Volera muiža

Volera muiža (vācu: Wohlershof), saukta arī par Voleru muižu, ir agrākā muižas ēka Voleru apkaimē Pārdaugavā. Muižas zemes ietilpa Rīgas apriņķa Daugavgrīvas draudzes novadā, vēlāk Bolderājas pagastā.

16. gadsimtā šī teritorija piederēja Kurzemes un Zemgales hercogam Gothardam Ketleram, kurš to piešķīris saviem piekritējiem.^[1] Šajā laikā pieminēts vienīgi krogs un pļavas, bet ne muižiņas dzīvojamā ēka.

Muižiņas nosaukums cēlies no Heninga Volera, kam Zviedru Vidzemes laikā 1623. gadā šo nelielo muižiņu atņēma jeb reducēja, lai iznomātu jauniem pārvaldniekiem, tādējādi papildinot karaļa kasi. Zviedru izdarītajā arklu revīzijā 1638. gadā redzams, ka Volera muiža bijusi mazapdzīvota — uzskaitīts viens vīriešu kārtas iedzīvotājs, jo sievietes toreiz neskaitīja.^[2] Vēlāk muižas teritorija vairākkārt mainīja īpašniekus, notika izmaiņas arī muižas teritorijas robežās.

17.—19. gadsimtā Volera muižā atradās vairākas lauksaimnieku sētas, tomēr apstrādāšanai piemērotas zemes bija maz. Līdz ar to lielākā daļa apkaimes iedzīvotāju iztiku ieguva ar jūru un upi saistītos amatos. 17. gadsimtā Rīgas apkaimēs tika sadalītas zvejas vietas jeb lomi, lai nodrošinātu godīgu Daugavas resursu izmantošanu. 1688. gada Daugavas kartē iezīmēti sadalītie zvejas lomi, un Biķernieku sēklis pie Voleriem iedalīts zviedru kara inženierim J. Rodenburgam (1641).

Rosīga saimnieciskā dzīve Voleros aizsākās 18. gadsimtā, kad latviešu izcelsmes rūpnieks Jānis Šteinhauers 1736. gadā (pēc citiem avotiem — 1770. gadā)^[3][4] nopirka Volera muižu. No šī brīža Voleri kļuva par būtisku kokapstrādes vietu, Daugavas krastā tika uzcelta kokzāģētava ar 3 gateriem, kas darbojās līdz 19. gadsimta sākumam. Lai darbinātu gaterus, tika uzbūvētas vērienīgas dzirnavas. Voleri kokapstrādei bija ļoti pateicīga vieta — pa Daugavu bija ērti pludināt baļķus, Voleros tos sazāģēja dēļos un gatavo produkciju krāva tieši kuģos. Šim mērķim tika izbūvēta arī neliela rūpnieciska osta. Voleros atradies arī Alderu krogs, kur vakarus pavadījuši no tuvējām valstīm sabraukušie plostnieki.^[5]

Turpmākajā vēstures gaitā Voleri vairakkārt mainīja īpašniekus — 1782. gadā pēc Jāņa Šteinhauera nāves Volera muiža nonāca viņa kundzes īpašumā, līdz 19. gadsimtam par tās īpašniekiem kļuva tirgotāju un rūpnieku Tālheimu ģimene. Daļa bijušās Volera muižas zemes šai ģimenei piederēja vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.

19. gadsimtā Volera muižai piederēja plašas teritorijas — "Voleru pagasttiesas kontrolē bez Voleriem ar Oldenburgu un Kleistiem ir zeme arī Daugavas labajā krastā".^[6] Laika gaitā Volera muiža ar tās teritorijām pievienota Bolderājas pagastam, līdz 1922. gadā Rīgas pilsēta sev pieprasīja Krēmera un Volera muižiņas rūpniecības un tirdzniecības ostu izbūvei šajās teritorijās. Rīgas pilsētas administratīvajās robežas Volerus un Krēmerus kā Bolderājas pagasta sastāvdaļu iekļāva 1924. gadā, kad notika vērienīga Rīgas robežu paplašināšana.

Līdz mūsdienām saglabājusies 18. gadsimta beigās celtā Volera muižas kalpu dzīvojamā ēka,^[3][4] kas šobrīd ir vienīgais kultūras piemineklis visā Voleru apkaimē. Volera muižas ēkai tāpat kā vairumam Rīgas 18. gadsimta otrās puses muižiņu piemīt atturīgas baroka iezīmes ar lakoniski izmantotu dekoru. Diemžēl šobrīd gan muižas ēka, gan tuvējā apkārtne nav sakopta. Kungu māja nodega 1920. gados.^[4]

• Pope A. Rīgas galvenā nomale, Rīga, Zelta grauds, 2005, 15.lpp.

• ambermarks.com

Koordinātas: 56°59′48″N 24°05′09″E / 56.99667°N 24.08583°E / 56.99667; 24.08583