Baltijas jūra

Baltijas jūra
Baltijas jūra
Koordinātas	58°N 20°E / 58°N 20°E / 58; 20Koordinātas: 58°N 20°E / 58°N 20°E / 58; 20
Okeāns	Atlantijas okeāns
Platība	377 000 km2
Garums	1610 km
Platums	193 km
Vid. dziļums	55 m
Maks. dziļums	459 m
Tilpums	21 700 km3
Baseins	1 641 650 km2
Valstis un teritorijas	Dānija  Igaunija  Krievija  Latvija  Lietuva  Polija  Somija  Vācija  Zviedrija
Lielākās pilsētas	Gdaņska Helsinki Karaļauči Kopenhāgena Malme Rīga Sanktpēterburga Stokholma Tallina
Baltijas jūra Vikikrātuvē

Baltijas jūra ir Eiropas ziemeļaustrumu daļas iekšējā jūra. To ierobežo Skandināvijas pussala, Eiropas kontinenta austrumu un centrālā daļa un Dānijas salas. Vienīgā Pasaules okeāna daļa, ar kuru savienota Baltijas jūra, ir Ziemeļjūra, taču arī ar Ziemeļjūru to savieno tikai salīdzinoši šauri šaurumi — Ēresunds, Lielais Belts un Mazais Belts. Izveidoti arī kanāli: Baltās—Baltijas jūras kanāls cauri Krievijai savieno ar Ziemeļu Ledus okeānam piederīgo Balto jūru, bet Ķīles kanāls cauri Ziemeļvācijai — ar Ziemeļjūru.^[1]

Baltijas jūras nosaukums ir devis nosaukumu baltu valodām un Baltijas valstīm. Terminu "Baltijas jūra" (Mare Balticum) pirmoreiz lietoja vācu hronists Brēmenes Ādams 11. gadsimtā. Viņš, kā jau vietējais hronists, pierakstījis nosaukumu, kuru lietoja iedzīvotāji. Tomēr par šī vārda izcelsmi precīzu ziņu nav. Tas varēja rasties, atsaucoties uz mītisko Ziemeļeiropā it kā esošo Baltijas salu. Pastāv arī iespēja, ka Ādams no Brēmenes veidojis šo vārdu no ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Cits skaidrojums — vārds cēlies no protoindoeiropiešu valodas vārda saknes *bhel, kas nozīmē ‘balts’, ‘mirdzošs’. Šī vārda sakne saglabājusies arī vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tai skaitā latviešu valodā.

Vienā no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija — Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.—168. m. ē.) izveidotajā Austrumeiropas kartē Baltijas jūra nosaukta par "Sarmatu jūru" (MARE SARMATICVM). Citos avotos minēts nosaukums OCEANUS SARMATICUS. Sarmati bija sena klejotāju tauta, kura runājusi indoirāņu valodā un līdz 4. gadsimtam dzīvoja Austrumeiropā. Tacits to dēvēja par "Svēbu jūru" (Mare Suebicum).

Vēsturē pazīstami arī citu tautu dotie Baltijas jūras nosaukumi: "Varjagu jūra", "Barbaru jūra",^[2] "Vendu jūra". Tā kādā 946. gada dokumentā to dēvēja par "Rūgu jūru" (no rūgu vārda cēlies tagadējās Rīgenes salas nosaukums),^[3] bet Nestora hronikas ievadā Baltijas jūra nosaukta par Varjagu jūru.^[4][5] Štumpfa (Stumpf) Eiropas kartē,^[6] kas izdota Cīrihē, 1548. gadā (pārkopēta no vecākas Sebastiana Minstera veidotas kartes), Baltijas jūra tiek saukta par "Vācu jūru" (Das Deutsche Meer). Arī vecākā 1450. gadā Fra Mauro zīmētajā pasaules kartē redzams nosaukums "Ģermāņu jūra" vai pat okeāns, ko parasti piedēvē Ziemeļjūrai, tomēr minētajā kartē tā nepārprotami ir arī Baltijas jūra.^[7]

Latvijas piekrastes iedzīvotāji mēdza atklāto jūru dēvēt par "Dižjūru", bet Rīgas līci — par "Mazo jūru" (Mazjūru). Viduslaikos Rīgas līci latīniski dēvēja par "Līvu jūru" (Mare Livonicum). Senākajās Eiropas kartēs par jūrām tika saukti arī lielākie Baltijas jūras līči. Piemēram, Mare Finonicum sive Sinus Venedicus — tagadējais Somu jūras līcis.

Baltijas jūras nosaukums dažādās valodās:

• Ģermāņu valodās (izņemot angļu) jūra tiek dēvēta par "Austrumjūru":
  • dāņu valoda — Østersøen;
  • nīderlandiešu valoda — Oostzee;
  • norvēģu valoda — Østersjøen;
  • vācu valoda — Ostsee;
  • zviedru valoda — Östersjön
• Somugru valodās jūras nosaukuma nozīme diametrāli atšķiras:
  • igauņu valoda — Läänemeri — ‘rietumu jūra’, jo tā atrodas rietumos no Igaunijas;
  • somu valoda — Itämeri — ‘austrumu jūra’ — jūras nosaukums pārņemts un tulkots no zviedru valodas, neievērojot to, ka jūra atrodas rietumos no Somijas.
  • lībiešu valoda – Sūŗ meŗ — ‘lielā jūra', pretstatā Piški meŗ – 'mazā jūra' jeb Rīgas līcis.^[8]
• Pārējās valodās tiek lietota sakne "balt":
  • angļu valoda — Baltic Sea;
  • franču valoda — Mer Baltique;
  • kašūbu valoda — Bôłt;
  • krievu valoda — Балтийское море;
  • latīņu valoda — Mare Balticum;
  • latviešu valoda — Baltijas jūra;
  • lietuviešu valoda — Baltijos jūra;
  • poļu valoda — Morze Bałtyckie

Baltijas jūra ir viens no lielākiem iesāļūdens baseiniem pasaulē. Tā ir gandrīz pilnībā noslēgta. Jūra atrodas virs kontinentālās Zemes garozas un nav veidojusies plātņu tektonikas procesu rezultātā, tāpēc jūra ir salīdzinoši sekla.

Zemāk minētie skaitļi dažādos avotos var atšķirties:

• Garums — 1 610 km;
• Vidējais platums — 193 km;
• Vidējais dziļums — 55 m;
• Maksimālais dziļums — 459 m (Landsortas dzelme starp Stokholmu un Gotlandi). Otra dziļākā vieta — Gotlandes dzelme (259 m) ir ievērojami seklāka;
• Platība — ap 377 000 km²;
• Tilpums — ap 21 000 km³;
• Krasta līnijas garums — ap 8000 km^[9]

Baltijas jūra atrodas mērenajā klimata joslā, ziemeļu daļa — netālu no polārā loka. Pateicoties tam, ka klimatu ietekmē netālā siltā Ziemeļatlantijas straume, Baltijas jūras klimats ir salīdzinoši maigāks kā citās pasaules daļās līdzīgos platuma grādos.

Salīdzinoši siltākais klimats Baltijas jūrā ir Bornholmā.

Gada visaukstākie mēneši ir janvāris un februāris, kad mēneša gaisa vidējā temperatūra ir no 0 līdz -2 °C atklātā jūrā un no +1 līdz -5 °C piekrastē. Somu un Botnijas līča galos temperatūra sasniedz -8, -11 °C. Atsevišķās dienās gaisa temperatūra piekrastē var pazemināties līdz -25, -30 °C, atsevišķos gadījumos ziemeļu rajonos pat līdz -40 °C. Ir iespējama arī gaisa temperatūras paaugstināšanās, kad gaisa temperatūra paceļas līdz 5-10 °C. Sals var būt jau no septembra līdz pat maijam. Jūras dienviddaļā gaisa temperatūra zem nulles nolaižas tikai no decembra līdz martam.

Gaisa temperatūras absolūtais minimums ir -42 °C. Siltākie mēneši ir jūlijs un augusts. Šajā laikā gaisa temperatūra atklātā jūrā ir 16-18 °C, bet piekrastē 14-20 °C. Temperatūras absolūtais maksimums ir +38 °C (Tallina).

Atklātā jūrā visa gada laikā dominē rietumu, dienvidrietumu un dienvidu vēji. Dažreiz pūš arī ziemeļu un austrumu vēji.

Piekrastē pārsvarā pūš dienvidrietumu vēji (15-35% gadījumu), rietumu (15-30%) un dienvidu vēji (15-30%).

No citu virzienu vējiem Somu līča krastos no maija līdz jūlijam bieži ir ziemeļrietumu vēji (20-30%), bet no septembra līdz aprīlim — dienvidaustrumu (15-25%). Dažviet jūras dienvidu piekrastē no marta līdz maijam ir austrumu vēji (15-25%). Botnijas līča piekrastē diezgan bieži pūš ziemeļaustrumu vēji (25-30%) un ziemeļrietumu vēji (15-25%), bet no septembra līdz martam — ziemeļu vēji (15-20%).

Vidējais vēja ātrums visās piekrastēs ir ap 3—7 m/s, bet ziemā tas ir lielāks, nekā pavasarī un vasarā. Botnijas līča ziemeļos un Skageraka šaurumā pie Oslo vēja ātrums ir tikai 2 m/s.

Vasarā piekrastē ir diezgan izteikts vēja ātruma diennakts ritms. Parasti vismazākais vēja ātrums ir naktī un no rīta, bet vislielākais tas ir pēcpusdienā.

Pilnīgs bezvējš ir retums. Tas notiek tikai 1—8% gadījumu, bet Botnijas līča ziemeļos un Somu līča austrumos 10-25% gadījumu. Lielākajā daļā piekrastes punktu bezvējš ir 1—7% gadījumu, tomēr līču galējos punktos, piemēram, Karlshamnā, Mariehamnā, Gēteborgā un Oslo bezvējš var būt 15—25% gadījumu.

Vējš ar ātrumu virs 15 m/s atklātā jūrā visbiežāk novērojams no oktobra līdz februārim, kad to biežums sasniedz 5—10%. Pārējos mēnešos tas ir mazāks par 5%. Piekrastē dienu skaits mēnesī ar vēja ātrumu 15 m/s ir mazāks par 6 dienām. Oslo tādi vēji var pat nebūt nemaz visa gada garumā. Somu līča piekrastē pie Hanko (59°49' Z, 22°58' A), kā arī Botnijas līča piekrastē (60°18' Z, 19°08' A; 62°20' Z, 21°12' A un 60°25' Z, 19°35' A) no septembra līdz martam dienu skaits mēnesī ar vēja ātrumu virs 15 m/s var būt arī 8—16 dienas. Vēja atkārtošanās gadījumi ar ātrumu 17 m/s oktobrī—martā ir 3—5%, bet pārējos mēnešos mazāk par 2%. Piekrastē tādi vēji novērojami galvenokārt no oktobra līdz martam 1—2 dienas mēnesī.

Aprakstītajā rajonā iespējamas arī stipras vētras. Pati nežēlīgākā no tām visu Baltijas jūras novērojumu vēsturē bijusi 1981. gada 24.—25. novembrī. Vēja ātrums dienvidos no 58° paralēles tad sasniedza 33 m/s, ziemeļos no tās vējš bija vājāks, bet arī Botnijas līča ziemeļos tas pārsniedza 20 m/s.

1982. gada decembrī Botnijas līča austrumdaļā arī bijusi stipra vētra ar vēja ātrumu 24—28 m/s.

Vētras laikā vēja virziens Baltijas jūras austrumdaļā ir atkarīgs no attiecīgā ciklona trajektorijas. Ja ciklons virzās austrumu virzienā ziemeļos no Somu līča, tad vējš pūš no dienvidiem un dienvidrietumiem, vēlāk tas pūš jau no rietumiem un ziemeļrietumiem. Ja ciklons virzās austrumu virzienā dienvidos no Somu līča, tad novērojami ziemeļaustrumu un austrumu vēji. Parasti vētras ilgst vienu diennakti, bet retos gadījumos rudenī — pat 3 diennaktis.

Jūras dienviddaļā vētras laikā ziemā ir dienvidrietumu un rietumu vēji, bet vasarā — ziemeļrietumu vēji. Visbiežāk vētras tur ilgst 6—11 stundas, bet no oktobra līdz martam tās var ilgt divas diennaktis, turklāt visilgākās vētras parasti ir tās, kuras nāk no dienvidrietumiem.

Botnijas līcī vētras laikā vēji pūš no dienvidiem un dienvidrietumiem, bet vēlāk jau no rietumiem un ziemeļrietumiem.

Kopumā jūras dienvidu un austrumu piekrastē vētras laikā dominē dienvidu un dienvidrietumu vēji. Tomēr Lielā Belta, Mazā Belta un Kategata rajonā rudenī un ziemā vēju virziens var būt dažāds, bet vasarā — ziemeļrietumu un rietumu.

Dienvidaustrumu vēji Skagerakā parasti ir brāzmaini, bieži vien tos pavada lietus un tie izraisa šaurumā lielu ūdens viļņošanos. Vētras laikā rietumu un ziemeļrietumu vēji var sasniegt lielu spēku; dažreiz tos pavada sniegs vai krusa. Ziemeļu vēji dažos gadījumos ilgst dažas dienas pēc kārtas, izraisot šaurumā stipru ūdens viļņošanos.

Vasarā šajā rajonā var būt brāzmaini vēji ar pērkona negaisiem.

Brīzes Baltijas jūrā novērojamas siltajā gadalaikā pārsvarā no maija līdz septembrim. Īpaši izteiktas brīzes ir jūras līčos. Tā, piemēram, Somu, Rīgas un Botnijas līcī vasarā mēneša laikā vidēji ir 10 dienas ar brīzi.

Jūras brīze rodas neilgi pirms pusdienlaika; pēcpusdienā tās ātrums sasniedz 8 m/s, bet pirms saulrieta vējš norimst. Krasta brīze ir vājāka par jūras brīzi. Tā sākas pēc saulrieta, bet beidzas no rīta. Zviedrijā jūras brīze izplatās 70 km tālu sauszemē, bet sauszemes (krasta) brīze — tikai ap 15 km tālu jūrā. Skageraka šauruma ziemeļrietumu piekrastē novērojama īpatnēja brīze ar vietējo nosaukumu solgangsver. Tā sākas drīz pēc saullēkta, pūš vispirms no austrumiem, tad dienas laikā maina savu virzienu pulksteņrādītāja kustības virzienā un dienas beigās jau pūš no dienvidrietumiem.

Ledus tā maksimālās izplatības periodā (februāris—marts) klāj vidēji 45% Baltijas jūras platības. Parasti aizsalst Botnijas līcis, Somu līcis, Rīgas līcis un Veinameri starp Igaunijas salām.

Baltijas jūras centrālā daļa aizsalst reti — tā ir noticis, piemēram, 1942. gadā. 1987. gadā aizsala ap 96% Baltijas jūras; vaļēja palika tikai neliela jūras daļa rietumos no Bornholmas. Savukārt maigās ziemās aizsalst tikai daļa no Botnijas līča un Somu līča.

Botnijas līča ziemeļu daļā ledus biezums sasniedz 70 cm, taču virzoties uz dienvidiem, tas samazinās. Ledus Botnijas līcī var saglabāties līdz maija beigām — jūnija sākumam.

Regulāra ledus segas izveidošanās ir ļoti svarīga vairākām Baltijas jūrā dzīvojošām dzīvnieku sugām, jo sevišķi roņiem, tāpēc globālā sasilšana apdraud arī Baltijas roņu populācijas.

Ledus izveidošanās process notiek virzienā no austrumiem uz rietumiem. Pirmais ledus rodas līčos, kuri atrodas ziemeļos un kuri tālu ieiet sauszemē. Somu un Rīgas līcī ledus sāk veidoties novembra vidū, bet maigākās ziemās — decembra beigās vai janvāra sākumā. Rietumu piekrastē ledus bargās ziemās parādās jau decembra beigās, bet vidēji bargās ziemās februārī un janvāra otrajā pusē. Dažreiz bargās ziemās ledus var veidoties arī jūras šaurumos pie Dānijas — tas notiek janvāra beigās.

Ledus segas maksimālā attīstība vērojama februārī un martā.

Ledus segas kušana notiek virzienā no rietumiem uz austrumiem. Rīgas un Somu līcī ledus izkūst marta beigās un aprīļa sākumā. Loti bargās ziemās Somu līcis no ledus pilnībā var atbrīvoties arī tikai maija otrajā pusē, bet mērenās — maija sākumā, bet maigās ziemās ledus izkūst jau aprīļa sākumā.

Rīgas līcis bargās ziemās no ledus atbrīvojas tikai maija vidū, bet mērenās — aprīļa trešajā dekādē. Ledus segas sarukšana sākas no Irbes šauruma. Vidējais ledus kušanas ilgums ir ap 30 dienām.

Gdaņskas līcī ledus izkūst jau februāra otrajā pusē. Baltijas jūras dienvidos ļoti bargās un bargās ziemās ledus kūst tikai marta sākumā, bet mērenās ziemās — jau februāra sākumā.

Baltijas jūras rietumdaļā bargās un ļoti bargās ziemās ledus sega izkūst aprīlī, bet mērenās ziemās tas notiek jau marta otrajā pusē, pilnībā šis rajons atbrīvojas no ledus segas aprīļa sākumā.

Botnijas līcī ledus sāk kust marta beigās un aprīļa sākumā, ledus segas sarukšana notiek dienvidu—ziemeļu virzienā. Līča dienvidu piekraste pilnībā no ledus atbrīvojas maija sākumā, bet ziemeļu piekraste tikai maija beigās. Botnijas līča galējos ziemeļos (65°00' Z, 24°43' A) pie Pīteo ledus var būt vēl pat jūlija sākumā.

Dānijas šaurumos ledus sega izkūst marta vidū.

Ledus segas biezums jūrā pārsvarā ir no 10 līdz 30 cm, bet bargās un ļoti bargās ziemās tā var būt 80 cm un pat veselu metru bieza.

Nekustīgs ledus izveidojas jūras austrumu daļā jau decembra beigās un janvāra sākumā. Botnijas līča ziemeļdaļā tas notiek novembra beigās, bet jūras dienviddaļā janvārī un februārī. Jūras šaurumos ledus izveidojas februāra sākumā.

Ledus saspiešanās rezultātā vietām rodas slāņu ledus un torosi. Lieli torosi veidojas Somu līcī ledus lūšanas laikā.

Arī Rīgas līcī veidojas torosi. Botnijas līcī torosi veidojas janvārī un februārī galvenokārt ziemeļu un austrumu rajonos. Šeit var vērot torosu grēdas, kuru augstums dažās ziemās var sasniegt pat 20 metrus. Torosi veidojas arī Dānijas šaurumos kā arī seklās vietās un pie salām.

Atklātā jūrā un lielos līčos vērojams arī dreifējošais ledus, kurš pārvietojas vēja pūšanas virzienā.

Ledus segas stāvēšanas ilgums Somu līcī ir 105—165 dienas, Rīgas līcī — 95—150 dienas, bet jūras austrumu krastā — 45—95 dienas. Jūras dienvidos ledus stāv tikai 20—25 dienas ilgi, turpretī ziemeļu daļā — 160—210 dienas. Vislielākais šis periods ir pašos līča ziemeļos mazo līču piekrastēs, kur tas var ilgt 220—245 dienas.

Ar Pasaules okeānu caur Ziemeļjūru Baltijas jūru savieno trīs šaurumi — Ēresunds, Lielais Belts un Mazais Belts.

Ūdens apmaiņas process ar Ziemeļjūru ir sarežģīts. Baltijas jūras virsējais iesāļūdens slānis plūst ārā no Baltijas jūras. Ik gadus Ziemeļjūrā ieplūst 940 km³ iesāļūdens. Savukārt dziļāk esošais, sāļākais ūdens plūst pretējā virzienā — no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru, vidēji gadā Baltijas jūrā ieplūst 475 km³ ar skābekli bagātināts sāļūdens. Šis ūdens ar virsējo ūdens slāni sajaucas ļoti lēni, rezultātā Baltijas jūrā sāļākais ūdens atrodas 40—70 metrus dziļi.

Baltijas jūrā nav ļoti izteikta straumju režīma, taču pārsvarā ūdens plūst pretpulksteniski: ziemeļu virzienā gar austrumu krastu un dienvidu virzienā gar rietumu krastu.

Ūdens apmaiņas radīto starpību sedz upju pieplūde. Baltijas jūrā upes gadā ienes vidēji 660 km³ saldūdens. Lielākās jūrā ietekošās upes ir Daugava, Nemuna, Ņeva, Odera un Visla. Bez tam Baltijas jūrā ir arī pozitīva nokrišņu bilance — vairāk saldūdens jūrā nolīst nekā iztvaiko.

Nozīmīgs sāļūdens avots ir arī lielas, neregulāras Ziemeļjūras ūdens ieplūdes Baltijas jūrā. Šāda sāļūdens ieplūde no Ziemeļjūras ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras ekosistēmai, jo piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem. Līdz 1980. gadiem liela sāļūdens pieplūde notika aptuveni reizi 4—5 gados. Pēdējā desmitgadē šādas ieplūdes kļūst retākas. Pēdējās sāļūdens ieplūdes notika 1983., 1993. un 2003. gados, kas liek domāt par jaunu, desmit gadu, ciklu.

Baltijas jūrā nav izteiktu plūdmaiņu (izņemot rietumu daļas šaurumus, kur plūdmaiņas ir jūtamas), taču vētras laikā jūras zemajos krastos var notikt plūdi. Tomēr ne viļņu augstums, ne plūdi nav tik lieli, kā kaimiņu Ziemeļjūrā.

Baltijas jūras sāļums ir daudz mazāks kā vidēji okeānā, jo Baltijas jūra ir gandrīz pilnībā noslēgta un tajā ir liela saldūdens pieplūde no upēm un nokrišņiem. Jūras sāļums variē no 1‰ ziemeļu daļā līdz 6—8‰ centrālajā daļā. Vissāļākajā zonā ir 40—70 metru dziļumā, kur sāļums ir 15—20‰. Salīdzinājumam Pasaules okeāna vidējais sāļums ir 35‰.

Baltijas jūras ūdeņiem raksturīgi, ka sāļums samazinās, palielinoties attālumam no Ziemeļjūras. Pie Dānijas krastiem Baltijas jūras sāļums ir līdzīgs Ziemeļjūras sāļumam, savukārt Botnijas līča ziemeļu daļā ūdenim vairs nav sāls garša un tajā dzīvo saldūdens sugas.

Raksturīgi arī tas, ka ūdens vidējā temperatūras izmaiņas sakrīt ar sāļuma gradientu: vissiltākais ūdens ir pie Dānijas krastiem un visaukstākais — Botnijas līča ziemeļu daļā. Šo abu faktoru — sāļuma un temperatūras — dēļ, dažādās Baltijas jūras daļās dzīvo dažādas sugas.

Pateicoties tam, ka jūras ūdens ir vēss un iesāļš, tajā nevar dzīvot citur izplatītie organismi, kas ātri sadala jūras gultnē nogrimušos kuģus. Tāpēc Baltijas jūras gultnē ļoti ilgi saglabājas sen nogrimušu kuģu detaļas. Kad šādas detaļas tiek izmestas krastā, nezinātājs tās pat var noturēt par mūsdienās veidotām koka detaļām, kaut patiesībā tās var būt vairāk kā 1 000 gadu senu kuģu atliekas.

Baltijas jūras krastu formas nosaka ledāja darbības sekas. Izplatīti ir šāda veida krasti:

Zviedrijas un Somijas piekraste (nedaudz arī Krievijas piekraste pie Somijas robežas) gandrīz pilnībā sastāv no šēru krastiem — spēcīgi saposmotiem klinšu krastiem ar ļoti daudzām klinšu saliņām. Krasti veidojušies, ledājam erodējot nogulumiežus līdz kristāliskajam pamatklintājam. Jūras viļņu darbība cietos klinšu krastus nevar izskalot un tie ilgstoši saglabājas nemainīgi.

Atsevišķos posmos Baltijas jūras krasts sastāv no augstām klintīm. Šādi krasti raksturīgi Zviedrijai piederošajai Gotlandes salai un Dānijai piederošajai Bornholmai, kā arī Igaunijas ziemeļu piekrastei un vietām arī Igaunijas salu piekrastei. Krāšņas, augstas klintis vietām atrodas arī Dānijas un Vācijas piekrastē.

Baltijas jūrai raksturīgas garas, nemainīgas smilšu pludmales. Šādas pludmales dominē Latvijas, Lietuvas, Krievijas Kaļiņingradas apgabala un Polijas piekrastē, Igaunijas dienvidu piekrastē un vietām Krievijas Ļeņingradas apgabalā. Šādām pludmalēm raksturīgi, ka sedimentu (nogulumu) plūsma ir līdzsvarā — cik jūra krastu izskalo, tik nogulumu tā atgriež atpakaļ. Diemžēl klimata un jūras līmeņa izmaiņu dēļ līdzsvars daudzviet tiek izjaukts un notiek aizvien aktīvāka šāda tipa krastu izskalošana.

Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā atrodas vairākas lielas lagūnas — Kuršu joma, Vislas līcis un Puckas līcis. Līdzīgi veidots ir arī Ščecinas līcis. Lagūnas ir gandrīz pilnībā atdalītas no pārējās jūras ar saurām smilšu joslām — bāriem. Lagūnas ir seklas, to ārējie krasti ir stāvi, nestabili — tos veido smilšu kāpu ārējā, stāvākā, nestabilā daļa. Savukārt iekšējie krasti bieži ir zemi, purvaini. Lagūnās ūdens ir gandrīz bez sāls, tajās dzīvo saldūdens sugas.

Baltijas jūras ziemeļu daļu veido Botnijas līcis, kura plašāko dienvidu daļu nereti dēvē arī par Botnijas jūru. Dienvidaustrumos no tās, Somijas piekrastē atrodas Šēru jūra — Baltijas jūras daļa, kurā atrodas liels skaits salu. Vistālāk austrumu daļā atrodas Somu līcis, kura krastos atrodas Sanktpēterburga, Helsinki un Tallina. Austrumu daļā atrodas arī Rīgas līcis, kura krastos atrodas Rīga. Rietumu daļā atrodas Beltu jūra ar jūrasšaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru. Pārējie Baltijas jūras līči ir mazāki.

Pēc mūsdienu standartiem pirmajā, korektākajā Ziemeļeiropas kartē "Carta Marina", ko Zviedrijā zīmējis Olaus Magnus, ieguldot 12 darba gadus (pirmās kopijas izgatavotas Venēcijā, 1539. gadā),^[10] Baltijas jūras nav, toties par jūrām ir dēvētas atsevišķas tās daļas: Botnijas jūra (Botnijas līča ziemeļdaļa), Zviedrijas jūra (Botnijas līča dienviddaļa), Somijas jūra (tagadējais Somu jūras līcis), Livonijas jūra (Rīgas līcis un Kurzemes piekraste), Gotlandes jūra (Baltijas jūra dienvidos no Gotlandes salas).

Baltijas jūras baseina platība ir aptuveni četras reizes lielāka nekā pašas jūras platība. Aptuveni 48% baseina platības klāj mežs — lielākā daļa atrodas Zviedrijā un Somijā. Ap 20% zemes lieto lauksaimniecībā, savukārt ap 8% zemes ir purvi un vēl ap 9% ir dažāda veida zemes, kas netiek izmantotas. Pārējie 15% ir blīvi apdzīvotas zemes.

Baltijas jūras sateces baseinā dzīvo ap 85 miljoniem cilvēku. 45% no tiem dzīvo Polijā. Līdz 10 km no krasta dzīvo 15 miljoni un līdz 50 km no krasta — 29 miljoni. Aptuveni 22 miljoni iedzīvotāju dzīvo pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 250 000.

Pirms pleistocēna Baltijas jūras vietā atradās plašs līdzenums, kam cauri plūda liela, vairs neeksistējoša upe, kas tiek dēvēta par Eridanu.

Pleistocēnā bija vairāki ledus laikmeti, kuru laikā Baltijas jūras apvidū veidojās lieli apledojumi. Ledus kustību rezultātā Eridanas upes ieleja tika paplašināta un padziļināta, pārvēršot to jūras gultnē. Jau pirms pēdējā ledus laikmeta, pirms 130—115 tūkstošiem gadu tagadējās Baltijas jūras vietā eksistēja jūra — Ēmas jūra.

Kopš Vislas apledojuma beigām Baltijas jūras baseinā vairākkārt notikušas būtiskas izmaiņas. No ledus masas atbrīvotā Zemes garoza tagadējās jūras teritorijā cēlās uz augšu un jūra tūkstošiem gadu bija atdalīta no Pasaules okeāna un kļuva par ezeru. Izdala šādas pēcleduslaikmeta Baltijas jūras attīstības stadijas (dažādos avotos jūru pastāvēšanas datējums atšķiras):

• Baltijas ledus ezers (eksistēja pirms 12 600—10 300 gadiem)
• Joldijas jūra (10 300—9 500)
• Ancilus ezers (9 500—7 500)
• Litorīnas jūra (7 500—4 500)
• Pēclitorīnas jūra, mūsdienu Baltijas jūra — pastāv pēdējos 4 500 gadus.

Baltijas jūras reģionā turpinās glacioizostāze jeb Zemes garozas kustības pēc atbrīvošanās no Ledus laikmeta ledus segas smaguma. Jūras ziemeļu un centrālajā daļā notiek Zemes garozas celšanās, bet dienvidu daļā — vāji izteikta grimšana. Rezultātā jūra kļūst mazāka un seklāka. Visstraujākā Zemes garozas celšanās ir Somijas piekrastē — Botnijas līča ziemeļu piekrastē, kur ik gadus tā paceļas par aptuveni 8 mm.

Romas impērijas laikā romieši Baltijas jūru pazina kā Mare Suebicum jeb Mare Sarmaticum. Vārda Suebicum sakne cēlusies no tagadējās Vācijas piekrastē dzīvojošās svēvu cilts, kas vēlāk migrēja uz dienvidiem, uz tagadējo Švābiju. Romiešu laikā Baltijas jūras baseins romiešiem piegādāja tādus resursus kā zivis, dzintaru, darvu, apiņus, kažokādas. Polijas teritorijā ieguva sāli, bet vēlāk viduslaikos Zviedrijas teritorijā sākās metālu rūdu ieguve.

Vikingu laikā senie skandināvi jūru sauca par "Austrumu ezeru" vai "Austrumu jūru" (Austmarr, Eystra salt). Šajā laikā Skandināvijas vikingi ar pomerāniešiem cīnījās par ietekmi Baltijas jūrā, gūstot virsroku. Vikingi izmantoja Baltijas, Krievijas un Ukrainas upes kā tirdzniecības ceļus, sasniedzot Melno jūru, Kaspijas jūru un Kaukāzu.

Baltijas jūru aptverošās zemes bija vienas no pēdējām Eiropā, kur tika ieviesta kristietība. Cīņai pret pagāniem Baltijas jūras austrumu krastā Romas pāvests jau 12. gadsimta beigās izsludināja tā saukto Ziemeļu krusta karu. 12. gadsimtā zviedri kristietībai pievērsa Somijas iedzīvotājus, 13. gadsimta sākumā dāņu un vāciešu krustneši kristīja tagadējās Latvijas un Igaunijas iedzīvotājus. Vācu ordenis ieguva īpaši lielu varu, iegūstot kontroli pār lielāko daļu Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes. Pēdējā Baltijas jūras baseina zeme, kas 15. gadsimta sākumā pārgāja kristietībā, bija Žemaitija.

Pēc krusta karu beigām lielu ietekmi Baltijas jūras krastos ieguva Hanzas savienība, kuras tirdzniecības kuģi kursēja pa Baltijas jūras tirdzniecības ceļiem. Daudzas Baltijas jūras pilsētas kļuva par Hanzas savienības dalībniecēm, tai skaitā arī Gdaņska, tagadējā Kaļiņingrada, Klaipēda, Lībeka, Rīga, Rostoka, Ščecina, Tallina.

16. gadsimtā un 17. gadsimta sākumā par ietekmei Baltijas jūrā cīnījās Dānija, Polija un Zviedrija. Rezultātā lielāko ietekmi ieguva Zviedrijas impērija, kas kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras piekrasti.

18. gadsimtā par dominējošām varām Baltijas jūrā kļuva Krievija un Prūsija. Krievijas cars Pēteris I ieguva piekļuvi jūrai Somu līča piekrastē un Ingrijas zemē nodibināja jauno Krievijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. 18. gadsimta gaitā Krievijas Impērija ieguva kontroli pār lielu daļu Baltijas jūras austrumu piekrastes.

18. gadsimtā Baltijas jūrā ienāca aizvien vairāk citu valstu tirdzniecības kuģi, jo īpaši — Lielbritānijas un Nīderlandes flotes. Baltijas jūras piekrastes zemes apgādāja Rietumeiropu ar koksni, darvu, pakulām un apiņiem.

19. gadsimtā tūlīt pēc Krimas kara sākuma Francijas un Lielbritānijas valdības nosūtīja uz Baltijas jūru savas kara flotes. Britu flotes ekspedīcijā piedalījās 44 karakuģi ar vairāk kā 2000 lielgabaliem un aptuveni 22 tūkstošiem jūrnieku, bet frančiem bija 39 karakuģi. Ekspedīcijas uzdevums bija izolēt Krievijas kara floti tās galvenajās karabāzēs Sveaborgā un Kronštatē, kā arī piesaistīt daļu no Krievijas armijas Baltijas jūras krastos. Baltijas jūras krastus aizsargāja apmēram 200 tūkstoši krievu karavīru un karaflote ar 44 karakuģiem, kas bija sadalīta trīs divīzijās. 1854. gada jūnija un jūlijā britu un franču flote nobloķēja Somu līci un augustā ieņēma Bormazundas cietoksni Ālandu salās. 1855. gada augustā sabiedrotie uzbruka krievu garnizonam Sveaborgas (Suomenlinnas) cietoksnī, bet nespēja to ieņemt. Uzbrukumi notika arī citiem Somijas piekrastes (Hanko, Kotka) un Somu līča salu (Helgolandes un Kronštates) cietokšņiem.^[11]

Pēc Vācijas apvienošanās 1871. gadā Baltijas jūras dienvidu piekraste nonāca Vācijas kontrolē.

Baltijas jūrā notika nozīmīgas Pirmā pasaules kara jūras kaujas. Pēc Pirmā pasaules kara Baltijas jūras krastos lielā mērā izveidojās mūsdienu politiskās robežas, tai skaitā izveidojās Somija un Baltijas valstis; pieeju jūrai ieguva Polija.

Otrā pasaules kara sākumposmā ietekmi Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē sadalīja Vācija un PSRS. Vācija ieguva kontroli pār dienvidu piekrasti, savukārt PSRS — pār Baltijas valstīm. Kara gaitā Vācija ieņēma arī Baltijas valstis un kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras dienvidu un austrumu pierasti. 1945. gada laikā Baltijas jūrā tika nogremdēti daudzi kuģi ar bēgļiem. Vistraģiskākā bija kuģa Wilhelm Gustloff nogremdēšana — šis vācu kuģis centās evakuēt cilvēkus no Austrumprūsijas. Padomju zemūdene ar trim torpēdu trāpījumiem kuģi 1945. gada 30. janvārī nogremdēja. Precīzs upuru skaits nav zināms, bet tiek lēsts, ka gāja bojā 5300—9400 cilvēki, padarot to par iespējams vistraģiskāko kuģniecības vēsturē zināmo katastrofu. Jūras gultnē atrodas ļoti liels daudzums kara laikā nogrimušu kuģu un lidmašīnu.

Aukstā kara laikā Baltijas jūra bija robeža starp diviem naidīgiem valstu blokiem. Pāri Baltijas jūrai no PSRS puses nereti notika bēgšanas mēģinājumi. PSRS piekraste tika rūpīgi sargāta gan no spiegiem, gan varbūtējiem pārbēdzējiem. Situācija mainījās pēc PSRS sabrukuma 1988.—1991. gados.

Arī no agrākās Vācijas Demokrātiskās Republikas pa Baltijas jūru bēga kopumā ap 5000 cilvēku, mērķi sasniedza ap 600.

1994. gadā Baltijas jūrā, ceļā no Tallinas uz Stokholmu nogrima Igaunijai piederošais kuģis Estonia; bojā gāja 852 cilvēki.

2004. gadā Baltijas jūra gandrīz pilnībā kļuva par Eiropas Savienības iekšējo jūru. Eiropas Savienībai nepieder tikai Krievijai piederīgie Kaļiņingradas apgabals, Ļeņingradas apgabals un Sanktpēterburga.

Aptuveni ¼ daļa Baltijas jūras gultnes (ap 100 000 km²) ir bez augstākām dzīvības formām. Tam par iemeslu ir tas, ka piegultnes ūdens slānis nesajaucas ar augstāk esošajiem ūdens slāņiem un tajā nav skābekļa. Šajā daļā anaerobos apstākļos dzīvo tikai mikroorganismi.

Baltijas jūras ūdens nelielais sāļums neilgajā laikā kopš ledus laikmeta beigām ir palīdzējis izveidoties unikālām dzīvnieku sugām un pasugām.

Kopš pāri Dānijas šaurumiem uzcelti Lielā Belta tilts 1997. gadā un Ēresuna tilts 1999. gadā, Baltijas jūrā var iekļūt tikai vidēja lieluma kuģi. Tomēr Baltijas jūra kalpo par galveno Krievijā un tai piegulošajās valstīs iegūtās naftas transporta ceļu. Baltijas jūrai raksturīgs liels skaits nelielu naftas noplūžu, kas pakāpeniski degradē jūras ekosistēmu.

Baltijas jūras piekrastē daudzviet atrodas populāri kūrorti un atpūtas vietas. Baltijas jūras popularitāti nosaka lielais iedzīvotāju blīvums reģionā, mērenais, vasarā patīkamais klimats un politiskā stabilitāte. Pie populārākajiem kūrortiem pieder ziemeļaustrumu Vācijas kūrorti, Sopota Polijā, Palanga Lietuvā, Jūrmala Latvijā un Pērnava Igaunijā. Tūrisms reģionā klimata dēļ ir krasi sezonāls: ļoti liels tūristu un atpūtnieku skaits ir jūlijā un augustā, savukārt ziemā kūrortos tikpat kā nav viesu.

Baltijas jūrai izdala šādas mazākas ģeogrāfiski nošķirtas daļas (neskaitot lielākos līčus un jūras šaurumus):

• Šēru jūra (Arhipelāga jeb Salu jūra) — Somijas teritoriālo ūdeņu daļa starp Botnijas līci un Somu līci, šeit atrodas pēc salu skaita lielākais pasaules arhipelāgs.
• Olandes jūra — jūras daļa starp Ālandu salām un Zviedriju — dažreiz lietots sinonīms Sēdrakvarkena jūras šaurumam.
• Botnijas jūra (somiski — Selkämeri)— Botnijas līča dienvidu daļa.
• Veinameri (Šaurā jūra) — jūras daļa starp Rietumigaunijas arhipelāga salām.
• Rietumgotlandes jūra (Rietumgotlandes baseins) — jūras daļa starp Gotlandes salu un kontinentālo Zviedriju.
• Bornholmas jūra — jūras daļa uz austrumiem no Bornholmas salas apmēram līdz Polijas piekrastes vidusdaļai.^[12]
• Arkona jūra — jūras daļa uz rietumiem no Bornholmas salas līdz Dānijas piekrastei.^[12]
• Beltu jūra — dažreiz lietots nosaukums jūras šaurumiem starp Dānijas salām^[13]
• Austrumgotlandes baseins — jūras daļa starp Gotlandes salu un Baltijas piekrasti.^[12]
• Ziemeļbaltijas baseins — jūras daļa starp Zviedrijas piekrasti un Igaunijas salām.^[12]

Sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā Baltijas jūrai ir šādi līči:

• Botnijas jūras līcis (Somija, Zviedrija)
  • Botnijas jūra (Somija, Zviedrija)
  • Peremeri (Somija, Zviedrija)
• Somu līcis (Igaunija, Krievija, Somija)
  • Kolgas līcis (Igaunija)
  • Narvas līcis (Igaunija, Krievija)
• Matsalu līcis (Igaunija)
• Pērnavas līcis (Igaunija)
• Rīgas līcis (Igaunija, Latvija) — igauniski sauc arī par Līvu līci (Liivi laht)
• Kuršu joma (Krievija, Lietuva)
• Vislas līcis (Krievija, Polija) — krieviski sauc arī par Kaļiņingradas līci
• Gdaņskas līcis (Krievija, Polija)
  • Vislas līcis (Krievija, Polija)
  • Puckas līcis (Polija)
• Pomerānijas līcis (Polija, Vācija)
  • Ščecinas līcis (Polija, Vācija)
  • Greifsvaldes līcis (Vācija)
• Mēklenburgas līcis (Vācija)
  • Vismāras līcis (Vācija)
  • Lībekas līcis (Vācija)
• Ķīles līcis (Dānija, Vācija)
• Fakses līcis (Dānija)
• Kēges līcis (Dānija)
• Hānes līcis (Zviedrija)

Lielākās Baltijas jūras salu grupas un salas:

• Alsa (Dānija)
• Olande (Ālandu salas) (Somija)
• Bornholma (Dānija)
• Ēlande (Zviedrija)
• Falstera (Dānija)
• Fēmarna (Vācija)
• Fīna (Dānija)
• Fore (Zviedrija)
• Gotlande (Zviedrija)
• Gotska Sandēne (Zviedrija)
• Hailuoto (Somija)
• Hidenzē (Vācija)
• Langelande (Dānija)
• Lollande (Dānija)
• Mēna (Dānija)
• Naisāre (Igaunija)
• Pakri salas (Igaunija)
• Monzunda arhipelāgs, arī Rietumigaunijas arhipelāgs (Igaunija)
  • Abruka
  • Hījumā
  • Kasari
  • Kihnu
  • Muhu
  • Osmusāre
  • Roņu sala
  • Sāmsala
  • Vilsandi
  • Vormsi
• Rīgene (Vācija)
• Ūzedoma (Polija, Vācija)
• Volina (Polija)
• Zēlande (Dānija)

• Ēresunds — savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zviedriju un Zēlandes salu
• Fēmarnbelts — starp Lolannu un Fēmarnu — šeit paredzēts celt Fēmarnas tiltu vai tuneli
• Bornholmas šaurums — starp Zviedriju un Bornholmu
• Hari šaurums — starp Hījumā un Vormsi
• Irbes šaurums — starp Sāmsalu un Kurzemi
• Kalmaras šaurums — starp Smolandi un Ēlandes salu Zviedrijā
• Kategats — jūras šaurums starp Jitlandes pussalas austrumu krastu un Skandināvijas pussalas Zviedrijas daļas rietumu piekrasti. Savieno Ziemeļjūru ar Baltijas jūru un Skageraka šaurumu^[13]
• Kihnu šaurums — starp Kihnu un kontinentālo Igauniju
• Lielais Belts — savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zēlandes salu un Fīnu
• Mazais Belts — savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Fīnu un Jitlandes pussalu
• Norrakvarkens — starp Botnijas līča ziemeļu daļu un dienvidu daļu (Botnijas jūru)
• Sēdrakvarkens — starp Ālandu salām un Zviedriju
• Soelas šaurums — starp Hījumā un Sāmsalu
• Sūrveins — starp Muhu un kontinentālo Igauniju.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltijas jūra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Eesti entsüklopeedia raksts (igauniski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• море Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)

s d l Baltijas jūras attīstības stadijas Ēmas jūra Vislas apledojums Baltijas ledus ezers Joldijas jūra Ancilus ezers Litorīnas jūra Baltijas jūra

s d l Atlantijas okeāna jūras Austrumu piekraste Azovas jūra Baltijas jūra Gvinejas līcis Hebridu jūra† Īrijas jūra Iruāza jūra† Kantabrijas jūra† Ķeltu jūra Marmora jūra Melnā jūra Norvēģu jūra‡ Vatu jūra Vidusjūra Ziemeļjūra Vidusjūra Adrijas jūra Alvoranas jūra† Baleāru jūra† Egejas jūra Jonijas jūra Kilikijas jūra† Krētas jūra† Levantes jūra† Lībijas jūra† Ligūrijas jūra Mirtejas jūra† Sardīnijas jūra† Tirēnu jūra Trāķijas jūra† Baltijas jūra Beltu jūra† Botnijas jūra† Olandes jūra† Šēru jūra† Rietumu piekraste Bafina jūra‡ Grenlandes jūra‡ Hudzona līcis‡ Irmingera jūra Karību jūra Labradoras jūra Meksikas līcis Sargasu jūra Sentlorensa līcis Skotijas jūra Antarktīdas piekraste Hokona VII jūra Lazareva jūra Rīsera-Larsena jūra Skotijas jūra Vedela jūra † reģionāla jūra, ‡ pieskaitīta arī Ziemeļu Ledus okeānam

Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 316431537 LCCN: sh85011368 GND: 4044107-6 SELIBR: 161023 SUDOC: 02760487X BNF: cb119608996 (data) NDL: 00560538 NKC: ge134046 BNE: XX4744126