Anakonda

Anakonda Eunectes murinus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Apakštips	Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Klase	Rāpuļi (Reptilia)
Kārta	Zvīņrāpuļi (Squamata)
Apakškārta	Čūskas (Serpentes)
Dzimta	Žņaudzējčūsku dzimta (Boidae)
Ģints	Anakondas (Eunectes)
Suga	Anakonda (Eunectes murinus)
Anakonda Vikikrātuvē

Anakonda, arī parastā anakonda (Eunectes murinus) ir žņaudzējčūsku dzimtas (Boidae) suga,^[1] kas dzīvo Dienvidamerikas tropu joslā. Tā ir masīvākā un smagākā, un pēc tīklainā pitona otra garākā no mūsdienās sastopamajām čūskām.

Anakonda nav indīga. Dzīvniekus nogalina, spēcīgi sažņaudzot upuru ķermeni. Pretēji daudziem nostāstiem, anakonda parasti neuzbrūk cilvēkam, pat ūdenī. Ieraugot cilvēku, tā klusi attālinās. Tomēr reizēm tiek fiksēti anakondu uzbrukumi cilvēkam. Retos uzbrukumus varētu skaidrot ar faktu, ka anakondas dzīvo purvos, un ar cilvēku tās ceļi krustojas ļoti reti.^[2]

Anakonda dzīvo Dienvidamerikā uz rietumiem no Andiem. Tā sastopama Kolumbijā, Venecuēlā, Gviānā, Gajānā, Surinamā, Ekvadorā, Peru, Bolīvijā, Brazīlijā, kā arī Trinidādā. Izplatības dienvidrobeža sasniedz Paragvajas ziemeļus.^[3]

Anakonda mājo purvos, dažādās aizaugušās slīkšņās ar lēnu straumi. Tā galvenokārt sastopama Amazones un Orinoko upju baseinos.^[4]

Ķermeņa pamatkrāsa pelēcīgi zaļgana. Uz muguras tumši plankumi, vēdera daļā tumšu riņķu ieskauti mazāka izmēra dzeltenīgi plankumi. Biezā meža audzē dzīvnieks ir lieliski nomaskējies. Grāmatā "Apskurbušais mežs" Džeralds Darels par anakondas maskējošo krāsu raksta: "Zem krūma gulēja anakonda; čūskas spīdīgie, lāsumainie gredzeni tik saskanīgi iekļāvās apkārtnes fonā, ka es viņu nebiju pamanījis".

Nāsis, tāpat kā krokodiliem, atrodas deguna galā un galvas virspusē, lai varētu peldot viegli elpot. Tā var stundām ilgi gulēt ūdenī, nepakustoties, laukā atstājot tikai nāsis un gaidot medījumu.^[4]

Anakonda ir lielākā un smagākā čūska pasaulē (par to garāks ir tikai tīklainais pitons), tās masa var sasniegt 90 kg, garums līdz 5 metriem un retos gadījumos vairāk.^[5] Taču parasti anakondu izmēri ir krietni mazāki. Garākais zināmais sugas garums ir bijis anakondai, kas mitinājās Pitsburgas zoodārzā Pensilvānijā. Tas bija 6,27 metri. Būdama vēl 5,94 metrus gara, tā jau svēra 91 kg. Nacionālās ģeogrāfijas biedrības informācija par 8,8 metrus garām un 227 kg smagām anakondām ir līdz šim nepierādīti lielumi.^[4] Tā kā anakondas tiek intensīvi medītas, tās dzīvo pārāk īsu mūžu, lai sasniegtu rekordlielumu. Mātītes ir izteikti lielākas nekā tēviņi. Uz sauszemes anakonda salokās līkumos un tās garumu ir grūti noteikt, bet ūdenī tā izstiepjas visā garumā.^[4]

Parasti vienpate. Iecienītākie biotopi ir Amazones baseinā lēni tekoši strauti un upes, pārplūduši purvi, dumbrāji un ezeri. Ievērojami labāk jūtas ūdenī. Uz sauszemes smagnēja un lēnīga, bet ūdenī pārvietojas neticami ātri un viegli. Zem ūdens iztur vairāk nekā desmit minūtes. Medījumam parasti uzglūn seklā ūdenī, uzreiz zem tā virsmas. Bieži saritinājusies nekustīgi guļ un ļaujas straumei, un virs ūdens redzama tikai galva.

Parasti medī naktī, bet dienā guļ seklā ūdenī vai sildās saulē. Tāpat kā lielākā daļa čūsku anakonda prot labi līst kokos, kur viņas spēcīgais ķermenis nokarājas no koku zariem. Bez cilvēkiem eksistē pavisam nedaudz radījumu, kas ir pietiekami spēcīgi, lai uzvarētu cīņā ar šo lielo čūsku. Viņas nopietnākais dabiskais ienaidnieks ir jaguārs.

Parasti par anakondas upuriem kļūst dažādi ūdens dzīvnieki vai sauszemes dzīvnieki, kas atnākuši pie ūdenstilpes padzerties. Tie ir brieži, pekari, kapibaras, tapiri, arī putni, zivis. Reizēm tiek nomedīti pat kaimani. Starp anakondām ir novērots arī kanibālisms, visbiežāk lielākas mātītes aprij mazākus tēviņus. Šim novērojumam nav īsti skaidrojuma, bet zinātnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka pēc pārošanās, uzsākoties ilgstošajai olu attīstībai, mātītei ir nepieciešams liels barības patēriņš un tuvumā esošais tēviņš spēj uzreiz nodrošināt mātīti ar tik nepieciešamajām barības vielām.^[6]

Anakonda aprij savu medījumu veselu, bet pirms tam apvijas tam apkārt un cieši sažņaudz, turot upuri tik ilgi, līdz tas noslāpst. Anakondas žokļa kauli, pateicoties ļoti plastiskām saitēm, ir brīvi savienoti cits ar citu, kā arī vaļīgi pievienoti pie galvaskausa, kas ļauj viņai norīt divas reizes lielāku dzīvnieku par pašu. Pēc tik sātīgas maltītes anakonda dažas nedēļas vai pat mēnesi var neēst vispār.^[4]

Anakonda ir vientuļniece un ar saviem sugas brāļiem tiekas tikai pārošanās sezonā, kas sakrīt ar lietus sezonu no aprīļa līdz maijam. Šajā periodā tēviņi dodas mātītes meklējumos, kuras savukārt aiz sevis atstāj feromonu pēdas. Pie mātītes, kas gatava pāroties, ierodas vairāki tēviņi.^[7] Anakondas saveļas lielā pārošanās mudžeklī, kurā var būt līdz 13 tēviņiem.^[8] Tie apvijas ap mātīti un cenšas ar to sapāroties, vienam otru cenšoties atgrūst. Šāds anakondu mudžeklis, kas lēnām vijas un veļas, kopīgi pavada 2—4 nedēļas. Pārošanās laikā tēviņš, lai saturētu mātīti, izmanto savus piešus, radot skrāpējošu troksni pret mātītes ādu. Parasti uzvar un ar mātīti sapārojas lielākais un spēcīgākais tēviņš, turklāt sapārošanās notiek vairākas reizes.^[8] Pārošanās notiek tikai ūdenī.

Grūsnības periods ilgst 6—7 mēnešus. Piedzimst dzīvi mazuļi, pilnībā attīstījušies. Metienā ir 20—40 mazuļi, lai gan var būt arī līdz 100 mazuļiem. Pēc mazuļu piedzimšanas mātīte zaudē pusi no savas masas. Piedzimšanas brīdī anakondas mazulis ir 70–80 cm garš. Uzreiz pēc dzimšanas tas sāk pats par sevi rūpēties un spēj uzreiz peldēt un medīt.^[4] Mazuļi ļoti bieži kļūst par citu dzīvnieku barību. Lai izdzīvotu, tie aug ļoti ātri un jau pirmajā gadā sasniedz dzimumbriedumu. Pēc tam anakondas attīstība palēninās.^[8] Anakonda apstākļos, ja trūkst tēviņu, spēj radīt pēcnācējus arī partenoģenēzes ceļā.^[9]

Anakondu apdraud lietus mežu izciršana un medības ādas dēļ.

• Anakondas plāns

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastā anakonda

• Dzīvesveids un aizsardzība Arhivēts 2016. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē. (angliski)