Frīdrihs Eberts
Frīdrihs Eberts (vācu: Friedrich Ebert; 1871. gada 4. februāris — 1925. gada 28. februāris) bija vācu sociāldemokrāts, viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderiem, kurš pārstāvēja partijas labējo spārnu. Pirmais reihskancelers Novembra revolūcijas laikā (1918), pirmais Vācijas (Veimāras Republikas) prezidents (1919—1925).
| Frīdrihs Eberts Friedrich Ebert | |
|---|---|
 | |
| Vācijas kanclers | |
|
Amatā 1918. gada 9. novembris — 1918. gada 10. novembris | |
| Priekštecis | Maksimilians fon Bādens |
| Vācijas Pagaidu valdības (Tautas pilnvaroto padomes) priekšsēdis | |
|
Amatā 1918. gada 10. novembris — 1919. gada 13. februāris | |
| Vācijas Valsts prezidents | |
|
Amatā 1919. gada 11. februāris — 1925. gada 28. februāris | |
| Priekštecis | Vilhelms II Hohencollerns (kā Vācijas Impērijas galva) |
| Pēctecis | Pauls fon Hindenburgs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1871. gada 4. februārī Vācijas impērija, Heidelberga |
| Miršanas dati |
1925. gada 28. februārī (54 gadu vecumā) Veimāras Republika, Berlīne |
| Tautība | vācietis |
| Politiskā partija | SPD |
| Profesija | politiķis |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis Heidelbergā skrodera ģimenē. Darbība arodbiedrību kustībā ļāva viņam iegūt atzinību Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā. 1905. gadā viņu ievēlēja par šīs partijas ģenerālsekretāru, bet 1913. gadā par priekšsēdētāju. 1914. gadā Eberts spēja iegūt vienotu partijas atbalstu papildus militārajām asignācijām. Eberts apgalvoja, ka Pirmais pasaules karš bija nepieciešams, lai "aizsargātos" no citu valstu agresijas. Šāda attieksme no partijas vadības puses noveda pie tā, ka partijā notikās šķelšanās. 1917. gadā partiju pameta kreisais un kreisi centriskais spārns, kas izveidojas Neatkarīgo Vācijas Sociāldemokrātisko partiju.
Novembra revolūcijas sākumā 9. novembrī Frīdrihs Eberts tika iecelts Vācijas Impērijas reihskanclera amatā, taču tajā pašā dienā tika proklamēta Vācijas republika. 10. novembra agrā pēcpusdienā tika panākta vienošanās starp Vācijas sociāldemokrātiem un Neatkarīgo sociāldemokrātisko partiju, kuras rezultātā uz paritātes principiem tika izveidota “Tautas pilnvaroto padome” (Rat der Volksbeauftragten) Eberta vadībā, kas tika apstiprināta par provizorisko Vācijas valdību.
1918. gada beigās, jūtot radikāli kreiso spēku ietekmes pieaugumu, Eberts noslēdza slepenu vienošanos ar armijas vadību par sadarbību. Armija turpmāk piedalījās dažādu dumpju apspiešanā un nepieļāva Krievijas Oktobra revolūcijas scenārija atkārtošanos Vācijā. 11. feruārī viņu ievēlēja par Vācijas Valsts prezidentu (Reichspräsident des Deutschen Reichs). Kā valsts prezidentam viņam nācās saskarties ar smagām problēmām, kas tobrīd valdīja Vācijas ekonomikā un politikā. Eberts bieži vien nokļuva konfliktā ar saviem partijas biedriem un līdzgaitniekiem, jo aktīvi pretdarbojās pret marksistiski noskaņotiem spēkiem.
Ārējās saites
labot šo sadaļuVikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Frīdrihs Eberts.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
| Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Šis ar Vāciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |