Politiskā partija

Pēc struktūras un darbības veida partijas iedala:

• Elitāra partija — Eiropā, sākot no XIX gs. vidus, līdz XX gs sākumam, pilsoniskās partijas veidojās kā elitāras politiskas organizācijas, kuras pildīja noteiktas prasības ierobežota vēlētāju skaita apstākļos. Šādas partijas pamatuzdevums bija aizstāvēt šauras grupas intereses, kur partiju līderi pārstāvēja ne tik daudz noteiktas sabiedrības daļas intereses, cik valsts intereses, jo paši piedalījās un ieņēma nozīmīgu amatu valsts pārvaldē. Tās bija pārstāvniecības, kas ietvēra sevī gan valsts, gan noteiktas šauras sabiedrības daļas intereses. Pie šī modeļa būtu jāpieskaita arī t.s. slēgta tipa partijas. Pirmā šīs organizācijas pazīme ir tās ierobežotā daba, jo partija sastāv no neliela biedru skaita, kuru ietekme un iekšējā vienotība padara šo organizāciju labi organizētu un vienotu.
• Universālā partija (Catch — All) — parādījās pēc Otrā pasaules kara. Pāreja uz šo modeli raksturīga tieši kreisajām masu partijām, kuras pārorientējās uz masu interešu pārstāvēšanu valsts pārvaldē, nevis opozīcijā, pārstāvot tikai strādnieku šķiras, bet nu pārstāvot arī vidusšķiru intereses. Lēmuma pieņemšanas process notiek pēc top down principa. Partijas biedri ir partijas elites organizēti pārstāvji, kas darbojas jau kā starpnieki starp sabiedrību un valsti. Tāpat kā masu partijas modelī, universālā partija cenšas ietekmēt valsts politiku, taču jau daudz savtīgāku mērķu realizēšanai, lai attaisnotu sava pragmatiskā patērētāja intereses. Partijas mērķi tiek veidoti kampaņveidīgi un īstermiņā. Partijas finanšu resursi tiek iegūti no visiem iespējamiem avotiem.
• Kadru partija — elitāras partijas izveidoja priekšnosacījumus tipiskai kadru partijai, kura varēja arī nepārstāvēt eliti, taču arī šajā organizācijā galveno lomu ieņem partijas līderi un to prasme organizēt partijas darbību.
• Masu partija — no XIX gs. otrās puses līdz pat XX gs. 60. gadiem, palielinoties sabiedrības vēlēšanu tiesībām, visā Eiropā veidojās masu partijas. Svarīgs elements ir ideoloģija. Industrializācijas perioda un vēlēšanu tiesību palielināšanas laikā masu partija kļūst par vienotājposmu vai saikni starp sabiedrību un valsti. Šo partiju politiskie uzdevumi ir opozīcija pie varas esošai elitei un sociālo reformu realizācija, kas tiek panākta ar daudzu sabiedrības sektoru un pilnvarotu līderu starpniecību. Tā ir tipiska pilsoniskas sabiedrības pārstāvniecība, kuras uzdevums ir valsts politikas ietekmēšanā ilgtermiņā līdz vēlamo rezultātu sasniegšanai. Partijas atbalstītāju vienotājs ir ne tik daudz harismātiski līderi, cik ideoloģija un ticība no tās izrietošajiem mērķiem.
• Karteļa partija — parādījās XX gs. otrajā pusē. Arī pārstāv dažādus sabiedrības slāņus, taču līderi jau ir profesionāli politiķi. Šāda modeļa partijas iekšienē eksistē līderu vienošanās noteiktu politisku mērķu sasniegšanā un kampaņu veidošanā. Šim modelim raksturīgi valsts piešķirti komunikācijas kanāli, kā arī daļējs valsts finansējums. Pie tam rezultātu sasniegšanai tiek izmantota profesionālu polittehnologu palīdzība, kuri var arī nebūt partijas biedri. Rezultātā partija drīzāk pārstāv valsts varu daļā sabiedrības, nevis sabiedrību valsts pārvaldē.

Skatīt arī: Latvijas politisko partiju uzskaitījums

Latvijas Republikā politisko partiju darbību regulē 2007. gada 1. janvāra Politisko partiju likums un Politisko partiju likuma spēkā stāšanās kārtības likums. Par partijas dibinātājiem var būt 18 gadu vecumu sasnieguši Latvijas pilsoņi. Jābūt ne mazāk kā 200 dibinātājiem, un dibinātāju parakstiem jābūt apliecinātiem pie zvērināta notāra. Partija iegūst juridiskās personas statusu ar tās ierakstīšanu Politisko partiju reģistrā, kuru uztur LR Uzņēmumu reģistrs. Par partiju biedriem var kļūt arī Eiropas Savienības pilsoņi. Ja partijas biedru skaits samazinās zem 150 biedriem, partijas darbība tiek izbeigta. Šobrīd Latvijas Republikā reģistrētas 50 politiskās partijas:^[1]

Partiju biedru skaita ziņā Latvijā partijās iestājušies aptuveni 0,9% iedzīvotāju, kuriem būtu šādas tiesības (~15 000 cilvēku^[2]). Nelielā biedru skaita dēļ politiskās partijas aizvien vairāk “profesionalizējas”. To darbu, ko citās demokrātijas zemēs veic partijas atbalstītāji brīvprātīgā kārtā, Latvijā uzņemas apmaksāti pilna laika profesionāļi, vai arī šie darbi tiek pirkti kā pakalpojumi no mediju vai reklāmas kompānijām. Pašu partiju sniegtie dati rāda, ka 2002. gada vēlēšanās partijas tērējušas vismaz miljonu un 370 tūkstošus latu profesionāļu algošanai, kas organizēja vēlēšanu kampaņas.^[3] No visām Latvijas institūcijām tieši politiskās partijas ir tās, kurām sabiedrība uzticas vismazāk. Tikai 7% iedzīvotāju tām uzticas, turpretim 75% neuzticas nemaz. Daudzām politiskajām partijām Latvijā nepiemīt vispārpieņemtās politisko partiju organizatoriskās un socioloģiskās pazīmes.^[3]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Politiskā partija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Latvijas Republikas Politisko partiju likums
• Šterns J. Latvijas iedzīvotāji politiskajās partijās.
• Marcins Valeckis. Tiešais publiskais finansējums politiskajām partijām (.pdf)

Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l