Dinaburgas pils

Koordinātas: 55°54′45″N 26°43′29″E / 55.91250°N 26.72472°E / 55.91250; 26.72472 Dinaburgas pils (vācu: Dünaburg) jeb Vecdaugavpils (Alt-Dünaburg) bija 1275. gadā dibināta Livonijas ordeņa pils Daugavas labajā stāvkrastā tagadējā Naujenes pagastā. Tā bija Daugavpils komturu rezidence 1367.—1559. gadā.

1209. gadā lietuviešu sabiedrotais Jersikas ķēniņš Visvaldis pēc zaudējuma krustnešiem bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams savas valsts daļu (Lotigolu) kā lēni. Domājams, ka tagadējais Daugavpils novads ar Naujenes pili (Novene) palika Visvalža valdījumā līdz viņa nāvei 1239. gadā, kad ar bīskapa Nikolaja atļauju Jersikas valsti ieguva Livonijas ordenis. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāva nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju. Pēc Lietuvas dižkunigaiša Mindauga nogalināšanas 1264. gada 23. decembrī Polockas un Vitebskas kņazs Gerdenis Rīgā noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētas rāti un Livonijas ordeņa mestru Konrādu fon Mandernu, kurā apņēmās atkāpties no Lotigolas zemes un "nepretendēt uz to zemi, ko Polockas kņazs Konstantīns bija atdevis ordeņa mestram un brāļiem [..], kas pakļauti Rēznai" (Mākoņkalna pilskalnam pie Rāznas ezera?). Savukārt Livonijas ordenis atteicās no pretenzijām uz Polockas zemi.^[1]

Pēc lietuviešu karagājieniem pāri Daugavai un Dubnas kaujas Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas izplānoja jauna "Daugavas cietokšņa" (Dünaburg) celšanu pie latgaļu Naujenes pils. Dinaburgas pils celšanas gads nav precīzi zināms, bet pieņem, ka tas varējis notikt ap 1275. gadu, taču ne vēlāk par 1277. gadu.^[2] Pēc cita uzskata pils uzcelta jau 1273.—1274. gadā.^[3] Lietuvas dižkunigaitis Traidens ar lielu karaspēku, kurā bija arī loka šāvēji no Zelta Ordas pakļautajām Polockas, Vitebskas un Smoļenskas kņazu zemēm. Apvienotais karaspēks četras nedēļas aplenca Dinaburgas pili, bet nespēja to ieņemt un nodedzināt. Tomēr 1281. gadā Lietuvas ķēniņš Traidenis iekaroja Jersikas pili un apmainīja to pret Livonijas ordenim piederošo Dinaburgas pili.

1313. gadā mestrs Gerhards fon Jorke atjaunoja Dinaburgas pili, bet 1396. gadā to atkal nopostīja lietuvieši. 1403. un 1418. gadā dižkunigaitis Vītauts Dižais atkārtoti nopostīja cietoksni. 1413.—1414. gada ziemā Dinaburgas pili (Dimmebourg) apmeklēja ceļojošs viduslaiku bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā, kas tālāk devās uz Lietuvu. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un Latgalē.^[4]

Pēdējais Daugavpils komturs Georgs 1559. gadā bija spiests atstāt Dinaburgas cietoksni, jo Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpili Lietuvas dižkunigaitim un Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1577. gadā Livonijas kara laikā Maskavijas lielkņazs Ivans IV pilnībā sagrāva seno pili un tirdzniecības apmetni pie tās un nodibināja jaunu nocietinājumu — Dinaburgas skansti 19 km lejpus Dinaburgas pils. Tomēr 1582. gadā noslēgtajā Jamzapoļskas miera līguma pieminēts vecais cietoksnis, kas nodēvēts par Ņevhinas citadeli (latīņu: arx Niewhena, krievu: Невгин).

Pie bijušās Dinaburgas pils izveidojās Hofzumbergas (Hof zum Berg), vēlāk Hoftenbergas muiža.

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)