Pelēču muiža
| Pelēču muiža | |
|---|---|
 Pelēču muižas kungu māja 2001. gadā | |
  Pelēču muiža | |
| Iepriekšējie nosaukumi | vācu: Pelecz |
| Vispārīga informācija | |
| Atrašanās vieta |
Pelēči, Pelēču pagasts, Preiļu novads,  Latvija |
| Koordinātas | 56°08′38″N 26°43′12″E / 56.144025°N 26.720080°EKoordinātas: 56°08′38″N 26°43′12″E / 56.144025°N 26.720080°E |
| Pabeigta | 18. gadsimta beigas – 19. gadsimta pirmā puse |
Pelēču muiža (vācu: Pelecz) ir neliela muiža Preiļu novada Pelēču pagasta Pelēčos, kas veidojusies 18. gadsimta beigās. No muižas ansambļa līdz mūsdienām saglabājusies tikai kungu māja un klēts. Tās abas ir vietējas nozīmes kultūrvēstures pieminekļi, bet muižas parks ir vietējas nozīmes dabas piemineklis — dendroloģiskais stādījums. Kungu māja ir plānā izteikti gareniska, vienstāva koka celtne ar divslīpju jumtu ar pusšļauptiem galiem. Vēsturiskais telpu plānojums un interjeri nav saglabājušies.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pelēču muižas rašanās ir saistīta ar poļu muižnieku Šadursku dzimtu, kas 17. gadsimtā ieceļoja Inflantijā no Polijas. Pēc 1784. gada Latgales ģenerālmērīšanas datiem Jāzepam Šadurskim piederēja zeme 2087 desetīnu platībā, no kuras trešdaļu veidoja lauksaimniecības zeme, bet pārējie bija meži. No dienvidrietumiem Pelēču muižas zemes norobežoja Dubna, no dienvidaustrumiem — Jaša un no ziemeļiem — Pelēča ezers un mežs. Tajā atradās 9 sādžas: Lielie un Mazie Butleri, Kukļi, Lielie un Mazie Mazuri, Rošmoni, Rubini, Lielie un Mazie Zeiļi. Pavisam tās sastāvēja no 21 sētas, kurā dzīvoja 210 klaušu zemnieki. Savukārt senais Pelēču ciems ir atradies Pelēča ezera pretējā krastā, Aglonas dominikāņu klostera zemē, un pašlaik pazīstams kā Pelēčanka.
18. gadsimta beigās Pelēču muižu tās esošajā vietā cēla Jāzepa Šadurska dēls Francisks Ksaverijs Šadurskis, kurš ieņēma Jezuītu kolēģijas padomnieka, bet vēlāk Ludzas apriņķa bruņniecības pārstāvja amatu. Jaunuzceltajā muižā 1797. gadā ciemojās vācbaltu ceļotājs un etnogrāfs Johans Kristofs Broce, kurš Pelēču muižu iemūžināja zīmējumā, kurā attēlots muižas pagalms ar nelielu kungu māju un vairākām apjomīgākām saimniecības ēkām. Pelēču muižā Francisks Ksaverijs ar ģimeni dzīvoja vasarās, taču lielāko gada daļu viņi aizvadīja Pušas muižā.
Pēc Franciska Ksaverija nāves muižu mantoja viņa dēls Jans Šadurskis, kurš paplašināja dzīvojamo ēku un vairākas saimniecības ēkas. Īsi pirms dzimtbūšanas atcelšanas, 1861. gada muižu skaitīšanā grāfa Jana Šadurska Pelēču muižas īpašumā atradās 14 sādžas ar 32 sētām, kurās dzīvoja 395 zemnieki.
Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās, kurā piedalījās arī Jana Šadurska dēli, ģimene ieslīga parādos un 1871. gadā kļuva spiesta pārdot Pelēču muižu un citus īpašumus savam kreditoram baronam Roppam. Janvāra sacelšanās un tās sekas mūsdienu Pelēču pagasta teritorijā ir atspoguļotas Annas Zarānes 1997. gada romānā “Aizkurs”.
Starp 1871. un 1893. gadu kungu māju sadalīja vairākos dzīvokļos, ko nomāja vairāki nomnieki. Tostarp no 1891. gada 13. februāra līdz 1893. gada 3. aprīlim muižā dzīvoja Raiņa māte Dārta un vecākā māsa Līze Pliekšāne, kurām Raiņa paziņa Jānis Puiga iznomāja dzīvokli un piecas pūrvietas dārza zemes. Jau būdams laikraksta “Dienas Lapa” redaktors, atvaļinājuma laikā 1892. gada vasarā Pelēču muižā ciemojās arī Rainis pats.
Pirms 1896. gada Pelēču muižas īpašnieks Voicehovskis to pārdeva grāfam Staņislavam Plāteram-Zībergam. Pēc viņa nāves muiža nonāca Heinriha Plātera-Zīberga mantojumā, kas to pārvaldīja no 1896. līdz 1914. gadam. Šajā laikā katrā kungu mājas istabā atradās podiņu krāsns ar gleznojumiem, sienas un griesti bija krāsotas ar eļļas krāsām. Grīdas esot bijušas krāsotas, taču dažās istabās bijis parkets. Muižas 4,3 hektārus plašajā parkā atradās svešzemju koku un krūmu stādījumi, kastaņu alejas, ābeļdārzs un 2 dīķi, bet ap to — mūra valnis ar diviem vārtiem. Līdz mūsdienām parkā saglabājies dižkoks — parastais osis, kā apkārtmērs ir 3,8 m.
Agrārreformas rezultātā muižas zemi sadalīja vairākām jaunsaimniecībām, un grāfam Heinriham Plāteram-Zībergam palika tikai 52 hektāri zemes. 1921. gadā viņš muižu ar 12 ēkām un atlikušo zemi pārdeva vecsaimniekam Jānim Rubinam no Kalupes.[1] 1938. gadā muižas ēkas un 21 hektāru zemes mantoja viņa bērni Viktors Rubins un Marija Kļavinska.
Padomju okupācijas periodā muižas īpašniekiem tika atņemta puse dzīvojamās mājas, kur 1941. gadā sāka darboties Niedru pamatskola, tad 1941./1942. gada bargajā ziemā izsala ābeļdārzs un to vairs neatjaunoja, bet pēc 1944. gada tiem kā lielsaimniekiem jeb tā sauktajiem “kulakiem” ik gadu paaugstināja nodokļus līdz beidzot 1949. gadā īpašniekus ar ģimenēm izsūtīja uz Omskas apgabala Kaganovičas rajonu. 1956. gadā viņiem atļāva atstāt nometinājuma vietu un būt brīviem no drošības dienestu uzraudzības ar nosacījumu, ka nedrīkst atgriezties agrākajā dzīvesvietā.[2]
Mūsdienu Pelēču ciems izveidojies ap Pelēču muižu kā Kārļa Marksa kolhoza centrālais ciemats. Pamatskola Pelēču muižā turpināja darboties līdz 1991. gadam, kad tās vajadzībām uzcēla jaunu ēku. Kopš tā laika muižas ēkas vairs netiek apsaimniekotas.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Vadims Maksimovs. «Pelieču muižys saiminīki cauri godsymtim» (latgaliski). Latgalīšu Kulturys Gazeta, 2016. gada 25. maijs. Skatīts: 2023. gada 19. maijā.
- ↑ Marina Boksberga. «Es Latvijas vēsturē» (latviski). Jēkabpils novada Galvenā bibliotēka, 2018. Skatīts: 2023. gada 19. maijā.