Mosarābu valoda

Mosarābu valoda bija romāņu dialektu grupa, ko lietoja kristiešu iedzīvotāji, kas dzīvoja musulmaņu valdīšanas laikā Pireneju pussalā (8.–14. gadsimtā). Tai bija latīņu valodas bāze, bet to spēcīgi ietekmēja arābu valoda, kas atspoguļojās leksikā un dažās gramatiskajās iezīmēs.

Lai gan mosarābu valoda bija romāņu valoda, tajā dažreiz tika rakstīts ar arābu alfabētu (šis fenomens ir pazīstams kā aljamiado rakstība).

Kad kristiešu valstis pakāpeniski atguva musulmaņu kontrolētās teritorijas (tā saucamā Rekonkista), mosarābu valoda pamazām izzuda un tika absorbēta spāņu valodā vai citos vietējās romāniskajos dialektos.

Tā nebija vienota valoda — tā bija dialektu grupa, kas attīstījās dažādās musulmaņu Spānijas daļās:

• Andalūzijas mosarābu dialekts: lietoja mūsdienu Andalūzijas teritorijā, kur arābu ietekme bija īpaši spēcīga. Šajos dialektos bija vairāk arābu valodas aizguvumu.
• Levantijas mosarābu dialekts: dialekts, kas pastāvēja Austrumu piekrastē (mūsdienu Valensijā un Mursijā). Šim dialektam bija vairāk romāņu iezīmju salīdzinājumā ar Andalūzijas dialektu.
• Centrālās Spānijas mosarābu dialekts: dialekts, ko lietoja Centrālajā Spānijā, tuvāk Kastīlijai. Šis dialekts bija tuvāks kastīliešu valodai (proti, spāņu valodai) un mazāk arābizēts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)