Konstantīns I

Konstantīns I Lielais Flavius Valerius Aurelius Constantinus
Konstantīna I krūšutēls
Romas imperators
Amatā 306. gada 25. jūlijā — 337. gada 22. maijs
Priekštecis	Konstancijs Hlors
Pēctecis	Konstantīns II
Dzimšanas dati	272. gada 27. februārī Naissa Mēzija, Romas impērija (Tagad: Niša,  Serbija)
Miršanas dati	337. gada 22. maijs Nikomēdija, Romas impērija (Tagad Izmita  Turcija)
Dzīvesbiedrs(-e)	Minervina, Fausta
Reliģija	kristietība

Cēzars Flāvijs Valērijs Konstantīns Augusts, pazīstams arī kā Konstantīns I, Konstantīns Lielais vai Svētais Konstantīns (dzimis 272. gada 27. februārī, miris 337. gada 22. maijā), bija Romas imperators no 306. gada līdz nāvei 337. gadā. Pirmos gadus Konstantīns Tetrarhijas periodā valdīja kopā ar Galēriju, Licīniju un Maksimīnu, bet no 324. gada viņš valdīja vienatnē. Konstantīns I vislabāk ir zināms kā pirmais kristiešu Romas imperators. Konstantīns I atcēla sava priekšgājēja Diokletiāna izsludināto kristiešu vajāšanu un 313. gadā izdeva Milānas ediktu, kurā visā impērijas teritorijā tika pasludināta reliģiskā iecietība. Pēc kariem ar saviem līdzvaldniekiem 330. gadā Konstantīns pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz jaunuzcelto, savā vārdā nosaukto pilsētu — Konstantinopoli.

Flāvijs Valērijs Konstantīns ir dzimis 272. gada 27. februārī Naissā (mūsdienās Niša Serbijā), kas tolaik ietilpa Romas impērijas Mēzijas provincē. Viņa tēvs, Flāvijs Konstantijs (Konstancijs Hlors) bija ievērojams politiķis, armijas virsnieks imperatora Aureliāna miesassardzes vienībā. Vēlāk kļuvis par Dalmācijas provinces pārvaldnieku un arī visas impērijas valdnieku. Konstantīna māte, Helēna bija cēlusies no sabiedrības zemākajiem slāņiem, un nav skaidrs, vai viņa bija Flāvija Konstantija oficiāla sieva vai tikai mīļākā.

Konstantīns uzauga un ieguva izglītību imperatora Diokletiāna galmā. Apguvis latīņu literatūru, grieķu valodu un filozofiju. Diezgan ātri Konstantīns kļuva par ievērojamu personu imperatora galmā. Kopā ar imperatoriem Diokletiānu un Galēriju karojis Sīrijā un Divupē, 296. gadā cīnījies ar barbaru ciltīm pie Donavas. 303. gadā Konstantīns ieradās Nikomēdijā un kļuva par aculiecinieku Diokletiāna īstenotajām kristiešu vajāšanām, kas bija visnežēlīgākās kristiešu vajāšanas Romas vēsturē. Baznīcas tika izpostītas un priesteri ieslodzīti. Lai arī maz ticams, ka Konstantīns būtu iesaistījies šajās vajāšanās, tomēr viņš arī aktīvi pret to neiebilda.

305. gadā Diokletiāns atteicās no imperatora titula un par viņa pēctečiem tiek izvēlēti Galērijs un Konstancijs, Konstantīna tēvs. Konstantīns uzturējās Galērija galmā kā sava veida ķīlnieks. Vienīgā cerība bija viņa tēvs, kurš arī drīz vien pieprasīja atbrīvot Konstantīnu, lai tas viņam palīdzētu militārajā kampaņā Britānijā. Pielietojot viltu, piedzirdot imperatoru Galēriju, Konstantīnam izdevās dabūt atļauju doties prom un viņš nekavējoties to izmantoja, pirms vēl Galērijs bija pārdomājis. Konstantīns satikās ar tēvu 305. gada pavasarī Gallijas pilsētā Bononijā (Boloņā). No turienes abi devās uz Britāniju, kur veselu gadu Konstantīns karoja ar piktiem viņpus Adriāna valnim. 306. gadā Eborakā (Jorkā) nomira Konstantīna tēvs, pirms nāves pasludinot Konstantīnu par savu pēcteci. Arī karaspēks sekoja viņa piemēram un atbalstīja Konstantīnu. Jauno imperatoru uzreiz atzina arī impērijas Britānijas un Gallijas provinces.

Pēc pasludināšanas par imperatoru Konstantīns nekavējoties nosūtīja vēstuli Galērijam pieprasot atzīt viņu par sava tēva mantinieku. Galērijs bija saniknots, tomēr saprata, ka Konstantīna neatzīšana automātiski nozīmētu pilsoņu karu. Tādēļ Galērijs piekrita kompromisam un atzina Konstantīnu par savu līdzvaldnieku, piešķirot viņam cēzara (ķeizara) titulu, kā arī atbildes vēstulē nosūtot viņam imperatora purpura mantiju.

Kļuvis par impērijas līdzvaldnieku Konstantīns sāka strauji nocietināt Romas robežas Ģermānijā, sevišķi Trīres pilsētas apkārtnē. Tobrīd Konstantīna pakļautībā atradās lielāka armija impērijā. Īstenojis arī daudzus celtniecības projektus Gallijā.

Līdz 324. gadam impērijā bija Tetrarhijas periods, kad eksistēja divi imperatori augusti un divi cēzari: Maksentijs un Maksimiāns. 311. gadā mira imperators Galērijs un Konstantīns uzsāka pilsoņu karu pret abiem līdzvaldniekiem. Šajā karā Konstantīna karaspēks pirmo reizi kā savu standartu izmantoja kristiešu krustu. 312. gadā Konstantīns pēc asiņainas kaujas ieņēma Romu. Maksentijam tika nocirsta galva un ķermenis iesviests Tibrā. Vēlāk Konstantīns cīnījās ar vēl vienu troņa pretendentu Licīniju. Pēc vairākām kaujām, 325. gadā Konstantīnam beidzot izdevās panākt Licīnija sodīšanu ar nāvi un tādējādi kļūt par vienpersonīgu Romas impērijas valdnieku.

Konstantīns bija pirmais Romas imperators kurš pasludināja sevi par kristieti un tādējādi arī ievērojami palielināja kristietības ietekmi visā impērijā. Viņš atbalstīja kristiešu draudzes finansiāli un uzbūvēja vairākas baznīcas. Tomēr viņš neaizliedza pagānismu, un uz daudzu jaunceltņu sienām joprojām bija redzamas pagāniskās romiešu dievības. Tāpat viņš arī visu savu valdīšanas laiku skaitījās Romas pagāniskās reliģijas augstākais priesteris (Pontifex Maximus).

Otrs ievērojamais Konstantīna valdīšanas laika notikums bija impērijas galvaspilsētas pārcelšana no Romas uz jaunuzcelto pilsētu Jauno Romu (Nova Roma), ko uzcēla senās grieķu pilsētas Bizantijas vietā. Tomēr tautā jauno pilsētu sāka dēvēt imperatora vārdā par Konstantinopoli un vēl Konstantīna dzīves laikā šo nosaukumu sāka izmantot arī oficiālā līmenī. Impērijas administrācijas pārcelšanai uz austrumiem bija arī ideoloģiska un simboliska nozīme. Tas iezīmēja impērijas grieķiskās un galvenokārt pagāniskās austrumu daļas saplūšanu ar latīnisko un pamatā kristietisko rietumu daļu.

Vēlākajā dzīves posmā Konstantīns veica vairākas militārās kampaņas aiz Donavas, daļēji atkarojot Aureliāna pamesto Dākijas provinci. Tāpat arī karojis ar gotiem un sarmatiem. Dzīves pēdējos gados plānojis plašu kampaņu pret Persiju, bet to īstenot nepaspēja.

Konstantīns mira 337. gada 22. maijā un tika apbedīts Konstantinopolē, Sv. Apustuļa baznīcā. Pirms nāves oficiāli pieņēma kristietību no Nikomēdijas bīskapa, kurš veica kristību rituālu.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Konstantīns I.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

s d l Bizantijas (Austrumromas impērijas) imperatori (uzskaitījums) Konstantīna dinastija (306–363) Konstantīns I Konstantīns II Konstanss Jūliāns Bez dinastijas periods (363–364) Jovians Valentiāna dinastija (364–379) Valentiāns I Valents Gratiāns Teodosija dinastija (379–457) Teodosijs I Arkādijs Teodosijs II Pulherija Marciāns Leonīdu dinastija (457–518) Leons I Traķietis Leons II Zenons Bazilisks Anastasijs I Justiniāna dinastija (518–602) Justins I Justiniāns I Justins II Tiberijs II Maurīcijs Bez dinastijas periods (602–610) Foka Hēraklija dinastija (610–695) Hēraklijs Konstantīns III Hēraklons Konstants II Konstantīns IV Justiniāns II Divdesmit gadu anarhija (695–717) Leontijs Tiberijs III Justiniāns II Filipiks Anastasijs II Teodosijs III Izauriāna dinastija (717–802) Leons III Konstantīns V Artabasdoss Leons IV Konstantīns VI Irēna no Atēnām Nikeforiāna dinastija (802–813) Nikefors I Staurakijs Mihaels I Rangabe Bez dinastijas periods (813–820) Leons V Armēnietis Amoriešu dinastija (820—867) Mihaels II Teofils Mihaels III Maķedoniešu dinastija (867—1055) Bazīlijs I Maķedonietis Leons VI Gudrais Aleksandrs Konstantīns VII Romāns I Lakapins Romāns II Nikefors II Foka Joanns I Cimiskis Basilejs II Konstantīns VIII Zoja Romāns III Agrirs Mihaels IV Paflagoniāns Mihaels V Kalafāts Teodora Porhiregenita Konstantīns IX Monomahs Bez dinastijas periods (1056–1057) Mihaels VI Brings Komnēnīdu dinastrija (1057–1059) Īzaks I Komnēns Dukīdu dinastrija (1059—1081) Konstantīns X Duka Mihaels VII Duka Romāns IV Diogēns Nikefors III Botaniāts Komnēnīdu dinastrija (1081–1185) Aleksijs I Komnēns Joanns II Komnēns Manuils I Komnēns Aleksijs II Komnēns Androniks I Komnēns Angelīdu dinastija (1185–1204) Īzaks II Angels Aleksijs III Angels Īzaks II Angels Aleksijs IV Angels Aleksijs V Duka Laskarīdu dinastija (1204–1261) (Nīkejas impērija) Teodors I Laskaris Joanns III Duka Vatacs Teodors II Laskaris Joanns IV Laskaris Paleologu dinastija (1261–1453) Mihaels VIII Paleologs Androniks II Paleologs Androniks III Paleologs Joanns V Paleologs Joanns VI Kantakūzens Androniks IV Paleologs Joanns V Paleologs Joanns VII Paleologs Joanns V Paleologs Manuels II Paleologs Joanns VIII Paleologs Konstantīns XI Paleologs