Kamerūna

Pirmie cilvēki mūsdienu Kamerūnas teritorijā apmetās neolīta periodā.

1472. gadā Kamerūnas piekrasti sasniedza portugāļu kuģotāji. Viņi ievēroja garneļu un vēžu pārpilnību Uori upē, ko nosauca par Rio dos Camarões (no portugāļu: ‘garneļu upe’), no kā arī cēlies teritorijas nosaukums. Nākamajos gadsimtos Eiropas interesēs notika tirdzniecība ar piekrastes ļaudīm, vergu ieguve un tirdzniecība, kā arī teritorijā darbojās kristiešu misionāri. 19. gadsimta sākumā fulanu kareivji veica džihādu pret nemusulmaņu un daļēji arī musulmaņu iedzīvotājiem Kamerūnas ziemeļos un nodibināja Adamavas emirātu.

1884. gadā Kamerūnu par savu koloniju pasludināja Vācijas Impērija, kas pamazām sāka iespiesties iekšzemē. Izmantojot piespiedu darbu, tika uzsākti projekti kolonijas infrastruktūras uzlabošanai.

Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Kamerūna kļuva par Tautu Savienības mandāta teritoriju un 1919. gadā tika sadalīta Franču Kamerūnā un Britu Kamerūnā. Francija pamazām integrēja savu un Kamerūnas ekonomiku, kā arī uzlaboja infrastruktūru ar investīciju, kvalificētu speciālistu un arī piespiedu darba palīdzību. Savukārt Lielbritānija savu teritoriju administrēja no Nigērijas un vietējie iedzīvotāji pat mēdza teikt, ka Kamerūna ir kļuvusi par "kolonijas koloniju". Dienvidkamerūnā ieceļoja nigēriešu strādnieki, kas saniknoja vietējos, neskatoties uz to, ka tādēļ pārtrauca izmantot piespiedu darbu.

1946. gadā Tautu Savienības mandāta teritorijas pārņēma ANO un Franču Kamerūnā sāka aktualizēties jautājums par neatkarību. 1955. gada 13. jūlijā Francija aizliedza Kamerūnas radikālāko politisko partiju Union des Populations du Cameroun (UPC), kas noveda pie ilgstoša partizānu kara un partijas līdera Rubena um Niobes noslepkavošanas. Britu Kamerūnā dalījās domas par to, vai atkalapvienoties ar Franču Kamerūnu, vai pievienoties Nigērijai.

1960. gada 1. janvārī Franču Kamerūna ieguva neatkarību no Francijas un par pirmo Kamerūnas prezidentu kļuva Ahmadu Ahidžo. 1961. gada 1. oktobrī jaundibinātajai valstij pievienojās arī Britu Kamerūna un tika izveidota Kamerūnas Federatīvā Republika. A. Ahidžo izmantoja karu ar UPC, kā arī bailes par etniskajiem konfliktiem, lai nostiprinātu savu varu valstī. UPC tika apspiesta 1971. gadā.

Viņa politiskā partija "Kamerūnas nacionālā savienība" kļuva par vienīgo atļauto 1966. gada 1. septembrī, bet 1972. gadā federālais valsts pārvaldes modelis tika aizstāsts ar unitāru Kamerūnas Apvienoto Republiku, ko pārvaldīja no Jaundes. A. Ahidžo piekopa plānotā liberālisma ekonomikas politiku, par prioritātēm pasludinot lauksaimniecību un naftas ieguvi. Valdība izmantoja ienākumus no naftas ieguves, lai izveidotu nacionālo naudas rezervi, maksātu lauksaimniekiem un finansētu galvenos attīstības projektus. Tomēr daudzas iniciatīvas izgāzās A. Ahidžo administrācijas zemās kvalifikācijas dēļ.

A. Ahidžo atkāpās no amata 1982. gada 4. novembrī un nodeva varu savam konstitucionālajam pēctecim Polam Bijam. Tomēr A. Ahidžo palika partijas vadībā un mēģināja turpināt valsts politikas ietekmēšanu no aizkulisēm, līdz P. Bija un viņa sabiedrotie piespieda A. Ahidžo pilnībā atteikties no varas. Jaunais prezidents sāka virzīt valsti demokrātijas virzienā, taču pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma 1984. gadā viņš pārņēma sava priekšteča vadības stilu.

1980. gadu gadu vidū valstī sākās ekonomiskā krīze, kas ilga līdz pat 1990. gadu gadu beigām. Tai par iemesliem bija izmaiņas pasaules ekonomiskā situācijā, klimatiskie apstākļi (sausums), naftas cenu kritums, kā arī valstī valdošā korupcija un nepareiza vadība. Kamerūna saņēma starptautisko palīdzību, samazināja budžeta izdevumus un privatizēja valsts uzņēmumus. 1990. gada decembrī tika atjaunota daudzpartiju sistēma un angļvalodīgās iedzīvotāju grupas sāka prasīt lielāku autonomiju, dažkārt pieprasot arī pilnīgu atdalīšanos no Kamerūnas un Ambazonijas Republikas izveidošanu. 2008. gada februārī Kamerūna piedzīvoja lielāko vardarbību 15 gadu laikā, kad transporta arodbiedrību streiks izvērtās par vardarbīgiem protestiem 31 apdzīvotā vietā.

2017. gadā, pastiprinoties centralizācijas tendencēm, abi Nigērijas pierobežā esošie angļvalodīgie štati pasludināja Ambazonijas neatkarību. Kamerūnas valdība to neatzina un uzsāka karadarbību, kurā abas puses tiek vainotas terorā un cilvēktiesību pārkāpumos.^[2] Nigērija nostājās Kamerūnas valdības pusē, sagrābjot un izdodot tai dažus separātistu līderus. Kopš 2020. gada beigām valdības spēki formāli kontrolēja visas lielākās pilsētas, taču, neraugoties uz dažādu organizāciju aicinājumiem noslēgt pamieru,^[3] 2021. gadā kaujas vēl turpinās un lauku teritorijas ir faktiskā separātistu varā. Abas puses bieži uzbrūk civiliem objektiem, izmantojot gan pašu spēkus, gan sabiedrotus paramilitārus formējumus.^[4] Ambazonijas stāvokli apgrūtina šķelšanās starp līderiem — daļa orientēta uz sadarbību ar kaimiņu Biafras separātististiem,^[5] daļa cenšas rast risinājumu valsts iekšienē, gāžot gandrīz 40 gadus valdošo Kamerūnas prezidentu Biju. Valdības spēku stāvokli apgrūtina karš valsts ziemeļos ar islāmisko teroristu grupējumu "Boko Haram".

 

Kamerūnas prezidentam ir dotas plašas un maz ierobežotas pilnvaras valsts politikas veidošanā, valdības uzraudzībā, valsts bruņoto spēku komandēšanā, starptautisko sarunu vešanā un starptautisko līgumu slēgšanā, kā arī ārkārtas stāvokļa izsludināšanā.^[6][7] Prezidents nozīmē darbā valsts amatpersonas visos līmeņos, sākot no premjerministra (kurš skaitās oficiālais valdības vadītājs) līdz reģionu vadītājiem un rajonu vadītājiem lielākajās pilsētās. Prezidents tiek ievēlēts uz septiņiem gadiem. Pašvaldībās publiskās vēlēšanās tiek ievēlēts mērs un pašvaldības dome.

Korupcija ir bieži sastopama visos valsts vadības līmeņos. 1997. gadā Kamerūna izveidoja pretkorupcijas birojus 29 ministrijās, tomēr tikai ap 25% no tiem uzsāka reālu darbu pēc to izveides.^[8] 2007. gadā organizācija Transparency International iekļāva Kamerūnu kā 138. starp 163 valstīm sarakstā, kurā tika iekļautas valstis pēc korupcijas līmeņa tajās. Valstis tika sarindotas no mazākā uz lielāko korupcijas līmeni.^[9] 2006. gada 18. janvārī Bija uzsāka valsts līmeņa pretkorupcijas kampaņu, kuras uzraudzību uzdeva Nacionālajai pretkorupcijas centram.^[8]

 

Uz Kamerūnas tiesību sistēmu lielu ietekmi ir atstājusi Francijas tiesību sistēma, kā arī ir novērojama precedentu tiesību ietekme.^[1] Lai arī nomināli tiesu vara skaitās neatkarīga, tomēr tā pakļaujas izpildvarai, respektīvi, Tieslietu ministrijai.^[6] Prezidents ieceļ tiesnešus visos tiesu sistēmas līmeņos. Nacionālā Sapulce ievēl deviņus Kamerūnas Augstākās tiesas tiesnešus, kuri var tiesāt arī augsta līmeņa valsts amatpersonas, kuras tiek apsūdzētas valsts nodevībā vai ir radījuši draudus nacionālajai drošībai.

Cilvēktiesību aizsardzības organizācijas apsūdz Kamerūnas policiju un militāros spēkus patvaļā un pat spīdzināšanas izmantošanā pret kriminālnoziegumos aizdomās turētām personām, mazākuma etnisko minoritāšu pārstāvjiem, homoseksuālistiem un politiskajiem aktīvistiem.^{[6][10][11][12][13]} Cietumniekiem ir jādzīvo saspiestībā bez adekvāta uztura un medicīniskās palīdzības.^[10][13] Cietumos valsts ziemeļos tiek turēti valdības politiskie oponenti.^[12] Kopš 2000. gadu sākuma policijas un citu represīvo struktūru pārkāpumu skaits ir turpinājis pieaugt.^[10]

Nacionālās Sapulces kompetencē ietilpst likumdošana. Tajā darbojas 180 pārstāvji, kurus ik pēc 5 gadiem pārvēlē. Sapulces sēdes notiek trīs reizes gadā. Likumi tiek pieņemti ar vairākuma balsojumu. Tikai retos gadījumos sapulce noraida vai bloķē prezidenta iesniegtos likumprojektus.^[6] 1996. gada konstitūcijā bija paredzēts izveidot otro parlamenta palātu, tomēr tā netika izveidota.^[1] Valsts valdība atzīst vietējos virsaišus un citus vietvalžus, ļaujot viņiem valdīt savās ciltīs, kā arī izšķirt strīdus, ja vien viņu darbība nekonfliktē ar valsts likumiem.^[6][7]

Prezidenta Pola Bija partija Kamerūnas Tautas Demokrātiskā Kustība (KTDK) bija vienīgā atļautā partija līdz 1990. gada decembrim. Kopš tā laika ir izveidojušās vairākas etniskas un reģionālas politiskas grupas. Lielākais politiskais oponents KTDK ir Sociāldemokrātu fronte (SDF), kas lielākoties tiek atbalstīta angliski runājošos reģionos. Tās vadītājs ir Džons Fru Ndi.^[14] P. Bija un viņa partija saglabā kontroli pār prezidenta amatu un Nacionālo Sapulci caur vēlēšanām, bet politiskie sāncenši apgalvo, ka vēlēšanās tiek pieļautas nelikumības un to rezultāti nav uzskatāmi par patiesiem.^[15] Cilvēktiesību aizsardzības organizācijas apgalvo, ka valdība ierobežo opozicionārus, aizliedzot demonstrācijas, izjaucot tikšanās un arestējot opozīcijas līderus, kā arī žurnālistus.^[12][16] Organizācija Freedom House ir novērtējusi, ka Kamerūnā "nepastāv brīvība" politiskajās un pilsoniskajās tiesībās.^[17] Pēdējās Kamerūnas parlamentārās vēlēšanas notika 2013. gada 30. septembrī, kurās KTDK ieguva 148 no 180 vietām nacionālajā asemblejā^[18]

Kamerūna ir Nāciju Sadraudzības dalībvalsts un franciski runājošo valstu organizācijas La Francophonie dalībvalsts. Ciešākā ārlietu sadarbība ir izveidojusies ar Franciju,^[15] tā balstās uz militāro palīdzību. Kamerūnas militārie tēriņi ir lieli attiecībā pret citiem valsts sektoriem.^[6][15] P. Bijam ir konflikts ar Nigērijas valdību par Bakassi piederību.^[14] Valsts iekšienē lielākie draudi ir saistīti pilsoņu kara iespējamību, jo saspīlējums starp angliski un franciski runājošiem iedzīvotājiem ir augsts.^[19]

Ar kopējo platību 475 442 km² Kamerūna ir 53. lielākā valsts pasaulē. Pēc izmēra Kamerūna ir 7,4 reizes lielāka par Latviju un ir salīdzināma ar Papua-Jaungvineju vai ASV Kalifornijas štatu. Valsts atrodas centrālajā un rietumu Āfrikā, Gvinejas līča krastā. Tūristiem Kamerūnu apraksta kā "Āfriku miniatūrā", jo tajā ir sastopamas visas raksturīgākās Āfrikas klimata un veģetācijas ainavas: okeāna piekraste, tuksnesis, kalni, lietus meži, un savanna. Kamerūna robežojas ar Nigēriju rietumos, Čadu ziemeļaustrumos, Centrālāfrikas Republiku austrumos, kā arī Ekvatoriālo Gvineju, Gabonu un Kongo Republiku dienvidos.

Kamerūnu var iedalīt piecās ģeogrāfiskās zonās, ko raksturo dominējošie fizioģeogrāfiskie, klimatiskie, un veģetatīvie aspekti. Piekrastes zona ietver sevī aptuveni 15—150 km platu joslu gar Gvinejas līci ar vidējo reljefa pacēlumu 90 metri virs jūras līmeņa. Klimats šajā zonā ir karsts un mitrs ar īsu sausuma periodu. Teritorija ir apaugusi ar blīvu lietus mežu un atsevišķas tā teritorijas tiek uzskatītas par mitrākajām vietām pasaulē.^[20] Kopējā gada nokrišņu summa var sasniegt un pat pārsniegt 10 metrus. Oficiāli mitrākā vieta gan Kamerūnā, gan Āfrikā ir Debunša Gvinejas līča piekrastē, kur viena gada laikā nokrišņu summa var sasniegt 10 287 mm.^[21]

 

Ar vidējo pacēlumu 650 metri virs jūras līmeņa piejūras joslai pieguļ Dienvidkamerūnas plato. Šo teritoriju pārsvarā klāj ekvatoriālie lietus meži, tomēr mitrās un sausās sezonas maiņa padara šo teritoriju mazāk mitru kā piekrastes josla. Šī teritorija ietilpst Atlantijas ekvatoriālajā piekrastes mežu ekoreģionā, kas stiepjas no Kamerūnas līdz pat Angolas ziemeļu robežai.

Trešā zona ir neregulāra kalnu, pauguru un plato ķēde, kas stiepjas no Kamerūna kalna, kas ir 4095 metrus augsts aktīvs vulkāns piekrastes joslā, līdz pat Čada ezeram pašos Kamerūnas ziemeļos. Lai gan nokrišņu daudzums arī šeit ir ievērojams, reģionam piemīt maigs klimats, it īpaši teritorijas rietumu daļā. Reģionā, jo sevišķi Kamerūna kalna apkārtnē, ir ļoti auglīga augsne.

Dienvidu plato stiepjas līdz pat paugurainajam un ar zāli apaugušajam Adamavas kalnu masīvam. Masīvs sākas rietumu kalnainē un veido sava veida dabīgu barjeru starp valsts ziemeļu un dienvidu daļām. Vidējais kalnu augstums ir 1100 metri virs jūras līmeņa. Gaisa temperatūra svārstās no +22 °C līdz +25 °C un, tāpat kā daudzviet Kamerūnā, ir ļoti mitrs klimats ar biežām lietusgāzēm. Ziemeļu zemiene plešas no Adamavas kalniem līdz pat Čadas ezeram valsts pašos ziemeļos un vidējais zemienes reljefa augstums ir 300—350 metri virs jūras līmeņa. Tai raksturīga savannas veģetācija ar krūmājiem un garu zāli. Šo reģionu raksturo retas lietusgāzes un augsta vidējā gaisa temperatūra.

 

Kamerūnā var izdalīt četrus galvenos lietus ūdeņu novadīšanas ceļus. Valsts dienvidos galvenās upes ir Ntema, Nonga un Sanaga. Šīs upes plūst dienvidrietumu virzienā un ieplūst tieši Gvinejas līcī. Dža un Kadeji plūst dienvidaustrumu virzienā un ieplūst Kongo. Kamerūnas ziemeļos lielākā upe ir Benue, kas tek ziemeļu un vēlāk rietumu virzienā līdz ietek Nigērā, bet Logone tek ziemeļu virzienā un ietek mūsdienās gandrīz pilnībā izsīkušajā Čada ezerā, kas daļēji atrodas Kamerūnas teritorijā un daļēji Nigēras, Nigērijas un Čadas teritorijās.

• Vidējā diennakts gaisa temperatūra ir +23,6 °C.
• Augstākā vidējā mēneša gaisa temperatūra ir 29 °C (janvāris, februāris, marts un aprīlis).
• Zemākā vidējā mēneša gaisa temperatūra ir 18 °C (augusts un oktobris).
• Vidējā gada nokrišņu summa ir 1580 mm (132 mm mēnesī).
• Vidēji gadā ir 152 dienas ar nokrišņu summu vismaz 0,1 mm diennaktī (13 dienas mēnesī).
• Sausākais gada mēnesis ir decembris ar vidēji 18 mm nokrišņu 6 dienu laikā.
• Mitrākais gada mēnesis ir oktobris ar vidēji 297 mm nokrišņu 23 dienu laikā.
• Vidējais gaisa mitrums ir 68,3% un vidējais mēneša relatīvais gaisa mitrums svārstās no 60% decembrī līdz 75% augustā.
• Vidējais saulainuma stundu skaits Kamerūnā svārstās no 2,8 stundām dienā jūlijā līdz 5,9 stundām dienā decembrī.
• Vidējais saulainuma stundu skaits gadā sastāda 1663 stundas.^[22]

 

Kamerūnas augu valstī ietilpst vairāk nekā 9000 augstāko augu sugu, bet no dzīvniekiem Kamerūnā sastopamas ap 1000 putnu sugas, vairāk nekā 300 zīdītāju un 200 rāpuļu sugas. Mežos dzīvo dažādi primāti (vairākas galago jeb bušbēbiju sugas, poto, melnie kolobusi un mantijas kolobusi, drili un mandrili, šimpanzes, rietumu gorillas). Savannās sastopamas žirafes, bifeļi, ziloņi, nīlzirgi, vairākas vītņragantilopju sugas, milzu dižantilopes, pundurantilopes un oribi, melnie degunradži, strausi, marabu stārķi, sīgas; no lielajiem plēsējiem savannās mīt lauvas, gepardi un leopardi. Bagāta ir arī Kamerūnas ūdeņu fauna — piekrastē ir vairāk nekā 130 zivju sugu (tai skaitā rūpnieciski izmantojamas), kā arī krabji, garneles, langusti. No piekrastes mežos mītošajiem abiniekiem īpaši atzīmējama goliātvarde — vislielākā no mūsdienās dzīvojošajām vardēm. Nongas un Sanagas upju baseini bagāti ar saldūdens zivīm.

Kamerūnu savās dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās divas reizes apmeklējis Džeralds Darels (1949. un 1957. gadā). Šie ceļojumi, kā arī Kamerūnas daba un dzīvnieku valsts aprakstīti Darela grāmatās "Bafutas pēddziņi" un "Zvērudārzs manā bagāžā". Šīs grāmatas tulkotas arī latviešu valodā.^[23][24]

Kamerūna ir sadalīta 10 pusautonomos reģionos, katru no tiem pārvalda ievēlēta reģionālā padome un prezidenta iecelts gubernators. Administratīvo vienību nosaukumu maiņa no provincēm uz reģioniem tika veikta saskaņā ar Kamerūnas prezidenta dekrētu 2008. gada 12. novembrī.^[25]

Reģioni iedalīti 58 departamentos (département), kas savukārt iedalīti apriņķos (arrondissement). Vietējā vara tiek realizēta komūnās:

• 2 lielpilsētu komūnas (Duala un Jaunde),
• 9 pilsētu komūnas ar speciālu statusu (Nkongsamba, Bafusama, Bamenda, Limbe, Edea, Ebolova, Garva, Marva un Kumba),^[26]
• 11 pilsētu komūnas
• 305 lauku komūnas

Kamerūnu apdzīvo vairāk nekā 200 dažādu cilšu un tautu.^[27] Kamerūnā izplatītas 230 valodas, no kurām lielākā daļa (173) pieder Nigēras-Kongo valodu saimei, izplatītas ir arī afroaziātu valodas (55), kā arī divas Nīlas-Sahāras valodu saimes valodas.^[7] Oficiālās valodas ir angļu un franču, kas ir mantojums no koloniālās ēras un reti kurš Kamerūnas iedzīvotājs runā abās šajās valodās, bet daudzi neprot ne vienu, ne otru. Kamerūnas valdība ir izveidojusi vairākas bilingvālas skolas ar mērķi uzlabot abu oficiālo valodu zināšanas. Izplatītākā saziņas valoda ir Kamerūnas angļu pidžins, ko saprot 50% iedzīvotaju, pilsētās izplatīts šī pidžina sajaukums ar angļu un franču valodām.^[15]

Izplatītākās reliģijas Kamerūnā ir kristietība un islāms, kurām pieder attiecīgi 40% un 20% iedzīvotāju, bet atlikušie 40% pieder dažādām tradicionālajām reliģijām.^[1] Kamerūnā ir diezgan zems veselības aprūpes līmenis. Valsts ir 15. vietā pasaulē pēc HIV/AIDS izplatības līmeņa un var pieņemt, ka patiesais izplatības līmenis ir augstāks, jo saslimšanas gadījumi netiek ziņoti, baidoties no sabiedrības nosodījuma.^[15] Citas izplatītas slimības ir hepatīts (A un E), vēdertīfs, šistosomatoze, trakumsērga, malārija un dzeltenais drudzis. Vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 19 gadi, vidējais mūža ilgums 58 gadi un vairāk kā 95% procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 65 gadiem.^[1]

 

Kaut arī valsts ekonomikas attīstībai traucē birokrātija, augstas nodokļu likmes un korupcija, Kamerūna ir ekonomiski relatīvi veiksmīga Āfrikas valsts. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju (PPP) 2009. gadā tiek lēsts aptuveni 2150 ASV dolāri.^[28]

Valsts valūta ir Centrālāfrikas franks, kas kalpo par valūtu ne tikai Kamerūnai, bet arī Centrālāfrikas Republikai, Čadai, Kongo Republikai, Ekvatoriālajai Gvinejai un Gabonai. Valūtas emisijas banka atrodas Kamerūnas galvaspilsētā Jaundē.

Kamerūnas galvenās eksportpreces ir nafta, koksne, kakao, alumīnijs, kafija un kokvilna. Galvenie eksportpartneri 2004. gadā bija Spānija (16,2%), Itālija (14,1%), Francija (10,2%), Lielbritānija (9,9%), ASV (9,6%) un Nīderlande (5,1%).^[1] Kamerūnas ekonomiskais stāvoklis ir visai atkarīgs no galveno eksportpreču cenām pasaules tirgū.

Kamerūna ieved iekārtas, transportlīdzekļus, degvielu, pārtiku. Galvenie importa partneri ir Francija (28,2%), Nigērija (9,4%), Beļģija (7,6%), ASV (4,8%), Vācija (4,6%), Ķīna (4,4%), Itālija (4%).^[1]

Kamerūnā atrodas arī dabasgāzes, dzelzs rūdas, rutila un kianīta atradnes, tomēr tās netiek intensīvi izmantotas.^[29]

 

Kamerūnas dabas apstākļi ir pateicīgi lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstībai. Apmēram 70% no iedzīvotājiem lielākā vai mazākā mērā nodarbojas ar lauksaimniecību, bieži ar visai ekstensīvu un vienkāršiem darba rīkiem. Lauksaimnieciskā ražošana 2006. gadā deva 45,2% no valsts IKP.^[1] Meži valsts dienvidos (tie sastāda 37% no valsts teritorijas) tiek izmantoti mežrūpniecībā. Rūpnieciskā ražošana 2006. gadā veidoja 16,1% no IKP^[1] un bija koncentrēta Dualas rajonā.

Nacionālajā politikā iekļauts nopietns atbalsts dažādiem sporta veidiem. No tautas sporta veidiem populārākie ir kanoe airēšana un cīņas sports. Populārs ir Kamerūna kalna cerības skrējiens, kas notiek Kamerūna vulkānā un lejup no tā 40 kilometru garumā, kurā ik gadus piedalās vairāki simti skrējēju.^[14] Kamerūna ir viena no retajām tropu valstīm, kuras ir piedalījušās ziemas olimpiskajās spēlēs (2002. gadā). Populārākais sporta veids Kamerūnā ir futbols, amatieru līmenī notiek dažādi turnīri. Kamerūnas futbola izlase kopš veiksmīgā snieguma 1990. gada Pasaules kausā, kad tā iekļuva ceturtdaļfinālā, ir kļuvusi par vienu no spēcīgākajām Āfrikas izlasēm. Kamerūna četrreiz ir uzvarējusi Āfrikas nāciju kausā un ieguvusi zelta medaļu 2000. gada Olimpiskajās spēlēs.^[14]

Vairāki Kamerūnas futbolisti ir guvuši panākumus Eiropas futbola klubos, to skaitā Rožē Milla, Rigobērs Songs un Āfrikas gada futbolista titula ieguvēji Etame Maijers Lourens un Samuels Eto'o.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kamerūna.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Kamerūnas prezidenta Oficiālā mājas lapa (angliski)
• Kamerūnas premjerministra mājas lapa (angliski)
• CRTV — Kamerūnas Radio un Televīzija Arhivēts 2011. gada 23. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
•   Cameroon ceļojumu padomi no Wikivoyage (angliski)