzimtu uz Cargradu. Viņi devās pa Dņepru, un garām braucot redzēja kalnā nelielu pilsētu. Un jautāja Kam pieder pilsēta?. Tie tad atbildēja: Bija trīs brāļi Kijs, Ščeks un Horivs, kas uzcēla šo pilsētu un gāja postā, bet mēs esam šeit un maksājam nodevas hazāriem. Askolds un Dirs palika tajā pilsētā, savāca pie sevis daudz varjagu un bija par kņaziem poļaniem. Ruriks toties bija par kņazu Novgorodā."
Novgorodai ir bijuši cieši politiskie kontakti ar Ziemeļeiropas zemēm, tajā savu bērnību pavadījuši norvēģu ķēniņi Olafs I Trigvasons (Olav I. Tryggvason) (963-1000) un Magnuss I (Magnus I) (1024-1047), bet patvērumu savā laikā meklējuši arī norvēģu valdnieki Olafs II. Haraldsons (Olav II. Haraldsson) (995-1030) un Haralds III (1015-1066).
Novgorodas sociālā struktūra sastāvēja no augšslāņa, kas ietvēra bagātos tirgoņus, zemes īpašniekus un augļotājus, no vidusslāņa, kas ietvēra vienkāršos tirgoņus un apakšslāņa, pie kura piederēja amatnieki un algādži.
Lasītprasme bija ne tikai dižciltīgo un garīdznieku privilēģija, bet uz bērza tāsīm rakstītās pilnvaras liecina, ka plaši tautas slāņi pratuši lasīt un rakstīt.
Novgorodā arheologi atraduši Novgorodas kodeksu, autora datētu ar 999. gadu, kas ir senākā saglabājusies slāvu grāmata.
Pasargāta no tiešiem mongoļu iebrukumiem, 13. gadsimtā Novgorodas zeme kļuva par krievu senās kultūras patvērumu iepretīm tatāru kontrolētajai Maskavijai un lietuviešu kontrolētajām rietumu un dienvidu krievu zemēm.
Novgorodu pārvaldīja tās pilsoņu vēlēta veče, kas savukārt kopš 12. gadsimta ievēlēja Novgorodas kņazu, kas pildīja karavadoņa funkcijas, baznīcas galvu un pilsētas galvu.
Novgorodai bija labi tirdzniecības un politiskie kontakti ar Hanzas savienību un Lietuvas dižkunigaitiju. Pilsētas ārzemnieku apdzīvotajā Pētera kvartālā bija četri Hanzas kantori.
Galvenās eksporta preces bija mežkopības produkti, kažokādas, koks, medus, vasks, alus un trāns. Importēja sudrabu, metālus, ieročus, audumus, dzintaru, labību, garšvielas.
Novgorodas nauda bija hrivna (12. gadsimts) un rublis (no 13. gadsimts).
Kopš 13. gadsimta vērojama konkurences saasināšanās starp autoritāro Maskaviju un demokrātiski pārvaldīto Novgorodu, kas beidzās ar Maskavas uzvaru pār Novgorodu 1478. gadā un pilnīgu Novgorodas augsšlāņa iznīcināšanu pirmā Krievijas cara Ivana IV laikā.
Novgorodas kā Krievzemes ziemeļu galvaspilsētas loma zuda pēc Pēterburgas uzbūvēšanas un pasludināšanas par jauno Krievijas galvaspilsētu 1712. gadā.
Veļikijnovgoroda ir valsts darbinieka Ivana Goremikina (Иван Логгинович Горемыкин, 1839 — 1917) un feldmaršala Josifa Gurko (Иосиф Владимирович Гурко, 1828 — 1901) dzimtā pilsēta.
Krievija
Veļikijnovgoroda Vikikrātuvē
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veļikijnovgoroda.
