Organisms

Organisms (grieķu: οργανισμός, organismós) bioloģijā un ekoloģijā ir dzīva būtne, dzīvs ķermenis. Organismu izcelšanās vēl joprojām ir strīdīgs un diskutējams jautājums. Visi organismi tiek dalīti divās lielās organismu kategorijās — eikariotos un prokariotos. Tiek uzskatīts, ka prokariotiem var izšķirt divas atšķirīgas sfēras: baktērijas un arhebaktērijas, kuras savā starpā nav tuvākas kā ar eikariotiem. Intervāls starp prokariotiem un eikariotiem ir plaši aplūkojis galvenās trūkstošās atšķirības evolūcijas vēsturē. Divi eikariotiskie organoīdi — mitohondriji un hloroplasti parasti tiek uzskatīti par atvasinātiem no endosimbiotiskām baktērijām.

Visi organismi ir veidoti no šūnām. To sastāvā ir sarežģītas organiskās vielas, piemēram, olbaltumvielas. Organismus, kuri sastāv no vairāk kā vienas šūnas, sauc par kompleksiem organismiem.

Organismiem ir raksturīga vielmaiņa un enerģijas maiņa. Organismi saņem enerģiju no apkārtējās vides un saņemto enerģiju izmanto savām dzīvības norisēm. Tie barojas, elpo, izvada atkritumvielas un tā tālāk. Organismi var uzņemt jau gatavas organiskās vielas (heterotrofi organismi), vai arī izveidot tās no neorganiskajām vielām (autotrofi organismi). Uzņemtās vielas tiek izmantotas enerģijas ražošanai vai arī organisma uzbūvei.

Visi organismi spēj nodrošināt iekšējās vides homeostāzi. Piemēram, siltasiņu dzīvnieki uztur pastāvīgu ķermeņa temperatūru, noteiktu glikozes saturu un vides reakciju (pH) asinīs. Ja organismā kāda viela ir sintezēta pietiekamā daudzumā, tās sintēze tiek pārtraukta. Liekās vielas uzkrājas un tiek izvadītas no organisma. Homeostāzi nodrošina iekšējās sekrēcijas dziedzeri.

Organismiem piemīt kairināmība. Uz kairinājumu katrs organisms var reaģēt citādāk. Piemēram, ja dzīvniekam pieskaras, tad tas var bēgt prom, uzbrukt, sarauties kamolā, izdot skaņas vai reaģēt citā veidā, bet augi var, piemēram, aizvērt un atvērt ziedu, augt gaismas virzienā.

Visi organismi aug, attīstās, noveco un iet bojā. Organismu augšana notiek, daloties to šūnām. Jaunā organismā pārsvarā notiek sintēzes reakcijas, bet vecā — noārdīšanās reakcijas. Novecojot, rodas neatgriezeniskas pārmaiņas, kas izraisa organisma bojāeju.

Visas dzīvās būtnes rodas tikai vecākorganismu vairošanās rezultātā. No vecākiem jaunie organismi manto noteiktas pazīmes un īpašības.

Organismi sastāv gan no organiskām, gan no neorganiskām vielām. Organismos ir atrodamas tādas vielas, kas nav atrodas nedzīvos priekšmetos, piemēram, nukleīnskābes. Organismus vairāk kā 90% veido četri ķīmiskie elementi — ogleklis, ūdeņradis, slāpeklis un skābeklis.^[1] Tie ir pamatelementi, bet pārējos ķīmiskos elementus organismā iedala makroelementos un mikroelementos. Makroelementi ir tie ķīmiskie elementi, kura daudzums organismā ir vismaz 0,01%.^[1] Tādi ir dzelzs, fosfors, kalcijs, kālijs, nātrijs, sērs. Ja daudzums ir mazāks par 0,01% no organisma, tad tie ir mikroelementi.

Ūdens ir ļoti nozīmīgs jebkuram organismam. Ūdens piedalās fotosintēzē, nodrošina vielu transportēšanu, daudziem organismiem tā ir dzīves vide, nodrošina osmoregulāciju un turgora spiedienu augiem, piedalās biopolimēru molekulu šķelšanā (hidrolīzē).^[1]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Organisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)