Kontracepcijas spirāle

Šo rakstu ir ierosināts pārvietot. Argumentus par tā nosaukuma veidošanu vari izteikt attiecīgajā diskusiju lapā. Papildu informācija var būt atrodama arī lapas hronoloģijā.

Kontracepcijas spirāle jeb intrauterīnā spirāle (saukta arī par IUS – intrauterine system vai IUD – intrauterine device) ir maza izmēra T-veida formas priekšmets, kas tiek ievietots sievietes dzemdē un kuram ir kontraceptīva iedarbība. Tā var būt parastā jeb nehormonālā spirāle (parasti no vara, taču var būt arī ar zeltu vai sudrabu) vai hormonālā spirāle (satur hormonu levonorgestrelu). Kontracepcijas spirāle ir ilgstošas iedarbības atgriezeniska kontraceptīvā metode - viena no efektīvākajām atgriezeniskajām dzimstības regulēšanas metodēm.^[1] Iespējamība palikt stāvoklī, lietojot vara spirāli, ir aptuveni 0,8%, bet hormonālo levonorgestrelu saturošo spirāli – 0,2-0,33% (atkarībā no spirāles veida) pirmajā lietošanas gadā.^[2] Starp dažādām dzimstības kontroles metodēm, kontracepcijas spirāles, līdzīgi kā kontraceptīvie zemādas implanti, uzrāda lielāko apmierinātību lietotāju vidū.^[3]

Pētījumi rāda, ka šī kontraceptīvā metode ir droša un pielietojama gan jaunietēm, gan pieaugušām sievietēm, neatkarīgi no tā, vai viņas ir iepriekš dzemdējušas vai nē.^[4] Kontracepcijas spirāle neietekmē sievietes spēju barot bērnu ar krūti un piena kvalitāti, kā arī – tā var tikt ievietota uzreiz pēc dzemdībām, tiklīdz dzemde ir atguvusi normālu izmēru (bet ne ātrāk kā 6 nedēļas pēc dzemdībām).^[5] Kontracepcijas spirāli var ievadīt arī pēc grūtniecības pirmajā trimestrī veikta aborta , ar nosacījumu, ka nav dzimumorgānu infekcijas.^[6] Pēc Kontracepcijas spirāles izņemšanas, arī, ja tā lietota ilgstoši, auglība atgriežas samērā ātri.^[7] Vara spirāle var padarīt menstruālo asiņošanu spēcīgāku un izsaukt sāpīgākas spazmas ^[8], savukārt, hormonālā spirāle ievērojami samazina menstruālo asiņošanu, dažkārt to pārtraucot pavisam (amenoreja). Citas iespējamās komplikācijas ir spirāles izkrišana (2-5%) un dzemdes vai dzemdes kakla perforācija (mazāk kā 0.7%).

Kopš 2007. gada kontracepcijas spirāle ir visplašāk izmantotais atgriezeniskās kontracepcijas veids, tai ir vairāk nekā 180 miljoni (180 000 000) lietotāju visā pasaulē.^[9]

Pasaules Veselības organizācija (PVO) un anatomiskie terapeitiski ķīmiskās (ATĶ) klasifikācijas kodi gan vara, gan hormonālās spirāles apzīmē kā IUD – intrauterine device. Taču tā kā hormonālā intrauterīnā kontracepcija tiek uzskatīta par cita veida dzimstības kontroles metodi, tad hormonālās spirāles apzīmē arī kā IUS – intrauterine system, un tiek lietots arī apzīmējums intrauterīnā sistēma.^[10][11]

Vara spirāle darbojas, galvenokārt traucējot spermatozoīdu kustīgumu un bojājot spermatozoīdus, lai tie nespētu savienoties ar olšūnu. Varš dzemdē darbojas līdzīgi kā spermicīds, tiek paaugstināts vara jonu līmenis, hormona prostaglandīna un balto asinsķermenīšu līmenis dzemdē un olvados esošajā šķidrumā.^[12] Paaugstinātais vara jonu līmenis dzemdes kakla gļotās kavē spermatozoīdu kustīgumu un ietekmē to dzīvotspēju, kā rezultātā spermatozoīdi nespēj tikt cauri dzemdes kaklam un tiek iznīcināti.^[13] Vara spirāles atteices (nepiemērotības) intensitāte pirmajā gadā ir 0.1 - 2.2%.^[14]

Lielākajai daļai nehormonālo spirāļu ir plastmasas T-veida rāmis, kas ir aptīts ar tīru elektrolītiskā vara stiepli un/vai tam ir vara uzmavas. T-veida rāmja „pleci” notur spirāli savā vajadzīgajā vietā – dzemdes augšdaļā. Vara spirāles, kas satur cēlmetālus, ir izturīgākas pret koroziju. Piemēram, ir spirāles, kam ir zelta kodols - tas ilgi pasargā varu no sadrumstalošanās un korozijas.^[15] Ir arī zelta spirāles veids, kas sastāv no slāņa ar vara stieplēm, kas ir aptītas ap slāni ar zelta stieplēm. Tas nodrošina elektroķīmisko aizsardzību papildus jonu aizsardzībā.^[16]

Pastāv arī sudraba spirāles – tām ir vara pamatne, kas, līdzīgi kā zelta spirālei, ir aptīta ar sudraba stieplēm vai arī ar satur sudraba kodolu, bet nesatur pašus sudraba jonus.^[17]

Ir arī citu formu (piemēram, U-formas) kontracepcijas spirāles, kā arī spirāles bez rāmja, kas sastāv no vairākām atsevišķām mazām dobām cilindra veida vara pērlītēm. Tās savā vietā, dzemdes augšējā daļā pretim dzemdes kaklam, turas ar īpašiem mezgliņiem jeb šuvītēm. Tādas pamatā ir pieejamas Ķīnā, Eiropā (galvenokārt, Vācijā), kā arī dažās klīnikās Kanādā.

Vara spirāles priekšrocības ir tās spēja nodrošināt avārijas kontracepciju līdz piecām dienām kopš neaizsargāta dzimumakta. Tā ir efektīvākā pieejamā avārijas kontracepcijas forma.^[18] Vara spirāle nesatur hormonus, tādēļ to var izmantot jaunās māmiņas, kas zīda bērnu ar krūti. Pārtraucot lietot vara spirāli, auglība atgriežas ļoti īsā laika periodā.^[19] Vara spirāles ir pieejamas dažādos izmēros un formās, un tām ir plašāka izvēle kā hormonālajām spirālēm. Vara spirāles galvenais trūkums ir iespējamība, ka to lietojot, menstruācijas var kļūt spēcīgākas un sāpīgākas.

Papildus vara, cēlmetālu un progesterona spirālei, pacientes Ķīnā var saņemt arī vara spirāli ar indometacīnu. Šis nehormonālais savienojums ir populārs, jo tas mazina menstruālo asiņošanu. ^[20]

Pamatraksts: Hormonālā kontracepcijas spirāle

Atšķirībā no varu saturošās spirāles, hormonālā spirāle tiek izgatavota no mīkstas elastīgas plastmasas un satur hormonu progesteronu – levonorgestrelu, kas mikroskopiskās devās lēni izdalās tieši dzemdes dobumā. Lietojot hormonālo spirāli, sievietes organismā nonāk daudz zemāka hormona deva, kā lietojot zemu progesterona devu saturošas kontraceptīvās metodes.

Pateicoties levonorgestrela mikroskopisko devu iedarbībai dzemdes dobumā, tiek sabiezinātas dzemdes kakla gļotas, neļaujot spermai tikt cauri un apaugļot olšūnu un tiek izmainīta dzemdes iekšējā vide, apgrūtinot spermas „pārvietošanos”. Hormonālā spirāle novērš apaugļošanos – spermas un olšūnas apvienošanos, taču, atšķirībā no vara spirāles, tā nav abortatīva kontracepcija metode.

Hormonālā spirāle nepalielina asiņošanu menstruāciju laikā, kā tas notiek, lietojot vara spirāli. Hormonālā spirāle ievērojami samazina vai pat vispār novērš menstruālo asiņošanu, tādēļ papildu kontraceptīvajam efektam hormonālā spirāle tiek izmantota arī kā ārstniecības metode pārmērīgas menstruālās asiņošanas (menorāģijas) gadījumā.

Ir pieejamas divu zīmolu hormonālās spirāles. LNG-20 IUS jeb kompānijas Bayer ražotā hormonālā spirāle Mirena izdala 20 mikrogramu levonorgestrela diennaktī, un ražotājs paredz, ka to var lietot piecus gadus. Atsevišķos gadījumos, ja ārsts tā ir norādījis, arī septiņus gadus. Lietojot Mirena, izdalītie hormoni ir lokalizēti dzemdes rajonā, atšķirībā no perorālajiem kontraceptīvajiem līdzekļiem (tabletēm) un citiem sistēmiskajiem hormonālajiem kontracepcijas līdzekļiem (piemēram, injekcijām un implantiem).

Hormonālā spirāle Fleree (Eiropas valstīs ārpus Baltijas reģistrēta ar nosaukumu Jaydess, ASV – ar nosaukumu Skyle) paredzēta lietošanai trīs gadus. Fleree, kas dažkārt sava mazā izmēra dēļ tiek dēvēta arī par hormonālo minispirāli, darbības princips ir tāds pats, kā Mirena, taču Fleree izdalīta mazāku hormona deva - 14 mikrogramu levonorgestrela diennaktī, tādējādi nodrošinot regulārākas menstruācijas.

Neatkarīgi no tā, vai tiek lietota nehormonālā vara vai hormonālā progestīnu saturošā intrauterīnā spirāle, ir iespējamas blakusparādības. Tās ir – spirāles izkrišana, dzemdes perforācija, paaugstināts iegurņa iekaisumu veidošanās risks (riskantākais laiks - 21 diena pēc spirāles ievietošanas), neregulārs menstruālais cikls. Saglabājas arī neliela varbūtība, ka sieviete, kas lieto spirāli, var palikt stāvoklī. Ja tas notiek, tad pastāv lielāks risks ārpusdzemdes grūtniecībai.

Var parādīties sāpes, kas raksturīgas aptuveni 17% nedzemdējušu sieviešu un 11% dzemdējušu sieviešu.^[21] Šādos gadījumos var efektīvi tikt pielietotas nesteroīdās pretiekaisuma zāles (NSAID). Tomēr nav tādu pretsāpju medikamentu, ko varētu lietot ilgstoši, ja sievieti nomoka sāpes, kas saistītas ar spirāles ievietošanu.

Hormonālā spirāle ar progesteronu var paaugstināt olnīcu cistu veidošanās risku. Savukārt nehormonālā spirāle ar varu var paaugstināt smagāku, ilgstošāku, kā arī sāpīgāku menstruālo asiņošanu risku.

Intrauterīnās spirāles galvenokārt paredzētas, lai novērstu nevēlamu grūtniecību.^[22] Progesterons, kas izdalās no hormonālās spirāles novērš ovulāciju.^[23] Šo pašu hormonu iespaidā tiek sabiezinātas dzemdes gļotādas sieniņas, līdz ar to tiek apgrūtināta un pat padarīta neiespējama spermatozoīda nokļūšana līdz olvadiem. Nehormonālā vara spirāle nesatur hormonus, taču darbojas liekot dzemdei un olvadiem ražot šķidrumu, kas satur baltos asins ķermenīšus, vara jonus, fermentus un prostaglandīnu, kas attiecīgajā kombinācijā ir toksisks spermatozoīdiem. Ļoti augsta efektivitāte tiek sasniegta, izmantojot vara spirāli kā avārijas kontracepcijas metodi, tā var aizkavēt un neļaut olšūnai ieligzdoties dzemdē.^[24][25][26]

Kontraceptīvo intrauterīno spirāļu izmantošanas vēsture ir aizsākusies jau 1909. gadā. Pirmās ierīces, atšķirībā no mūsdienās pieejamajām spirālēm, tika ievietotas daļēji makstī un dzemdē, tādējādi izraisot augstu dažādu iegurņa iekaisumu veidošanās risku, sevišķi, ņemot vērā, ka tolaik sevišķi izplatīta bija seksuāli transmisīvā slimība gonoreja. Pirmo kontraceptīvo spirāli radīja vācu izcelsmes ārsts Dr. Rihters (Dr. Richter) no Valdenburgas. Viņš šo ierīci izgatavoja no zīdtārpiņa radīta pavediena, tomēr tā neguva lielu popularitāti un netika plaši pielietota.^[27]

Vēl viens vācu izcelsmes ārsts Ernests Grāfenbergs (Dr. Ernst Gräfenberg), kura vārdā, starp citu, ir nosaukts arī G-punkts (http://en.wikipedia.org/wiki/G-spot ), izveidoja pirmo riņķa formas intrauterīno spirāli – Grāfenberga riņķi, kas tika pagatavots no sudraba pavediena. Ārsta darbība lielā mērā tika apspiesta nacistu režīma laikā, kad tika uzskatīta par lielu draudu āriešu sievietēm. Grāfenbergs pārcēlās uz ASV, kur pēc viņa nāves iesākto darbu turpināja Grāfenberga kolēģi Dr. H. Hols (Dr. H. Hall) un Dr. M. Stouns (Dr. M. Stone), izveidojot nerūsošā tērauda Hola-Stouna riņķi (Hall-Stone Ring). Japāņu ārsts Tenrijs Otta (Tenrei Ota) radīja pirmās sudraba un zelta intrauterīnās spirāles.

Amerikāņu ārsts Džeks Lips (Dr. Jack Lippes) palīdzēja kontraceptīvajām spirālēm gūt arvien lielāku popularitāti ASV 20. gadsimta 50. gadu beigās. Šajā laikā par materiālu, ko izmantoja pirmās paaudzes kontraceptīvās spirāles, kļuva termoplasts – plastmasa, kuru varēja saliekt, lai spirāli varētu labāk ievietot, un pēc tam tā atguva savu formu, jo bija elastīga. Dr. Lips arī papildināja šo spirāli ar īpašu neilona stīgu, kas savukārt atviegloja spirāles izņemšanu, kad tas bija nepieciešams. Viņa radītā trapeces formas „ierīce” ar nosaukumu Lippes Loop kļuva par vienu no populārākajām pirmās paaudzes kontracepcijas spirālēm. Turpmākajos gados tika izgudrotas un laistas tirdzniecībā arī dažādas citas formas. [36] Tajā skaitā tirgū parādījās arī bēdīgi slavenā kontraceptīvā „ierīce” ar nosaukumu „Dalkona vairogs” (the Dalkon Shield), kura savas neveiksmīgās konstrukcijas dēļ izraisīja dažādas bakteriālās infekcijas un noveda pie daudziem tūkstošiem tiesu prāvām. Kaut arī „Dalkona vairogs” tika izņemts no apgrozības, tas tomēr atstāja ilgstošu negatīvu ietekmi uz kontracepcijas spirāļu lietošanu ASV.^[28]

Pirmā vara spirāle tika izgudrota 1960. gadā. Tai bija T-veida forma, kas joprojām tiek izmantota lielākajā daļā mūsdienīgo kontracepcijas spirāļu. Amerikāņu ārsts Hovards Tatums (Dr. Howard Tatum) secināja, ka T-formas spirāle darbojas labāk, jo ievietota dzemdē, tā labāk savietojas ar dzemdes pašas formu. Viņš prognozēja, ka tieši šīs formas spirāles varētu vislabāk turēties savā vietā un nekrist ārā, kā tas nereti gadījās ar citas formas kontracepcijas spirālēm,.^[29] Dr. Tatums kopā ar Čīles izcelsmes ārstu Džeimiju Zipperu (Dr. Jaime Zipper) atklāja, ka vara spirāle darbojas kā efektīvs spermicīds, un izstrādāja pirmo šādas spirāles variantu – Tcu200. Dr. Tatums turpināja šo izgudrojumu pilnveidot, līdz nonāca līdz TCu380A (ParaGard (http://en.wikipedia.org/wiki/ParaGard )), kas ir arī mūsdienās zināmā vara intrauterīnā spirāle.

Hormonālā spirāle tika radīta 1960./1970. gadā, un tās sākotnējais mērķis bija mazināt pastiprināto menstruālo asiņošanu, ko bieži vien izraisīja vara spirāles. Pirmo hormonālās spirāles modeli – Progestasert – radīja ārsts Antonio Šomengna (Dr. Antonio Scommengna), sadarbojoties ar ārstiem Tapani un Lukainenu (Dr. Tapani J.V. Luukkainen), taču šīs spirāles lietošanas ilgums bija ļoti īss – tikai viens gads. Neskatoties uz to, šī spirāle tika ražota līdz pat 2001. gadam. [38] Vienīgās hormonālās spirāles, kas ir pieejamas un tiek izmantotas arī mūsdienās, ir Mirena, kuru arī ir izstrādājis Dr. Lukainens 1976. gadā un Fleree (Eiropā ārpus Baltijas – Jaydess, ASV – Skyla), kas pieejama kopš 2013. gada.