Danevirke

Danevirke
Šlēsviga-Holšteina
Danevirke: Būvniecības etapi
Koordinātas	54°28′N 9°27′E / 54.467°N 9.450°E / 54.467; 9.450Koordinātas: 54°28′N 9°27′E / 54.467°N 9.450°E / 54.467; 9.450
Tips	Sienas, vaļņi, tranšejas
Augstums	3.6–6.0 m
Vietas informācija
Kontrolē	Dāņi, (vēsturiski ģermāņu cilts)
Atvērts sabiedrībai	jā
Stāvoklis	Drupas
Objekta vēsture
Uzcelts	pirms 500. gada. vairākas paplašināšanas vēlākos gados.
Uzcēlis	Nav zināms. Paplašināja Karalis Godfreds, Haralds Zilzobis, Knuts IV, Valdemārs I un citi.
Lietošanā	974,[1] 1848, 1864.
Materiāli	zeme, Koks, akmens, ķieģeļi
UNESCO Pasaules mantojuma objekts Danevirke
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts
Siena
Atsauce	1553

Danevirke (dāņu: Danevirke, vācu: Danewerk, senskandināvu: Danavirki — 'dāņu darbs') ir svarīga militārās aizsardzības celtne, kas uzcelta Dānijā Vikingu laikā, pēdējo reizi militāriem mērķiem izmantota 1864. gadā.

Danevirke ir zemes nocietinājumu sistēma Dānijas dienvidos, kas stiepjas no Jitlandes purviem līdz Šlēsvigai netālu no Šleinas (Slien) pie Baltijas jūras, netālu no Heidebejas — kādreizējā vikingu tirdzniecības centra. Starp Šleinas un Egenfordes (Egernførde) pilsētām atradās vēl viens aizsardzības valnis, kas aizsargāja Švansenas (Schwansen) pussalu.

Pirmie rakstītie avoti par Danevirki vēsta, ka to būvēt uzsāka dāņu karalis Godfreids (Godfred) 808. gadā. Darbu pie milzīgās celtnes karalis Godfreids uzsāka, lai aizsargātu savu galmu un nošķirtu Jitlandes pussalu no Franku impērijas dienvidos.

No 1969 līdz 1975. gadam veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Danevirkes galvenajos rajonos ar dendrohronoloģijas metodi tika noteikts, ka vaļņu vecākās daļas celtas aptuveni starp 737. un 968. gadu.

Danevirkes valnis kopumā ir apmēram 30 km garš un vidēji 3,6 līdz 6 m augsts. Viduslaikos būve tika papildināta ar palisādēm un sienām, tā tika izmantota gan dažādām militārām operācijām, gan krusta karagājienos, kā arī atsevišķos sirojumos pret slāviem.

12. gadsimtā karalis Valdemārs Lielais pastiprināja Danevirki ar ķieģeļu sienām, kas ļāva turpināt lietot Danevirkes nocietinājumu sistēmu kā stratēģiski svarīgu fortifikāciju arī turpmāk — viduslaikos. Dāņu valodā nocietinātās vaļņa daļas tiek sauktas par Valdemarsmuren — "Valdemāra mūriem".

Pēdējo reizi militāriem mērķiem Danevirke tika izmantota 1864. gadā, 2. Šlēzvigas kara laikā.

Drīz pēc sabiedroto iebrukuma Normandijā vācu militārā virspavēlniecība nolēma pastiprināt Danevirkes valni ar prettanku tranšejām, baidoties no otra — varbūtējā sabiedroto desanta Dānijā. Šie darbi būtu iznīcinājuši lielu daļu no fortifikācijās esošā kultūrvēsturiskā mantojuma. Kad par to uzzināja dāņu arheologs Sorens Tellings, viņas telefonsarunā ar Heinrihu Himleru pārliecināja pēdējo, ka prettanku tranšeju celtniecība iznīcinās "āriešu civilizācijas" atstāto kultūrvēsturisko mantojumu. Rezultātā Himlers pavēlēja pārtraukt nocietinājumu darbu veikšanu, jo arī arheoloģijas jautājumi atradās viņa kompetencē.

1. ↑ Else Roesdahl. «Broer, Ringborge og Dannevirke [Bridges, Ringcastles and Danevirke]». danmarkshistorien.dk (dāņu). Aarhus University. Skatīts: 2014. gada 20. decembris.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Danevirke.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)