Vācijas Impērija

Pēc nacistu partijas nākšanas pie varas tika atcelta Veimāras Republikas demokrātiskā konstitūcija un formāli atjaunota Vācijas Impērijas likumdošana,^{[nepieciešama atsauce]} nacistisko Vāciju sākot dēvēt par Trešo Vācu impēriju jeb Trešo reihu. Tādēļ ķeizariskās Vācijas Impērijas periodu (1871—1918) dēvēja par Otro impēriju, bet Svēto Romas Impēriju (962—1806) par Pirmo impēriju vai "Veco impēriju" (Altes Reich).

Pamatraksts: Vācijas apvienošana

Līdz Vācijas Impērijas izveidošanai vācu zemēs pastāvēja 39 neatkarīgas valstiņas, par vadošo lomu cīnījās Svētā Romas impērijas mantiniece Hābsburgu monarhija un strauji augošā Prūsijas Karaliste. 1834. gadā daļa vācu valstu apvienojās Prūsijas muitas savienībā, sāka būvēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gada liberālisma uzplūdu rezultātā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienības parlaments, tomēr deputātu pieredzes trūkuma dēļ tā darbība bija neefektīva. Apspriešanai tika izvirzīta ideja par vācu valstu apvienošanu vienā lielvalstī, izvirzot Prūsijas karali par ķeizaru, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita. Iebildumi pret šo ideju bija arī Hābsburgiem. Strīdīgais Šlēsvigas un Holšteinas piederības jautājums 1848. gadā noveda pie Pirmā Šlēsvigas kara, kurā uzvarēja Dānija.

1858. gadā par Prūsijas karali kļuva Vilhelms I, 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Otto fon Bismarku. 1864. gadā, Otrā Šlēzvigas kara rezultātā Prūsija un Austrija sakāva Dāniju un ieguva kontroli pār Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocēja Austrijas—Prūsijas karu ar Austriju, kā rezultātā beidza pastāvēt Vācu Savienība un nodibinājās Austroungārija, bet Prūsijas vadībā izveidojās Ziemeļvācu Savienība. 1870. gadā franču—prūšu kara rezultātā vācu valstis sakāva Franciju un anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu.

1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru. Iepriekš neatkarīgās vācu valstiņas saglabāja zināmu autonomiju un savas valdošās dinastijas, taču politiskā un militārā kontrole pārgāja federālās valdības un kanclera rokās.

•  
  Ziemeļvācu konfederācija, 1866–1871
•  
  Vācijas Impērijas pasludināšana
•  
  Vācijas Impērijas administratīvais dalījums, 1900
•  
  Vācijas Impērija ar kolonijām, 1914
•  
  Vācijas Impērijas lielais ģerbonis
•  
  Vācijas Impērijas mazais ģerbonis

Bismarks cīnījās ar konservatīvajiem katoļiem (Kulturkampf), realizēja vairākas liberālas reformas. 1878. gadā izdeva likumu, kas aizliedza sociālistu partiju darbību. Tika pieņemti likumi par slimo kasēm un apdrošināšanu pret negadījumiem darbā. 1879. gadā uzlika paaugstinātu ievedmuitu no Krievijas Impērijas importētajai labībai un no Lielbritānijas importētajām rūpniecības precēm. Strauji attīstījās smagā rūpniecība.

1890. gadā atcēla pret sociālistiem vērstos likumus, sociāldemokrāti Reihstāgā ieguva 20%, fon Bismarks atkāpās no kanclera amata, jo uzskatīja, ka Vilhelms II neļauj viņam pilnvērtīgi strādāt.

1884. gadā Vācija aktīvi sāka cīņu par kolonijām, un ieguva tās Namībijā, Austrumāfrikā, Jaungvinejā un vairākos Klusā okeāna arhipelāgos. 1896. gadā Vilhelms II pasludināja Vāciju par pasaules lielvaru. 1897. gadā sākās plaša kara flotes būvniecības programma.

Vācija bija ļoti ieinteresēta status quo saglabāšanā, lai varētu mierīgi attīstīt savu saimniecību. Tāpēc Bismarks sāka aktīvi veidot alianses (t.s. Bismarka alianšu sistēma), lai vēl vairāk nostiprinātu Vīnes kongresa sistēmu:

• 1873. gadā tika izveidota triju imperatoru savienība (Krievijas Impērija, Vācijas Impērija, Austroungārijas Impērija). Tās mērķis bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecības, kā arī izolēt Franciju.
• 1877.—1878. gada Krievu-turku karā Krievijas Impērija sakāva Osmaņu impēriju, kas Balkānos izjauca līdzsvaru starp Krievijas un Austroungārijas ietekmi. Tika sasaukts Berlīnes kongress, kas Austrijas kontrolē nodeva turku Bosniju-Hercegovinu. Tas ļoti nepatika Krievijas Impērijai.
• 1879. gadā Vācija un Austroungārija noslēdza divsavienības līgumu (kas pastāvēja līdz 1882. gadam), kura mērķis bija pretstāvēt Krievijas aktivitātēm Balkānos. Vēlāk šim līgumam pievienojās Itālijas Karaliste, kuru ļoti nopietni uztrauca Francijas koloniālās aktivitātes Ziemeļāfrikā. Šī trejsavienība pastāvēja līdz 1895. gadam.
• 1882. gadā noslēdza jaunu triju imperatoru savienību (kas bija spēkā līdz 1887. gadam): ja viena no līgumslēdzējām pusēm karos ar ceturto, pārējie divi neiejauksies — vispārēja neitralitāte jebkura kara gadījumā. Tā mērķis bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecības.
• 1887. gadā noslēdza Krievijas un Vācijas pārapdrošināšanas līgumu — neuzbrukšanas paktu. 1890. gadā Bismarks atkāpās no amata. Jaunais imperators Vilhelms II nepagarināja šo līgumu ar Krieviju, kā rezultātā Krievija uzsāka kontaktus ar līdz šīm diplomātiski izolēto Franciju. 1891. gadā tika izveidota Krievijas—Francijas alianse. Francijas uzsāka diplomātiskās aktivitātes Lielbritānijas virzienā, un panāca vienošanos: Francija atteicās no savas ietekmes Ēģiptē, lai gūtu rīcības brīvību Marokā. Tā rezultātā Tanžera nonāca Francijas, Lielbritānijas un Spānijas kopīgā valdījumā, bet pārējā Maroka — Francijas valdījumā. Šajās aktivitātēs Vācijas Impērija tika ignorēta, kas liecināja par diplomātiskās izolācijas sākšanos. Reaģējot uz to, Vācija sāka aktīvi attīstīt rūpniecību un bruņoties.
• 1914. gadā Vācijas Impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Vācijā valdīja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt. Ņemot vērā neveiksmīgās sarunas ar Lielbritāniju, un Krievijas lēmumu par mobilizāciju, 1. augusta pēcpusdienā Vilhelms II pieņēma lēmumu par mobilizācijas sākšanu. 4. augustā Vācija iebruka neitrālajā Beļģijā, lai sasniegtu Franciju, un Lielbritānija pieteica karu Vācijai.^[1]

Vācija Impērijā ietilpa 25 federālās zemes (Bundesglieder), no kurām gandrīz visas bija monarhijas, izņemot Hamburgas, Brēmenes und Lībekas brīvpilsētas ar republikānisku pārvaldes formu un Elzasas-Lotringas zemi, kas bija tiešā impērijas pārvaldībā (Reichsland Elsaß-Lothringen).

1916. gada 1. maijā Berlīnē notiekošās strādnieku demonstrācijas laikā Kārlis Lībknehts aicināja pārtraukt karu. Par to viņu arestēja un karatiesā notiesāja uz četriem gadiem cietumā. Kara izraisītais pārtikas un ikdienas preču trūkums Vācijā 1917. gadā radīja situāciju, kurā katru dienu simtiem fabriku strādnieku un iedzīvotāji ģība no bada. Attīstījās melnais tirgus, kuru varasiestādes piecieta, lai ļautu iedzīvotājiem šādi papildināt pārtikas krājumus. Valstī notika stihiski nemieri un pārtikas veikalu laupīšanas. Ikdienas maizes devas samazinājums izraisīja streikus Berlīnē, Leipcigā, Magdeburgā, Hallē un Braunšveigā. 1917. gada jūlijā pārtikas veikalu izlaupīšana Rostokā noveda pie karastāvokļa ieviešanas un 30 cilvēku aresta. Slepenās sarunās ar sociālistiem, Hindenburgs aicināja munīcijas fabriku strādniekus nestreikot. Streikotāji pieprasīja kara beigas, karastāvokļa beigas valstī un vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības visiem.

1917. gada vasarā notika dumpja mēģinājums karaflotē, kas lielāko kara daļu nepiedalījās aktīvā karadarbībā. Radikālākos lozungus šajā laikā atbalstīja Reihstāgā pārstāvētā Neatkarīgo sociāldemokrātu partija, kas bija atšķēlusies no Sociāldemokrātiskās partijas. Lielākā sociāldemokrātu daļa joprojām atbalstīja balsojumus par kara finansēšanu.

1917. gada 19. jūlijā Reihstāga vairākums nobalsoja par "Miera deklarāciju", kurā paziņoja, ka karam jābeidzas bez teritoriju aneksijām. Ludendorfs un Hindenburgs piedraudēja ar aiziešanu no amatiem, ja no amata neatkāpsies kanclers Teobalds fon Bētmanis-Holvēgs. Vilhelms II padevās spiedienām, atlaida Betmani-Hollveigu, par jauno kancleru ieceļot nezināmu ierēdni Georgu Mihaelisu, kas amatā noturējās dažus mēnešus, kad par kancleru iecēla Georgu fon Hertlingu. Armijas pavēlniecība lielā mērā pārņēma arī politisko varu valstī. Pastiprinājās preses cenzūra.

Pēc Oktobra revolūcijas Krievijas armija sabruka, sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu armijas vadība pieprasīja milzīgas teritoriālās un finanšu kompensācijas. Ar 1918. gada marta līgumu Vācija ieguva kontroli pār 1/3 sabrukušās Krievijas Impērijas iedzīvotāju, pusi industriālo jaudas un 90% ogļu resursu. Vācu karaspēks iesaistījās Somijas pilsoņu karā un haotiskajās kaujās Ukrainas Tautas Republikas teritorijā.^[4]

Izgāžoties Pavasara ofensīvai armijas vadība jau vasaras beigās saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Ludendorfs arī Vilhelmam II pieprasīja izveidot jaunu civilo valdību, kuras uzdevums būtu miera sarunu sākšana, tādējādi noņemot šo atbildību no armijas pleciem. Šajās dienās armijas vadība bija tā, kas baidoties no armijas sabrukuma, piespieda civilo valdību sākt miera sarunas ar ASV prezidentu Vilsonu.

Veiksmīgi izvēršoties Antantes Simts dienu ofensīvai, 1918. gada 3. oktobrī Vācijas armija pieprasīja valdībai nekavējoties noslēgt pamieru. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, jo vācu armijas kontrolēja lielu daļu Eiropas Krievijas, Beļģiju, Poliju, Baltiju, Ukrainu un Rumāniju. Taču stāvoklis Rietumu frontē bija tik katastrofāls, ka tālāka pretestība vairs nebija iespējama.

3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Tajā pašā dienā Hindenburgs viņu informēja par slikto stāvokli frontē. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Tajā pašā dienā jaunais kanclers nosūtīja pirmo vēstuli ASV ar interesi par miera noslēgšanu.

Tuvojoties sakāves publiskai atzīšanai, Ludendorfs pārliecināja Vilhelmu II, kā imperatoru un Prūsijas karali, sākt pakāpenisku demokratizāciju "no augšas", lai izvairītos no nekontrolētas revolūcijas "no apakšas". Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. 13. un 16. oktobrī tika labota impērijas konstitūcija, paplašinot Reihstāga pilnvaras, nododot armiju tā pakļautībā, kā arī padarīja kancleru atbildīgu parlamentam. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas balsošanas likumā, kas samazināja vēlēšanu ierobežojumus. Lielākajās vācu valstīs notika politiskas izmaiņas, atceļot šķiru ierobežojumus balsošanā, izveidojot jaunas valdības ar sociāldemokrātiem. Šādi Vācija centās pārliecināt Vilsonu, ka ir kļuvusi par demokrātisku, konstitucionālu monarhiju. Darba devēju un arodbiedrību sarunās apstiprināja 8 stundu darbadienu, kolektīvo darba līgumu slēgšanu un strīdu kolektīvu risināšanu. 28. oktobra manifestā, ko publiskoja tikai 3. novembrī. Vilhelms II paziņoja, ka imperators kalpo tautai, taču vienlaikus viņš noraidīja aicinājumus atteikties no troņa.^[5]

17. oktobra valdības un armijas vadības sapulcē, redzot amerikāņu miera prasības un vācu armijas spējas turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs atguva pašpārliecību un vēlējās karu turpināt, cerot, ka 1919. gadā izdosies panākt labākus miera noteikumus. Kara ministrs solīja armijai 600 000 jaunus rekrūšus. Bādenes Maksis tomēr turpināja miera sarunas, 20. oktobrī atbildot amerikāņu priekšlikumiem. 24. oktobra pavēlē armijai Ludendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un aicināja turpināt cīņu. 26. oktobrī viņam beidzot pavēlēja aiziet no visiem amatiem.

 

Skatīt arī: Novembra revolūcija

28. oktobrī karaflote saņēma admirāļa Reinharda Šēra pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Vācu karakuģiem zemūdeņu pavadībā bija jādodas uz Lielbritāniju, jāuzbrūk britu flotes galvenajai bāzei. Citiem kuģiem bija jāiepeld Temzā un jāapšauda Londona. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Novembra revolūcija.

Tikai 1918. gada 23. oktobrī sociāldemokrātu laikraksts Vorwaerts atzina, ka karš ir zaudēts.^[6] Revolūcijas pirmajā nedēļā sociāldemokrāti joprojām izvairījās to atbalstīt, saglabājot uzticību valdībai. 24. oktobra valdības sēdē sociāldemokrāti bija gatavi atbalstīt konstitucionālu monarhiju, kurā valdītu kāds no Vilhelma II dēliem. Bādenes Maksis jau vairākas dienas bija vieglā formā aicinājis ķeizaru atteikties no troņa. Vilhelms II no Berlīnes 29. oktobra vakarā devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai. Tajā pašā vakarā arī sociāldemokrātu vadītājs Šeidemenis kancleru informēja par ķeizara aiziešanas nepieciešamību. 1. novembrī Vilhelms II uz ierosinājumu atkāpties atbildēja, ka tas nozīmēs monarhijas beigas visās vācu valstīs un revolucionāru haosu.^[6] 5. novembri Vilsons piekrita pamiera noslēgšanai.

Tikai redzot, ka ignorējot revolūcijas prasības viņi paši riskē zaudēt varu Neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, 7. novembrī sociāldemokrāti informēja Bādenes Maksi, ka pametīs valdību, ja vien 8. novembrī Vilhelms II neatteiksies no troņa. Sociāldemokrātu aiziešana nozīmētu valdības krišanu laikā, kad valstī jau bija sākusies revolūcija.

9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus – vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi. Tikmēr Berlīnē mērenie sociāldemokrāti pasludināja republikas izveidošanu, tikai nedaudz apsteidzot kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu.^[1]

Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt vismaz līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist Šeidemeņa veiktajai republikas pasludināšanai, kas tikai nedaudz apsteidza kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu. Jau 9. novembra vakarā sociāldemokrāti un Neatkarīgie sociālisti izveidoja jaunu valdību sešu cilvēku sastāvā, kas 10. oktobrī vienojās par sadarbību ar armijas vadību, lai nepieļautu boļševiku revolūciju Vācijā.

11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. 28. novembrī Vilhelms II trimdā parakstīja atteikšanos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēnešus vēlāk, līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā.

Tā kā karš nebija sasniedzis Vācijas teritoriju, daudzi nesaprata, kāpēc valsts ir atzīta par zaudētāju. Daudzi uzskatīja, karš zaudēts nevis tāpēc, ka armija zaudēja karu, bet tāpēc, ka to nodevuši politiķi "Novembra noziedznieki", noslēdzot pamieru. Sākās mīts par nodevīgo "naža dūrienu mugurā". Armija no frontes līnijas atgriezās organizēti, un daudzviet tika sagaidīta kā nesakauta uzvarētāja. Šo mītu jau pirmajos mēnešos pēc kara beigām pauda gan Ludendorfs, gan Hindenburgs, tā izvairoties uzņemties atbildību par sakāvi.^[4]

• Vilhelms I Hoencollerns (Wilhelm I, Wilhelm Friedrich Ludwig Hohenzollern, 1797—1888), Vācijas ķeizars un Prūsijas karalis 18.01.1871.-09.03.1888. g.
• Frīdrihs III Hoencollerns (Friedrich III, Wilhelm Nikolaus Karl Hohenzollern, 1831—1888), Vācijas ķeizars un Prūsijas karalis 09.03.1888.—15.06.1888. g.
• Vilhelms II Hoencollerns (Wilhelm II Hohenzollern, 27.01.1859.-04.06.1941.), Vācijas ķeizars un Prūsijas karalis 1888.—1918. g.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācijas Impērija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l