Dzelzs laikmets Latvijā

Dzelzs laikmets Latvijas teritorijā bija Latvijas vēstures periods, par kura sākumu nosacīti pieņem 1. gadu m.ē. Tas ilga līdz Livonijas krusta karu sākumam aptuveni 1200. gadā. Šis laika posms iedalās trīs daļās: agrais dzelzs laikmets, vidējais dzelzs laikmets un vēlais dzelzs laikmets.

No šī perioda vidus saglabājušās pirmās rakstiskās ziņas par Latviju, kas sakrīt ar Vikingu laikiem Ziemeļeiropā.

Šajā periodā somu un baltu saskares zona praktiski nemainījās. Baltu teritorijā turpinājās Bronzas laikmetā aizsākusies etniskā diferenciācija, un jau sāka iezīmēties kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu zemes. Somu ciltis Kurzemē saskārās ar kuršiem un zemgaļiem, bet Vidzemē — ar zemgaļiem, kas dzīvoja Vidzemes DR daļā, un latgaļiem austrumos. Tāpat kā iepriekšējā periodā, arī agrajā dzelzs laikmetā Latvijas somu kultūrai vēl bija Baltijas somu kopkultūras raksturs.^[1] Šajā periodā mainījās dzīvesvietu izvietojums — daļa pilskalnu tiek pamesta. Tā vietā pieauga lauka apmetņu skaits. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos aizsākas intensīva dzelzs iegūšana no vietējās purva rūdas.^[2]

Šajā laikmetā visā Eiropā notika lieli cilvēku migrācijas un tautu veidošanās procesi, kas ietekmēja cilšu pārvietošanos un savstarpējos karus arī Latvijas teritorijā. Šis laikmets pasaules vēsturē pazīstams kā "Tautu staigāšana" un iesākās ar huņņu iebrukumu tagadējās Ukrainas un Ungārijas stepēs. No savām agrākajām dzīvesvietām izspiestās slāvu-sarmatu un Dņepras baltu ciltis virzījās uz ziemeļiem gar Dņepras un Daugavas ūdensceļiem. Šo procesu ietekmē Latvijas teritorijā pieauga nocietinātu pilskalnu skaits. Veidoja jaunus, kā arī papildus nocietināja jau esošos. Vērojama ievērojama sabiedrības militarizācija, jo vīriešu kapos kā piedevas dominē ieroči.^[2] No 7.—8. gadsimta sākās latgaļu iespiešanās Ziemeļlatvijas somu apdzīvotajās zemēs, kas izraisīja to daļēju pārtautošanos un pārvietošanos uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.—9. gadsimtam bija apmetušās zemgaļu ciltis. Zemgaļu ciltis virzījās pāri Daugavai uz dienvidrietumiem, daļēji ieņemdamas kuršu cilšu teritorijas. Tajā pašā laikā rietumslāvu vendu ciltis dziļi iespiedās prūšu un kuršu apdzīvotajās teritorijās, liekot prūšiem pārcelties no Vislas rietumu krasta uz austrumu krastu. Rezultātā Kurzemē 9. gadsimtā aizsākās kuršu virzīšanās uz ziemeļiem. Ziemeļkurzemes somus izspieda no viņu agrākām dzīvesvietām un tie daļēji pārcēlās uz Sāmsalu un tālāk uz Igaunijas ziemeļrietumu un Somijas dienvidrietumu rajoniem. Kā liecība par šiem aizvēsturiskajiem procesiem ir Kuresāres ("Kuršu sala") nosaukums Sāmsalā un Turku izloksnes līdzība ar līvu valodu. Vidējā dzelzs laikmetā sākušies cilšu konflikti turpinājās līdz pat Indriķa hronikas aprakstītajiem vendu-kuršu kariem, līvu-zemgaļu kariem un latgaļu-igauņu kariem. Sākot ar 5. gadsimtu Latvijas teritorijā, maiņas ceļā sāka pastiprināti ieplūst sudrabs, kas veicina par sabiedrības noslāņošanos. Par to liecina arī lielais ziedojuma depozītu skaits.

„Baltijas somu ciltis, kas jau iepriekšējā periodā dzīvoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales ziemeļdaļā, turpināja apbedīšanu akmeņu krāvumu kapulaukos, kurus Igaunijā dēvē par tarandām, Ziemeļlatvijā dažkārt par kravandām vai krāsmatu kapenēm. Šajos kapulaukos apbedīti igauņu un lībiešu priekšteči, kuriem pamatvilcienos līdzīgas apbedīšanas paražas, taču ir lokālas atšķirības. [..] Arī Ziemeļkurzemē vidējā dzelzs laikmetā turpinās mirušo apbedīšana akmeņu krāvuma kapos (Laidzes Roceši, Dundagas Ošbirzes, Popes (Vēdes muižas) meža senkapi). Šie kapulauki ir līdzīgi igauņu senču kapulaukiem, taču akmeņu krāvumu kapi Ziemeļkurzemē pastāv ilgāk — līdz 8. gadsimtam. [..] Ņemot vērā to, ko zinām par lībiešiem un viņu apbedīšanas paražām turpmāk — 10.—11. gadsimtā, ir jāatzīst par pamatotu hipotēze, ka Ziemeļkurzemes akmeņu krāvumos apbedīti vēlāko lībiešu priekšteči.”

— Arheologs Māris Atgāzis^[3]

Šo laikmetu pasaules vēsturē dēvē arī par agrajiem viduslaikiem. Pirmie rakstītie vēstures avoti, kas nepārprotami attiecināmi uz Latviju, ir skandināvu sāgas un rūnakmeņi. Divos rūnu rakstos pieminēts Ventava (ui(n)tau), Kolkasrags (Tumisnis) un Zemgale (Simkala). Divos rūnakmeņos atrodams arī līvu apdzīvotās teritorijas apzīmējums Līvzeme (If: lanti). Novgorodas hronikā „Pagājušo gadu vēsture” pirmo reizi uzskaitītas 11. gadsimta beigās — 12. gadsimta sākumā Latvijā dzīvojušās ciltis — zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši.

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka 10.—13. gadsimtā kurši turpināja izplešanos ziemeļu virzienā sasniedzot Dundagu, tajā pašā laikā pastiprināti sajaukdamies ar līviem, Ziemeļkurzemē izveidojot jaunu etnisku grupu t.s. kuronizētos līvus. Daļa Kurzemes iedzīvotāju savukārt pārcēlās uz Vidzemes rietumu daļu. Šī procesa liecība ir Indriķa hronikā minētais kuršu un vendu konflikts Rīgas līvu ciemos, kā arī kuršiem raksturīgi apbedījumi Rīgas līvu kapulaukā. 10.—13. gadsimtā strauji palielinājies apdzīvotības blīvums Daugavas un Gaujas lejteces apgabalos, par ko liecina līvu pieminekļu parādīšanās Daugavas labajā krastā starp Rīgu un Aizkraukli, bet Gaujas baseinā — Siguldas un Turaidas apvidū.

Latvijas teritorijas A daļā šajā laikā aizsākās zināma varas centralizācija ko sekmēja gan tieši, gan netieši sakari ar senkrievu zemēm un arī Lietuvu. Indriķa hronika min Tālavas un Jersikas latgaļu valstis jeb valstiskos veidojumus, kā arī to, ka šo valstu valdnieki ir kristīti grieķu katoļticībā. Visticamāk, šīs abas zemes periodiski ir nokļuvušas vasaļatkarībā no Polockas vai Pleskavas kņazistēm.

Zemgalē šajā periodā šķiet ir pastāvējuši divi līdzvērtīgi varas centri (Mežotne un Tērvete) un tikai Livonijas krusta karu laikā 13. gadsimtā pārsvaru uz īsu brīdi ieguvusi Tērvete, tās valdnieka Viestarda vadībā.

Hamburgas arhibīskapijas vēstures „Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi” autors Brēmenes Ādams par kuršiem pirms 1080. gada rakstīja, ka viņi pakļaujas zviedru virskundzībai un viņiem ir ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi. Pēc hronista domām Kurzemes iedzīvotāji bija ļoti nežēlīgi un pārāk nodevušies elku dievībai, tajā dzīvoja daudz priesteru, pareģu un burvju, un „no visas pasaules tur nāca prasīt atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas”.^[4][5] Lietuviešu arheoloģe Marija Gimbutiene vēlā dzelzs laikmeta kuršus savā 1964. gada grāmatā „Balti” raksturojusi kā „visbagātāko un nemierīgāko baltu tautu”.^[6] Iesaistoties daudzos karos ar skandināviem un veicot regulārus sirojumus Baltijas jūras piekrastes zemēs, bieži tiek dēvēti par „Kuršu vikingiem”.

Jaunākie pētījumi vedina domāt, ka Vidzemes līvu kultūra veidojusies, Daugavas lejteces apvidū saplūstot Baltijas somiem, baltiem (latgaļiem, zemgaļiem) un skandināviem.