Īrijas vēsture

Īrijas vēsture sākās ar pirmo zināmo cilvēku apmešanos Īrijā aptuveni 8000 gadus pirms mūsu ēras, kad mednieki un vācēji ieradās, iespējams pa zemes tiltu, no Lielbritānijas un kontinentālās Eiropas.^[1] Dažas arheoloģiskās pēdas ir saglabājušās no šīs grupas, bet pēcteči neolīta laikmetā ieradās, galvenokārt no Ibērijas pussalas. Tie apmetās galvenajās neolīta apmešanās vietās kā, piemēram, Ņūgreindžā.^[2][3]

Pēc Svētā Patrika un citu kristiešu misionāru ierašanās 5. gadsimta vidū, līdz 600. gadam kristietība bija pārmākusi vietējo pagānu reliģijas.

Agrajos viduslaikos Īrijas bija viena no Eiropas kultūras centriem, bet nākamajos gadsimtos Īrija nonāca spēcīgākā kaimiņa - Anglijas - aizvien ciešākā pakļautībā, līdz 1801. gadā tika tieši iekļauta kopējā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā Karalistē.

Atšķirībā no Skotijas, Īrijai Apvienotajā Karalistē nebija noteikts brīvas tirdzniecības statuss. Protestantu (vīgu) kontrolētā parlamenta apstākļos Īrijā tika diskriminēta Romas Katoļu baznīca. Katoļiem bija liegta iespēja turēt nekustamo īpašumu, ieņemt valsts amatus, pat izglītība. Kā rezultāts - īri mēģināja sacelties vai ik pa desmitgadei.

Īrija pēc 1707. gada Anglijas un Skotijas apvienošanās netika ietilpināta Lielbritānijas Karalistes (Kingdom of Great Britain) sastāvā. Tā gan saglabāja savu parlamentu, taču, saskaņā ar Poininga likumu (Poynings'Law, 1494), Īrijas parlamentu turpināja kontrolēt Anglijas parlaments un Anglijas karaļa ministri. Īrijas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, taču Anglijas uzspiestās kontroles dēļ reformas kavējās un ekonomika stagnēja. Rezultātātā 18. gadsimta laikā Īrijā bada laiki sekoja viens aiz otra. Pilsētās un provincēs plosījās laupītāju bandas, valsts grima arvien dziļākā postā.

Pēc Īru sacelšanās apspiešanas 1801. gadā likvidēja Īrijas autonomiju (parlamentu un pašpārvaldi) un Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes ( United Kingdom of Great Britain and Ireland) sastāvā. Tagad Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās Lielbritānijas parlamenta darbā kā deputāti, tomēr katoļiem tas tika liegts.

1823. gadā katoļu jurists Daniels O'Konels sāka cīņu lai tiktu atcelts aizliegums katoļiem tikt ievēlētiem parlamentā, kas tika panākts 1829. gadā.

No 1845. līdz 1849. gadam Īrijā plosījās Kartupeļu bads, kad no bada mira, pēc minimāliem aprēķiniem, 0,5 miljoni iedzīvotāju, bet apmēram 2 miljoni iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. 1841. gadā Īrijā dzīvoja vairāk kā 6,5 miljoni iedzīvotāju (par 25% vairāk kā mūsdienās). Kaut arī dzimstības līmenis Īrijā bija augsts, līdz pat 20. gadsimta vidum iedzīvotāju skaits turpināja samazināties lielās emigrācijas dēļ.

1869. gadā Īrijā baznīca tika šķirta no valsts.

1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu, taču tā bija nesekmīga.

1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, ka nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums) sāka traucēt parlamenta darbu. Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kuras jau vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Klasisks piemērs, kad vienā apgabalā visi pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā.

1886. gadā Gladsons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu. To noraidīja.

1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu. Pēc trešā piegājiena 1914. gadā to apstiprināja, bet Pirmā pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas valsts.

 

1916. gadā notika Lieldienu sacelšanās, lielākā īru sacelšanās no Īru 1798. gada sacelšanās, kas beidzās ar sakāvi, tomēr pieauga tautas atbalsts republikāņiem un 1918. gada decembra Apvienotās Karalistes parlamenta velēšanās īru republikāņu partija Sinn Féin ieguva 73 no 105 Īrijai atvēlētajām vietām.

1919. gada janvārī Sinn Féin atteicās piedalīties Apvienotās Karalistes parlamenta darbā, bet tā vietā izveidoja Īrijas parlamentu un pasludināja Īrijas Republikas neatkarību, kas noveda pie Īrijas Neatkarības kara starp neatkarības atbalstītājiem un Britu armiju.

1921. gada 9. jūlijā tika noslēgts pamiers un pēc ilgām sarunām 5. decembrī Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju izveidojot Īrijas Brīvvalsti (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā). Sākās pilsoņu karš starp jauno brīvvalsti un republikāņiem-domīnijas līguma pretiniekiem, kurā pēdējie tika sakauti.

1937. gadā Īrija pieņēma jaunu konstitūciju un pasludināja pilnīgu neatkarību.

20. gadsimta otrajā pusē pēc izglītības reformas (Nacionālās bibliotēkas uzcelšana, bibliotēku tīkla izveidošana, izglītības programmu reorganizācija) un nodokļu politikas reformas Īrijas tautsaimniecība piedzīvoja strauju uzplaukumu.

1973. gadā Īrija pievienojās Eiropas Ekonomikas kopienai.

Pēc ANO tautas attīstības indeksa, tā bija 4. vietā pasaulē (2006. gadā) aiz Norvēģijas, Islandes un Austrālijas, arī pēc IKP (PPP) uz iedzīvotāju — 4. vietā pasaulē (2005. gadā) aiz Luksemburgas, Norvēģijas un ASV, aiz sevis atstājot bijušo metropoli — Lielbritāniju, kura tolaik bija attiecīgi 17. un 18. vietā. Līdz 2008. gada Globālajai finanšu krīzei Īrijas iedzīvotāju skaits pieauga par vidēji 2% gadā.

• Īrija - valsts, kas bija pirms mums
• Эпштейн В.А.Истоки терроризма в северной Ирландии.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Šis ar Eiropu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l