Epilepsija

Brīdinājums: Vikipēdija nevar aizstāt ārstu!

Epilepsija (grieķu: ἐπιληψία, epilēpsía — ‘lēkme’) jeb krītamā kaite ir neiroloģisku traucējumu grupa, kurai raksturīgas epileptiskās lēkmes. Epileptisko lēkmju epizodes var būt no ļoti īsām līdz ļoti ilgstošām. Epilepsijai ir raksturīgi lēkmju recidīvi (atkārtošanās).

Klīniski epileptiskā lēkme ir anomāla un pārmērīga galvas smadzeņu neironu izlāde. Slimību raksturo pēkšņi un pārejoši patoloģiski paroksismi: ar samaņas izmaiņām, kustību, sajūtu, veģetatīviem un psihiskiem simptomiem.^[1]

Pēc starptautiskās epilepsijas lēkmju klasifikācijas no 1981. gadā izšķir parciālas un ģeneralizētas formas.^[1]

Parciālās lēkmes iedala parastās, sarežģītās (ar samaņas zudumu) un sekundāri ģeneralizētās:

• parastās parciālās lēkmes, ko nepavada samaņas zudums:^[1]
  • ar motoriskām (kustību) pazīmēm;
  • ar somatosensoriem vai nespecifiskiem sensoriem simptomiem;
  • ar veģetatīviem simptomiem vai pazīmēm;
  • ar psihiskiem simptomiem.
• sarežģītas parciālas lēkmes pavada samaņas izmaiņas.

Somatosensorās lēkmes pavada tirpšana, "elektriskas" strāvas sajūta ekstremitāšu vai sejas pretējā pusē no smadzeņu puslodes perēkļa. Specifiskas sensoras lēkmes ir parastās halucinācijas, piemēram skaņas, gaismas vai zibens spīdums. Veģetatīva simptomātika ir savdabīgas sajūtas epigastrijā, bālums, svīšana, ādas apsārtums, zosāda, midriāze.^[1]

Pie primāri ģeneralizētām lēkmēm patoloģiskā procesā sākotnēji ir bojātas abas galvas smadzeņu puslodes. Tās iedala šādos tipos:^[1]

• absances un atipiskās absances;
• miokloniskās lēkmes;
• kloniskās lēkmes;
• toniskās lēkmes;
• kloniski toniskās lēkmes;
• atoniskās lēkmes.

Neklasificētas epileptiskās lēkmes ir lēkmes, kurus nevar identificēt kā parciālās vai ģeneralizētas lēkmes, jo trūkst nepieciešamās informācijas. Dažas neonatālas lēkmes, piemēram ritmiskas acu kustības, košļāšanas, spļaušanas kustības arī nevar būt iekļautas šajās grupās.^[1]

Atkārtotas epileptiskās lēkmes iedalās:^[1]

• gadījuma;
• cikliskās;
• provocējamās.

Epileptiskais statuss jeb epistatuss.^[1]

1989. gada starptautiskā epilepsijas lēkmju un epileptisko sindromu klasifikācija ir pamatota uz diviem principiem. Pirmais princips ir atšķirt, vai epileptiskā lēkme ir fokāla vai ģeneralizēta. Otrais princips ir izšķirt, vai epilepsija ir idiopātiska, simptomātiska vai kriptogēna.^[1]

• Pēc lokalizācijas pamatotas (fokālas, lokālas, parciālās) epilepsijas:
  • idiopātiskās;
  • simptomātiskās (pieres, deniņu, paura, pakaušu daivas epilepsija);
  • kriptogēnās.
• Ģeneralizēta epilepsija:
  • idiopātiskā (tai skaitā bērnu un juvenilās absances epilepsija);
  • simptomātiskā;
  • kriptogēnās.
• Nedeterminētas epilepsijas.
• Īpaši sindromi (piemēram, febrilie krampji, akūtie metabolie krampji un citi).

2001. gadā Starptautiskā klasifikācijas un terminoloģijas komisija izdeva jaunu epileptisko lēkmju un epileptisko sindromu klasifikāciju. Klasifikācija ir pamatota uz klasiskajām fokālām un ģeneralizētām epilepsijas formām.^[1]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Epilepsija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar medicīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l