Sēlijas bīskapija

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Sēlijas bīskapija (latīņu: episcopatus Seloniensis) (1218—1226) bija īslaicīgi pastāvoša bīskapija Livonijā ar mērķi pakļaut katoļu ticībai Daugavas kreisā krasta iedzīvotājus. Aptvēra Sēliju un daļu no Upmales zemes ar Mežotnes pili Austrumzemgalē un Babītes pili (castrum Babat) Lielupes lejtecē.

Tā kā Sēlijas bīskapijas svarīgākā daļa bija Mežotne, tad Sēlijas bīskapu dēvēja arī par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum), lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus Seloniensis). Likvidēta pēc tam, kad 1225. gadā zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita katoļu ticības sludināšanai visā Zemgalē.

Droši zināms, ka diacēze skāra Lielupi pie Babītes ezera; austrumos robeža sniedzās aptuveni līdz Eglaines kreisajam krastam; ziemeļos par robežu kalpoja Daugava; par diacēzes dienvidu robežu ziņu nav.

• 1207. gadā krustneši bīskapa Alberta vadībā ieņēma Sēlpili Daugavas ūdensceļa kreisajā krastā, bet varēja tur nostiprināties tikai pamazām.
• 1218. gada vasarā vienu no ietekmīgākajiem krusta karotājiem Daugavgrīvas klostera abatu Lipes Bernhardu (Bernhard Herr zur Lippe) paaugstināja par bīskapu ar bīskapa sēdekli Sēlpilī.
• 1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps grasījās savu rezidenci no Sēlpils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā tika uzcelta Babītes pils (tagadējais Egļuciems Babītes pagastā). Jādomā, ka Bernhards ar sava kapitula mūkiem pārsvarā mitinājās Rīgā, kur viņa vajadzībām bija atvēlēts atsevišķs nams.
• 1219. gada 25. oktobrī pāvests Honorijs III apstiprināja Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas.
• Pēc Bernharda nāves 1224. gada 30. aprīlī par jauno bīskapu Alberts, pārkāpjot savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu, 1224. gada vasarā iecēla Lambertu, kura bīskapijas robežas pāvests apstiprināja 1224. gada 14. novembrī.
• Bīskapa rezidenci 1225. pārcēla uz Mežotni. Izšķirot strīdu starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes apgabalu, kas atradās starp Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Vilhelms no Modenas (Wilhelm von Modena) 1225. gada decembrī nosacīja Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes apgabals atradās Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža gāja pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atradās Rīgas pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā.
• 1225. gada augustā sarunās starp pāvesta legātu Modenas Vilhelmu un Viestardu, pēdējais piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē.
• Alberts ar Vilhelma piekrišanu 1226. gada 21. martā no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās. Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam piešķīra vēl neiekarotos Zemgales novadus un tajos tika nodibināta Zemgales bīskapija. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Ar šo aktu tika izbeigta Sēlijas bīskapijas pastāvēšana.
• Pēdējo reizi Sēlijas diacēze (latīņu: Zelouiensis vai Czelouensis ecclesia) minēta 1312. gada Romas pāvesta Klementa V kūrijas izmeklēšanas protokolos pret Vācu ordeni pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas,^[1] kas cita starpā tika vainots pie tā, ka lietuvieši "piemēram, Sēlijas un Rutēnijas (Polockas) bīskapijās cieši pie varas tika" (latīņu: Czelouensis videlicet et Rutheniensis ecclesie conssitentes in regno predicto) un atņēma tās Romas Katoļu baznīcai.^[2]

• Sēlijas bīskapi
• 1208. gada Sēlpils aplenkums,
• Mežotnes aplenkumi (1219—1220)

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā
Pirms: Sēlija Upmale	Sēlijas bīskapija 1218—1226	Pēc: Zemgales bīskapija
Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (2/3) Metsepole Jersikas daļa, Koknese, Tālavas daļa (2/3)	Livonijas bīskapija 1186—1255 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa)	Pēc: Rīgas arhibīskapija Livonijas Konfederācijas daļa
Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm	Kurzemes bīskapija 1234—1585	Pēc: Piltenes apgabals