Nikaragva

Nikaragvas Republika República de Nicaragua
Karogs Ģerbonis
Devīze: En Dios Confiamos   (spāņu) "Mēs ticam Dievam"[1]
Himna: Salve a ti, Nicaragua  (spāņu) Paklanies tev, Nikaragva
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Managva 373) 12°09′N 86°16′W / 12.150°N 86.267°W / 12.150; -86.267
Valsts valodas		spāņu valoda
Reģionālās valodas		angļu un Amerikas indiāņu minoritāšu valodas
Etniskās grupas		69% metisi 17% baltie (pārsvarā spāņu, vācu, itāļu vai franču izcelsmes) 9% melnie 5% amerindiāņi
Valdība		Unitāra, prezidentāla konstitucionāla republika
-	Prezidents	Daniels Ortega
-	Viceprezidents	Omārs Halsevenss
Neatkarība		no Spānijas
-	Deklarēta	1821. gada 15. septembrī
-	Atzīta	1850. gada 25. jūlijā
-	Revolūcija	1979. gada 19. jūlijā
Platība
-	Kopā	130 373 km² (97.)
-	Ūdens (%)	7,14
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2023. gadā	6 359 689 (110.)
-	Blīvums	51/km² (155.)
IKP (PPP)		2015. gada aprēķins
-	Kopā	$31,177 miljardi[2]
-	Uz iedzīvotāju	$4 972[2]
Džini koef. (2009)		45,7 (vidējs)
TAI (2014)		▲ 0,631 (vidējs) (125.)
Valūta		Kordova (NIO)
Laika josla		(UTC-6)
Interneta domēns		.ni
ISO 3166-1 kods		558 / NIC / NI
Tālsarunu kods		+505
1	Tiek izmantotas arī angļu un Karību jūras iezemiešu valodas.
2	Informācija no CIA World Fact Book

Nikaragva (spāņu: Nicaragua, izrunā: /nikaˈɾaɣwa/), oficiāli Nikaragvas Republika (República de Nicaragua), ir valsts Centrālamerikā. Robežojas ar divām valstīm: ziemeļos ar Hondurasu, bet dienvidos ar Kostariku. Nikaragvas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Managva.

Pēc 2023. gada datiem Nikaragvā dzīvo 6,36 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir metisi. Oficiālā valsts valoda ir spāņu valoda, lai gan plaši izplatītas ir arī Amerikas pamatiedzīvotāju valodas un angļu valoda. Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, galvenokārt Romas katoļi, kā arī protestanti. Oficiālā valūta ir Nikaragvas kordova (C$).

Nikaragvā ir novērojamas autoritārisma tendences. Prezidenta Danjela Ortegas režīms ir bieži kritizēts par politisko brīvību ierobežošanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un represijām pret opozīciju. Kopš Ortegas atgriešanās pie varas 2007. gadā, viņa valdība ir pakāpeniski centralizējusi varu, ierobežojot neatkarīgo mediju darbību, iebiedējot un apcietinot opozīcijas līderus un padarot vēlēšanas par mazāk brīvām un godīgām. Viens no spilgtākajiem autoritārisma izpausmes piemēriem bija 2021. gada vēlēšanas, kurās vairāki ievērojami opozīcijas kandidāti tika apcietināti vai izslēgti no kandidēšanas, padarot vēlēšanu procesu praktiski nekonkurējošu. Starptautiskā sabiedrība, ieskaitot Eiropas Savienību un Amerikas Savienotās Valstis, ir asi kritizējusi Ortegas režīmu par šiem pasākumiem, nosaucot tos par mēģinājumu sagraut demokrātiju valstī. Lai gan Nikaragvā joprojām pastāv daži demokrātiski elementi, autoritārisms ir kļuvis par dominējošo politisko spēku, un Ortega tiek uzskatīts par vienu no ilgstošākajiem autoritārajiem līderiem Latīņamerikā.

Pirms spāņu ierašanās 16. gadsimta sākumā Nikaragvas teritorijā dzīvoja maijiem un actekiem radniecīgas Amerikas indiāņu tautas. Pirmie spāņi ieradās 1523. gadā. Pēc gada tika ierīkotas pastāvīgas apmetnes, arī pie Managvas ezera esošā tagadējā galvaspilsēta Managva. Sekoja cīņas starp dažādiem konkistadoriem par varu. 1538. gadā tika nodibināta Jaunspānijas vicekaraliste, kurā ietilpa arī tagadējās Nikaragvas teritorija. Centrālamerika izmantoja Spānijas impērijas vājumu pēc kara ar Franciju un 1821. gadā pasludināja neatkarīgu Centrālamerikas Federālo republiku. 1838. gadā tā izjuka un Nikaragva pasludināja neatkarību kā suverēna valsts ar demokrātisku pārvaldi.^[3]

19. gadsimtā Amerikas Savienotajām Valstīm bija plāns Nikaragvā izbūvēt kanālu, kas savienotu Karību jūru ar Kluso okeānu. Kad to nolēma tomēr būvēt Panamā, Nikaragvas prezidents Hosē Santoss Selaja, kurš par prezidentu kļuva 1893. gadā, sāka sarunas par Nikaragvas kanāla būvēšanu ar Vāciju un Japānu.^[4] 1909. gada oktobrī sākās pilsoņu karš, kurā nemiernieki vēlējās gāzt Selaju. Nemierniekus atbalstīja ASV, kuras baidījās no konkurences Panamas kanālam. Kad valdība izpildīja nāvessodu 500 nemierniekiem (t.sk. 2 ASV iedzīvotājiem), tā paša gada 18. novembrī ASV uz Nikaragvu nosūtīja savus karakuģus, aizbildinoties ar ASV pilsoņu un īpašumu aizsargāšanu. Selaja decembrī atkāpās. Pie varas nāca amerikāņiem draudzīgā Konservatīvā partija. ASV jūras flote pastāvīgi atradās Nikaragvā no 1912. līdz 1933. gadam.^[3]

1927. gadā sākās partizānu karš ģenerāļa Augusto Sesara Sandino vadībā pret amerikāņiem draudzīgo Konservatīvās partijas valdību un ASV floti. 1933. gadā tika panākts, ka ASV izved savu floti, taču amerikāņi izveidoja Nacionālo gvardi, bruņoto policiju, ko trenēja ASV un ko radīja, lai aizsargātu ASV intereses. Par tās vadītāju iecēla ASV valdībai lojālo Anastasio Somosu Garsiju. Sandino noslēdza miera līgumu ar valdību. Partizānu karš beidzās apmaiņā pret amnestiju revolucionāriem. Somosa baidījās, ka Sandino varētu viņam pretoties, un 1934. gada 21. februārī Nacionālā gvarde viņu nolaupīja un nogalināja.^[3]

Somosa, izmantojot Nacionālo gvardi, panāca, ka prezidentam lojālo cilvēku vietā pieņem viņam tuvos. 1936. gadā prezidents atkāpās un tajā pašā gadā notikušajās vēlēšanās uzvarēja Somosa. 1937. gada 1. janvārī viņš oficiāli kļuva par prezidentu. Somosa valdība arī saņēma atbalstu no ASV. Lai noturētos pie varas, Somosa izmantoja Nacionālo gvardi: represēja politiskos oponentus, apspieda protestus, iecēla sev tuvos cilvēkus un ģimenes locekļus augstos amatos. Nacionālās gvardes represijas izpaudās pat ar politisko pretinieku mešanu Masajas vulkānā. Kad Anastasio Somosa Garsija nomira 1956. gadā, amatu ieņēma viņa dēls Luiss Somosa Devajle. Pēc viņa 1967. gadā par prezidentu kļuva otrs dēls – Anastasio Somosa Devajle.^[3]

Kubas revolūcijas iedvesmots, sākās partizānu karš pret Somosu dinastijas diktatūru. 1961. gadā izveidojās kreisi orientētā Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronte (Frente Sandinista de Liberación Nacional) jeb FSLN. To nosauca Augusto Sandino vārdā, kurš 30 gadus iepriekš, cīnoties pret ASV ietekmi, bija kļuvis par Nikaragvas nacionālo varoni. FSLN dibinātāji bija aktīvisti no Nikaragvas Nacionālās autonomās universitātes: Karloss Fonseka, Silvio Majorga un Tomass Borhe. Frontes ideoloģiju nosauca par sandīnismu, bet biedrus iesauca par sandīnistiem.^[5]

Līdz 1970. gadiem FSLN bija ieguvusi pietiekamu atbalstu studentu un zemnieku vidū, lai varētu sākt militārus uzbrukumus. Sabiedrības atbalsts Frontei palielinājās arī tad, kad atklājās, ka starptautiskās palīdzības naudu, ko nosūtīja uz Nikaragvu, lai tā varētu atkopties no 1972. gada zemestrīces, kas nopostīja Managvu, ir piesavinājies Somosa. FSLN sāka saņemt atbalstu un palīdzību arī no Kubas. Sandīnistiem kļūstot spēcīgākiem, Somosa palielināja represijas un vērsās gan pret atsevišķiem cilvēkiem, gan ciematiem, par kuriem bija aizdomas, ka tie sadarbojas ar FSLN. Fronte neilgu laiku 70. gadu vidū sašķēlās izteiktos marksistos, Mao Dzeduna ideoloģijas piekritējos un mēreni kreisajos, kas bija gatavi sadarboties ar citiem, labējiem spēkiem, kas cīnījās pret diktatūru. Taču drīz vien FSLN atkal apvienojās un par dominējošo kļuva Daniela Ortegas vadītās mēreni kreisās grupas ideoloģija. 1976. gadā cīņas laikā tika nogalināts viens no FSLN dibinātājiem — Karloss Fonseka.^[5][6]

ASV atbalsts, kas Somosam bija svarīgs, lai noturētos pie varas, sāka samazināties, kad pienāca arvien vairāk ziņu par Nacionālās gvardes zvērībām un samazinājās atbalsts ASV iedzīvotāju vidū. 1979. gada 21. jūnijā ASV medija ABC News operators uzņēma šokējošu video no Managvas, kurā bija redzams, kā Nacionālās gvardes karavīrs liek nogulties uz zemes šī paša kanāla žurnālistam Billam Stjuartam, žurnālists paklausa pavēlei, taču pēc dažām sekundēm karavīrs viņu turpat uz zemes nošauj. Video pēc tam Savienotajās Valstīs tika parādīts ziņās.^[7] Tas izraisīja sašutumu ASV sabiedrībā un prezidentam Džimijam Kārteram nācās pārtraukt militāro palīdzību Somosam.^[3]

Mazāk kā mēnesi vēlāk, 1979. gada 19. jūlijā, FSLN gāza diktatūru un iegāja galvaspilsētā Managvā. Somosa bēga uz Maiami, līdzi paņemdams Valsts kasi.^[8] Tika izveidota pagaidu valdība, kuru vadīja kādreizējās mēreni kreiso grupas vadītājs Daniels Ortega. Somosu režīms bija atstājis valsti izpostītu. Managvas ezers bija nedzīvs, jo tajā bija pesticīdi, toksiskais piesārņojums un nesavākti notekūdeņi. Somosas laikā ļoti maz tika ieguldīts bērnu izglītībā. Bērni parasti gāja strādāt plantācijās. Vidēji tikai 60% bērnu uzsāka mācības, bet tikai 22% no tiem turpināja mācīties līdz 7. klasei, kas bija pēdējā pamatskolas klase. Kad sandīnisti nāca pie varas, divas trešdaļas iedzīvotāju neprata lasīt. Tikai dažu gadu laikā sandīnisti panāca lasītprasmes īpatsvara palielināšanos līdz 86%.^[9][10]

Pamatraksts: Kontras

Amerikas Savienotās Valstis nevēlējās, lai Centrālamerikā būtu vēl kāda Kubai un Padomju Savienībai draudzīga valsts. Arī dabas resursu aizsargāšana un pārņemšana valsts īpašumā, ko īstenoja sandīnisti, traucētu ASV investoriem. Jau 1979. gadā ASV uzsāka apmācīt t.s. kontras (no spāņu valodas vārda contra-revolucionario jeb kontrrevolucionārs). Tās tika radītas, lai partizānu karā cīnītos pret sandīnistu valdību. Kontras galvenokārt bija bijušie Nacionālās gvardes karavīri. Tās nebija mazāk brutālas, tas izpaudās, piemēram, ar ekstremitāšu nogriešanu saviem pretiniekiem. 1985. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans noteica tirdzniecības embargo Nikaragvai kā sodu par sandīnistu "agresīvajām darbībām Centrālamerikā".

1984. gadā notika demokrātiskas vēlēšanas, kurās, iegūstot 67% balsu,^[11] uzvarēja FSLN, kura tagad bija kļuvusi par politisko partiju, un Daniels Ortega kļuva par prezidentu. Starptautiskie novērotāji atzina, ka vēlēšanas notikušas godīgi. Kontru karš turpinājās, taču Irānas-kontru skandāls lika Reiganam pārtraukt to finansēšanu. 1989. gadā Hondurasā notika sarunas un tika nolemts, ka 1989. gada 5. decembrī kontras tiks demobilizētas.^{[12][13][14][15]}

1990. gada vēlēšanās FSLN zaudēja ASV finansētajai Nacionālajai Opozīcijas Savienībai, atpaliekot par 14,4%. Par prezidenti kļuva Violeta Čamorro.^[16][17]

2002. gadā Nikaragvā bija korupcijas skandāls. Arnoldo Alemans, Nikaragvas prezidents no 1997. līdz 2002. gadam, tika arestēts un notiesāts uz 20 gadiem par valsts naudas izmantošanu savas partijas vēlēšanu kampaņai.^[18]

2006. gada vēlēšanās pēc 16 gadu pārtraukuma uzvarēja Daniels Ortega, iegūstot 38% balsu (Nikaragvas likumi paredz, ka otra vēlēšanu kārta netiek rīkota, ja vadošais kandidāts saņem vismaz 35% balsu un ir 5% priekšā nākamajam). 2011. gadā viņš tika pārvēlēts, šoreiz iegūdams 63% balsu.^[19][20] Pasaulē šī prezidentūra pazīstama ar Nikaragvas kanāla būvniecības darbu uzsākšanu 2014. gadā sadarbībā ar Ķīnas kompāniju. Kritiķi saka, ka sālsūdens ieplūšana Nikaragvas ezerā, caur kuru tiks izbūvēts kanāls, radīs neatgriezeniskas sekas uz vidi. Citi norāda uz zemi, kuru zaudēs kanāla teritorijā dzīvojošie.^[21] Taču Ortega ir teicis, ka kanāls esot vienīgais veids, kā valstij izbēgt no dziļās nabadzības.^[22]

2016. gada 6. novembrī prezidenta vēlēšanās atkal uzvarēja pašreizējais prezidents Daniels Ortega, iegūstot 72% balsu.^[23]

Tā kā Nikaragva ir prezidentāla valsts, tās prezidents ir vienlaikus valsts vadītājs un valdības vadītājs. Pašlaik šo amatu ieņem Daniels Ortega no Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontes (FSLN). Izpildvara ir Nikaragvas valdība.

Nikaragvas Nacionālā asambleja ir valsts likumdevējs, vienpalātas parlaments ar 92 deputātiem. Pašlaik tajā absolūtais vairākums ir FSLN ar 63 vietām.

Pēc ANO Attīstības programmas datiem Nikaragva ir visdrošākā valsts Centrālamerikā un viena no visdrošākajām Latīņamerikā.^[24]

Nikaragva ir Amerikas valstu organizācijas, Centrālamerikas Integrācijas sistēmas un Bolivāriešu alianses mūsu Amerikas tautām (ALBA) biedrs.

Nikaragva ir viena no nabadzīgākajām Amerikas valstīm.^[25][26][27] Tās iekšzemes kopprodukts (IKP) pēc pirktspējas paritātes 2008. gadā bija ap $17.37 miljardiem ASV dolāru.^[28] Lauksaimniecība sastāda 17% no IKP, tik daudz, cik nevienā citā Centrālamerikas valstī.^[29] Naudas pārskaitījumi rada 15% no Nikaragvas IKP. Gandīz $1 miljards ASV dolāru tiek pārsūtīts uz Nikaragvu no ārzemēs dzīvojošajiem nikaragviešiem.^[30] 2010. gadā ekonomika pieauga par 4%.^[28]

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas attīstības programmas datiem 48% Nikaragvas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa,^[31] 79.9% dzīvo ar mazāk kā $2 dienā.^[32] Pēc ANO datiem 80% iezemiešu (kuri ir 5% Nikaragvas iedzīvotāju) dzīvo ar mazāk kā $1 dienā.^[33]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikaragva.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)