Rūdolfs Kārlis Bultmanis (vācu: Rudolf Karl Bultmann, dzimis 1884. gada 20. augustā, miris 1976. gada 30. jūlijā) bija vācu luterisma teologs. Viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta teologiem. Trīsdesmit gadus bija teoloģijas pasniedzējs Marburgas Universitātē. Definējis gandrīz pilnīgu vēstures faktu un ticības nošķirtību, ko pats definēja par demitoloģizāciju (Entmythologisierung), apgalvodams, ka kristietības eksistencei nepieciešams tikai pats fakts, ka Kristus ir miris pie krusta, un nekas vairāk.
Dzimis mācītāja ģimenē. Beidzis vidusskolu Oldenburgā. Studēja teoloģiju Tībingenē, Berlīnē un Marburgā. Pēc habilitācijas strādāja par Jaunās derības pasniedzēju Marburgā. Neilgi pastrādādams Gīsenē un Breslavā, 1921. gadā atgriezās Marburgā un pasniedza līdz došanās pensijā 1954. gadā. Nacistu laikā atbalstīja Apliecinošo baznīcu (Bekennende Kirche), kas bija opozīcijā varai.
- Die Geschichte der synoptischen Tradition (1921, 1931)
- Jesus (1926)
- Neues Testament und Mythologie (1941)
- Das Evangelium des Johannes (1941)
- Theologie des Neuen Testaments (1948–53)
- Das Urchristentum im Rahmen der Antiken Religionen (1949)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rūdolfs Bultmanis.