Trīsvienība

Trīsvienība ir doktrīna kristietībā par Dievu kā vienotu būtni, kuru veido trīs personas – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars.

Vēsturisks atskats

Trīsvienības ideja ir atrodama kā Vecajā Derībā (1. Mozus grāmata, Psalmi), tā Jaunajā Derībā. Piemēram, 1. Mozus grāmatas 2. pantā Mozus, runājot par Dievu, senebreju valodā lieto vārdu Elohīm, kas ir daudzskaitlinieks, nevis Adonai, kas ir vienskaitlinieks. Senebreju valodā bez vienskaitļa un daudzskaitļa ir arī divskaitlis, un Elohīm nozīmē, ka Mozus runā par daudzumu, kas gramatiski ir lielāks par divi. Par to Luters detalizēti izsakās sava 1. Mozus grāmatas skaidrojuma 1. sējumā. Jaunajā Derībā Jēzus pēc augšāmcelšanās parādās mācekļiem un pavēl iet un darīt par mācekļiem visas tautas, tās kristījot Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.^[1]

Džons Teodors Millers darbā "Kristīgā dogmatika" pamato Vecās un Jaunās Derības norādes uz Dieva Trīsvienību (167.–199. lpp.), kā arī vienkāršoti, parāda, kādā veidā un kā ietekmē vēsturiski radušās herēzes, kas oponē pret šo ideju, tai skaitā monarhiānisms, unitārisms, pastoriānisms, ariānisms u.c. Kristiešu ticības apliecība Trīsvienīgajam Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam allaž kādam ir traucējusi – gan agrīnās baznīcas laika herētiķiem, gan 19. gadsimta liberāļiem, kuri uzskata, ka Trīsvienības ideja noteikti nevarēja ienākt prātā jūdiem, no kuru vidus nāca un starp kuriem darbojās Jēzus, toties iedziļinoties nākas konstatēt, ka šādas idejas nav svešas grieķiem, kuriem kristietības sākumposmā bija ļoti liela ietekme Tuvajos Austrumos.

Ievērojamais 20. gadsimta teologs Ādolfs fon Harnaks tam pievērsa uzmanību monumentālajā darbā Lehrbuch der Dogmengeschichte. Viņš paziņoja, ka Jēzus sludināto vēsti samaitājuši helēnisti, Jēzus reliģiju pārvēršot reliģijā par Jēzu, novedot pie kļūdaina uzskata, ka Jēzus ir Dievs.^[2] (Jāatceras, ka Ādolfa Harnaka vadītās t. s. jaunprotestantu skolas nolūks bija pārveidot senās baznīcas mācību par Trīsvienību un pielāgot to mūsdienu apstākļiem – padarīt to saprotamu mūsdienu modernā cilvēka prātam, taču, tā rīkojoties, viņi pazaudēja saistību ar mācības avotu – Svētajiem Rakstiem, kas ir Trīsvienības idejas pamatojums.) Jēzus noteikti sevi sauc par Dēlu, bet te jāatceras, ka tas ir pagodinošs termins, kas attiecas vienīgi uz īstajiem jūdiem, Dieva bērniem.^[3] Tādējādi jūdi, Dieva bērni, atšķīra sevi no nejūdiem, gojiem.^[4] To apstipirna pats Jēzus Jaunajā Derībā, kānaānietei paziņodams: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā".^[5]

Savukārt grieķu reliģiskajos priekšstatos, kā raksta Andris Rubenis grāmatā Senās Grieķijas kultūra, dievi un cilvēki vienmēr dzīvojuši kopā. Grieķi dievišķo un svēto saskatīja visapkārt un reliģija nebija norobežota no citiem sociālās prakses veidiem. Priekšstatos par dieviem grieķi ātri pārgāja uz antropomorfismu, t.i., viņi uztvēra savus dievus kā personas un iztēlojās tos cilvēku veidolā. Dzimts iekārtas sairuma posmā notika pāreja uz heorismu. Varoņi sacentās ar dieviem, un Diomēds jau pasludināja sevi par Zevu. Mīti attīstījās, un varoņi tika uzskatīti par starpniekiem starp tautu un dieviem. Daži varoņi, kā Hērakls (kura tēvs bija Zevs), bija sasnieguši nemirstību. Jauna pakāpe grieķu reliģijas vēsturē bija Dionīsa kults. Helēnisma laikmetā par galveno reliģijas iezīmi kļuva lielo cilvēku kults. Otrās paaudzes diadohiem Ptolemajam II un Antioham I tika izrādīts dievišķs gods. Tas tika izrādīts arī viņu mantiniekiem un no tiem pārnests uz romiešu imperatoriem no Augusta līdz Diokletiānam. Kaut arī Tuvos Austrumus pakļāva romiešu leģioni, tie atradās spēcīgā helēnisma ietekmē. Jo sevišķi helenizācija Palestīnā bija jūtama Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā, tomēr viņš izraisīja spēcīgu jūdaistu pretreakciju, un varu savās rokās pārņēma Jūdejas ķēniņu Hasmoneju dinastija, taču arī viņi ar laiku sāka pakļauties helenizācijai, ko apliecina Hērods Lielais. Viņa galmā uzturējās grieķu filozofi un rakstnieki, tomēr Hērods vienlaicīgi atjaunoja arī Jeruzalemes templi.^[6]

Pirmie kristieši

Helenizācija un jo īpaši cilvēku dievišķošana nebija pieņemama aramiski runājošajiem jūdiem, no kuru vidus nāca Jēzus un Viņa apustuļi, savukārt ar Trīsvienību viņi nebija pazīstami nemaz. Evaņģēlijos, kur citēts Jēzus (un arī Bībelē vispār), šāds vārds vai uzskats nav sastopams (tāpēc to nezimantoja arī Luters sakarā ar savu sola scriptura). Diemžēl pēc Jēzus nāves viņa sekotāji sadalījās divās grupās – Jeruzalemes nācariešos un helēniskajos kristiešos. Kā raksta Z. Kosidovskis nodaļās Cīņa par kristietības koncepciju un Helēnisti un citi grāmatā Evaņģēlistu stāsti, šīm atšķirīgajām kopām bija atšķirīgi uzskati un dažkārt atklātas domstarpības. Kad 66. gadā Jeruzalemes nācariešus (kopā ar citiem jūdiem) romieši izraidīja no Jeruzalemes uz Aizjordānu, par dominējošo kristietības novirzienu kļuva helēniskais. Helēnisti uzskatīja sevi par patieso Izraēlu un tomēr vienlaicīgi noraidīja jūdaiskos kristiešus un viņu priekštatus. Savukārt ebionīti (kā sevi dēvēja jūdaiskie kristieši) noliedza helēnistu pasludināto Kristus dievišķumu un mūžīgo eksistenci. Viņi gan uzskatīja, ka Jēzus tika svaidīts un zināmā mērā dievišķojās Kristīšanas brīdī.^[7]

Apustuliskie tēvi un apoloģēti

Pirmie helēnisti, kurus dēvē par apustuliskajiem tēviem un kuri darbojās 1. gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā, saskaņā ar Encyclopaedia of Religion and Ethics, nebija pazīstami ar trīsvienīgo ticību. Viņi (Ignācijs, Klements, Herma u.c.) lika savu uzsvaru uz morālismu un viņu uzmanības centrā atradās jauns dzīvesveids. Par Dievu viņi raksta

Pāri visam ticiet, ka Dievs ir viens, un viņš radījis visu, kas ir

Tomēr tā saucamo apustulisko tēvu darbos jau parādās Jēzus dievišķošana un pat uzskats, ka Kristus ir piedalījies radīšanā. No šī uzskata izriet, ka Kristus cilvēciskais viedols bijis tikai šķietams un ka viņa miesa bijusi garīga (dokētisma herēze). Pret to tika celtas iebildes, ka viņa miesa tomēr esot bijusi miesīga. Izveidojās situācija, ka helēnisko kristiešu priekšstati nebija pieņemami ne izglītotākajiem helēņiem, ne vienkāršajiem jūdiem. Nācās izstrādāt kaut kādu pamatojumu un palīgā tika ņemts "logoss". To, izmantojot filosofisko terminoloģiju, ieviesa 2. gadsimta kristīgie autori, kuri aizstāvējās pret grieķu un jūdu uzbrukumiem un parasti tiek dēvēti par apoloģētiem (Justīns Moceklis, Aleksandrijas Klements u.c.) Apoloģēti pielīdzināja Logosu Kristum. Ja Logoss bijis pie Dieva pasaules radīšanas laikā, tad Kristus tiek iesaistīts radīšanā. Tomēr pastāvēja uzskats, ka Kristus ir pakārtots Tēvam, bet tas nonāca pretrunā ar nākamās Trīsvienības būtību. Starp citu, Logosu savā mācībā ietvēra cits helēniskās kristietības novirziens - gnosticisms.

Baznīctēvi

Pret gnosticismu vērsās tā saucamie baznīctēvi. Pie reizes tie uzbruka arī apoloģētiem, kuri balstījās filosofijā. Credo quia absurdum (ticu tādēļ, ka tas ir absurds) paziņoja Tertuliāns, un filosofus viņš dēvēja par herētiķu tēviem. Tomēr viņam nācās izmantot filosofiskas idejas un formulējumus, piemēram, substanci. Apoloģēti uzskatīja, ka Dēls (Logoss) radās no Tēva, kamēr baznīctēvi to noliedza. Irenejs uzskatīja, ka Dēls varbūt vispār nav dzimis, bet ir manifestējies vai kā savādāk uzradies, ko viņš nevarot izskaidrot, bet Tertuliāns piedēvēja Dievam miesiskumu un izmantoja terminu "persona", lai atšķirtu Tēvu no Dēla un reizē saglabātu vienotību. Jāpiezīmē, ka romiešiem vārds persona varēja apzīmēt arī masku. Tertuliāns tiek uzskatīts par Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātāju. Viņa darbos 3. gadsimtā pirmo reizi parādās vārds trinitas. Tomēr tiek uzsvērts, ka nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus no šī vārda lietojuma, jo viņš šo vārdu neattiecina uz Trīsvienības teoloģiju (Ecyclopedia of the Holy Trinity). Atgriežoties pie Tertuliāna personām (maskām), jāsaka, ka no tām izrietēja nākamais herētiskais novirziens - modālisms, kurš uzskatīja, ka ja ir divas personas, tad Dēls ir viena no Dieva maskām (modiem) bet Tēvs cita. Tātad Dēls nav pakļauts Tēvam. Tomēr šāds viedoklis noraidīja mācību par Dieva personām (šī vārda grieķiskajā izpratnē), kas nav ne modi, ne maskas. Aleksandrijas skola (Origens) centās noraidīt šādu antropomorfismu, skaidrojot to kā alegoriju, jo ķermeniskums nav savienojams ar Dievu. Tomēr šādi uzskati tūlīt nonāca pretrunā ar Tertuliāna uzskatu par Dievu. Vienlaicīgi Dēls tika uzlūkots par otro dievu, kas gan nav dzimis, tomēr ir pakļauts Tēvam, tādējādi Origens savā koncepcijā ietver gan subordinacionismu, gan homoousios (no tās pašas substances) koncepciju (kas ir nesavienojami no Trīsvienības viedokļa).

Nīkaja

Pirmo ekumēnisko (Nīkajas) koncilu bija spiests sasaukt Konstantīns I un tas notika 325. gadā Nīkajā, netālu no imperatora rezidences. Koncila nepieciešamību izraisīja ariānisma straujā izplatība un nesaskaņas jautājumā par Jēzu, kas varēja novest pie baznīcas dalīšanās. Konstantīnam bija nepieciešama vienotība un tam, savukārt, bija nepieciešama vienota atbilde. Imperators izvēlējās Atanasija piedāvāto atbildi un lielākā daļa bīskapu to arī pieņēma, kaut tā viņiem nemaz nebija īsti pieņemama. Atanasijs turpināja balstīties Homoousios koncepcijā. Homo Ousion nozīmē tās pašas substances. Tomēr jau tūlīt pēc koncila nesaskaņas turpinājās un tika veikti dažādi uzlabojumi (piemēram, Homoi Ousion līdzīgas substances), kas tomēr nevienu īsti neapmierināja. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam par Nīkajas ticības apliecinājumu, par Trīsvienību Nīkajā vēl nebija runa, bet pašu Nīkajas ticības apliecinājumu pārskatīja un no jauna pieņēma nākamajā koncilā Konstantinopolē 381. gadā imperatora Teodosija uzraudzībā (tad ariānisms jau bija aizliegts ar Teodosija ediktu), tomēr arī tas vēl vēlāk esot ticis pilnveidots. Atanasijs savā koncepcijā neizmantoja Tertuliāna personas, pie kurām atgriezās tā saucamie trīs kapadokieši, lai rastu izeju no situācijas. Un vispār viņi nepieturējās pie Atanasija Nīkajas formulējuma, bet mēģināja veidot vidusceļu starp ariānismu un modālismu. Viņi interpretēja Atanasiju Origēna, t.i. alegoriskā stilā. Trīs personas reprezentēja trīs līmeņus vienai būtībai. Viņi izmantoja terminu hipostāze, kur katra hipostāze esot unikāla eksistēšanas forma.

Trīsvienības uzvara

Pēc tam, kad kaujā pie Adrianopoles Valents (ariānisma atbalstītājs) zaudēja gotiem un krita, par vienīgo Romas valdnieku palika Graciāns, kurš tomēr nepalika viens, bet sev par līdzvaldieku 379. gadā pieaicināja Teodosiju un nodeva tam Austrumromas impēriju un daļu no Ilīrijas prefektūras (jo viens nebūtu ticis galā ar gotiem). Teodosijs bija ļoti kaismīgs ariānisma noliedzējs un 380. gadā izdeva ediktu, ar kuru ariānisms tika aizliegts pilnīgi un galīgi. Graciāns pievienojās Teodosijam šajā jautājumā. 381. gadā Teodosijs sasauca Konstantinopoles koncilu, kurā beidzot daudz maz izdevās vienoties par Trīsvienības pamatiezīmēm. Baznīca Konstantinopolē beidzot vienojās (pirms tam no baznīcas izslēdzot ariāņus) par vienu substanci trijās personās. 381. un 383. gados tika izdoti vēl divi edikti, ar kuriem tika aizliegti visi citi kulti un reliģijas un turpmāk Teodosijam pieņemamā kristietības forma kļuva par vienīgo atļauto reliģiju impērijā.^[8]

Tomēr arī šis formulējums nebija pilnīgs un Halkēdonas koncilā 451. gadā papildināja kristoloģisko formulu: Jēzus - viena persona ar divām dabām. Tas izraisīja nākamo baznīcas šķelšanos,- atšķēlās tā saucamās monofizītu baznīcas, bet savstarpējie strīdi turpinājās.

Vēlākā vēsture

Pēc Teodosija nāves pie varas nāk divi viņa mazgadīgie dēli un Romas impērija sadalās. Par Rietumromas galvaspilsētu kļūst Ravenna. To tūlīt izmanto Romas bīskaps, lai nostiprinātu savu varu. 410. gadā Romā iebruka ariāņi vestgoti, pēc tam ariāņi vandaļi, pēc tam ariāņi ostgoti pieliek galu Rietumromas impērijai un nodibina savu valsti ar galvaspilsētu Ravennā, pēc tam nāk ariāņi langobardi ar galvenajām pilsētām Pāvijā un Milānā. Līdz ar to kā vienojošais bijušās Rietumromas neģermāņu elements kļūst tā saucamā katoļticība. To bija pieņēmuši gallijas romiešu dižciltīgie un pēc tam, kad franki 6. un 7. gadsimtā asimilējās, arī viņi bija kļuvuši katoļi. Vēlāk frankiem izdevās sekmīgi ieņemt dominējošo lomu, kas noteica turpmāko kristietības virzienu Rietumos.

Trīsvienības jautājums gan atkal pacēlās viduslaikos līdz ar universitāšu parādīšanos. Nominālists Roscelins (11. gadsimts) apgalvoja, ka doma par vienoto substanci pastāv tikai cilvēku galvās, kamēr reāli pastāv trīs atsevišķas personas, līdz ar ko rodas loģisks secinājums, ka reāli ir trīs dievi, jo reālais nav vispārīgais, bet konkrētais, piemēram, reāla nav zirdzība vai cilvēcība, bet ir zirgs vai cilvēks (Roscelina viedoklis, protams, tika aizliegts ar likumu). Tomēr tieši šādu risinājumu atrada kapadokieši viena substance, trīs personas. Vai vispārīgais var pastāvēt ārpus atsevišķā, jautāja Abelārs (12. gadsimts), un atbildēja, ka nē (arī viņam radās problēmas).

Atsauces

↑ Bībele internetā: Mateja 28:19
↑ V.Rēpers, L. Smite, Ievads ideju vēsturē, Zvaigsne ABC, 1997, 135.lpp
↑ 29., 82., 89. Psalmi
↑ K.Ārmstronga, Dieva vēsture, Avots, nodaļa Viens vienīgs Dievs
↑ Mateja ev. 15.nod., 26.pants
↑ Andris Rubenis, Senās Grieķijas kultūra, Zvaigzne ABC, nodaļa Grieķu reliģija
↑ B.Heglunds, teoloģijas vēsture, Augsburgas apliecības institūts, 29. lpp
↑ Oskars Jēgers, Senā pasaule, 662, 2001 ISBN 5-89173-061-8

Ārējās saites

[1] Bībele internetā: Mateja 28:19

[2] V.Rēpers, L. Smite, Ievads ideju vēsturē, Zvaigsne ABC, 1997, 135.lpp

[3] 29., 82., 89. Psalmi

[4] K.Ārmstronga, Dieva vēsture, Avots, nodaļa Viens vienīgs Dievs

[5] Mateja ev. 15.nod., 26.pants

[6] Andris Rubenis, Senās Grieķijas kultūra, Zvaigzne ABC, nodaļa Grieķu reliģija

[7] B.Heglunds, teoloģijas vēsture, Augsburgas apliecības institūts, 29. lpp

[8] Oskars Jēgers, Senā pasaule, 662, 2001 ISBN 5-89173-061-8

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]