Sadedzināšana

Sadedzināšana kā nāvessods ir viena no senākajām un nežēlīgākajām soda metodēm, kas izmantota, lai sodītu cilvēkus par dažādiem noziegumiem, bieži vien saistītiem ar morāles pārkāpumiem vai reliģisku nepakļaušanos. Šī soda forma bija izplatīta vairākās sabiedrībās un reliģijās, taču mūsdienās tiek uzskatīta par barbarisku un necilvēcīgu.

Sadedzināšana parasti tika veikta publiskā sārtā — lielā ugunī, kas tika veidota no koka, uz kuras notiesāto piesēja vai nostiprināja pie staba. Notiesātais lēnām sadega, ciešot mokošas sāpes. Šī soda metode bieži tika izmantota kā piespiedu līdzeklis sabiedrības iebiedēšanai, lai nostiprinātu valdošās varas vai reliģijas autoritāti. Reliģijā sadedzināšana bieži tika uzskatīta par sodu, kas ne tikai iznīcināja cilvēka ķermeni, bet arī šķīstīja dvēseli. Dažos gadījumos šo soda veidu izmantoja, lai uzsvērtu morālo sodu un attīrīšanos caur uguni — uguns tika uzskatīta par attīrošu spēku, un sadedzināšana tika interpretēta kā dvēseles attīrīšana no grēkiem.

Viduslaikos un agrīnajā jaunajos laikos daudzas sievietes (un dažkārt arī vīrieši) tika apsūdzētas raganu darbībās un parasti tika sadedzinātas uz sārta. Tas bija izplatīts sods Eiropā, īpaši Spānijas inkvizīcijas laikā.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sadedzināšana.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)