Kastīlijas Karaliste

858. gadā Astūrijas karalis Ordonjo I nodalīja savas valsts austrumu daļu atsevišķā grāfistē (kas ieguva Kastīlijas nosaukumu), par pirmo grāfu ieceļot donu Rodrigo. Grāfs 860. gadā ieņēma Amaju, 865. gadā atsita mauru uzbrukumu stratēģiski svarīgajai Pankorbo pilij. Nākamais grāfs, Djego Rodrigess Porseloss nostiprināja grāfisti un paplašināja tās robežas. Mauru centienus apturēt Burgosas grāfistes ekspansiju, neitralizēja to sakāve 882. gadā pie Sellorigo un Pankarbo.

Kastīlijai paplašinoties, Leonas karaļi to sadalīja sīkākās grāfistēs (Burgosas, Alavas, Lantaronas un Sereso), taču Ramiro II (931.—950.) apvienoja tās vienā grāfistē, to piešķirot Gonsalo Fernandess (910.—970.), kurš pēc karaļa nāves kļuva par de facto neatkarīgu valdnieku, pārstāja atzīt Leonas karaļus par saviem suvereniem, proklamēja sevi par Kastīlijas karali un uzsāka grāfistes paplašināšanu (lielāko tiesu teritorijas atņemot Leonai). 966. gadā Leonas karalis Sančo Resnais veiksmīgā militārā kampaņā atkal pakļāva Kastīliju Leonas varai.

1035. gadā Navarras karalis Sančo Lielais sadalīja valsti dēliem, Kastīliju kā patstāvīgu karalisti piešķirot Fernando I. Fernando I 1037. gadā kaujā pie Tamaronas uzvarēja Leonas karali Bermudo III (karalis krita šajā kaujā) un Fernando I, kura sieva bija Bermudo III māsa, pievienoja Kastīlijai Astūriju, Leonu un Galisiju. Pēc tam Fernando I pāris veiksmīgos karagājienos piespieda Toledo, Badahosas, Saragosas un Seviljas emīrus atzīt sevi par Kastīlijas vasaļiem. 1064. Ferdinands I iekaroja Koimbriju un Portugāli, bet 1065. gadā — sadalīja valsti saviem bērniem: Kastīlijas troni mantoja vecākais dēls Sančo, Leonas troni — Alfonso, Galisijas troni — jaunākais dēls Garsija, bet Samoras un Toro senjorijas mantoja meitas — Urraka un Elvīra. 1067. gadā, pēc karalienes mātes nāves, sākās pilsoņu karš starp mantiniekiem par valsts apvienošanu. Sančo saņēma gūstā Alfonso (kurš vēlāk izbēga un paglābās pie Toledo emīra), pēc tam sakāva Garsiju (kurš aizbēga uz Seviļu) un iekaroja Galisiju. Toro, kur valdīja Elvīra, padevās bez cīņas, taču otra māsa Samorā atsacījās pakļauties. Pilsētas aplenkuma laikā Sančo krita kaujā. 1072. gadā Alfonso kā otrs vecākais no mantiniekiem mantoja Kastīlijas un Leonas troni (Sančo nebija bērnu). Tad Alfonso VI iekaroja Galisiju, kur Garsija ar Seviļas emīra karaspēka palīdzību bija atgriezies, ieslodzīja tās karali, savu brāli cietumā, kur tas pēc laika mira. Alfonso VI ķērās pie valsts nostiprināšanas un paplašināšanas (pamatā uz Seviļas emirāta rēķina). 1084. gadā Alfonso VI palīdzēja atgriezties tronī apvērsumā ghāztajam Toledo emīram al-Kadiram, bet jau 1085. gada 25. maijā pievieno Toledo emirātu saviem valdījumiem. Šis notikums mainīja Kastīlijas statusu Pireneju pussalas politikā — lielākā daļa mauru emirātu atzina sevi par Kastīlijas vasaļiem, bet Alfonso sevi dēvēja par "divu reliģiju valdnieku". 1095. gadā Alfonso VI apprecināja savu meitu Terēzi ar Lotringas grāfu Anrī un dāvāja jaunlaulātajiem zemes ziemeļos no Luzitānijas: Bragas, Porto, Koimbras, Vizeu un Lamegas pilsētas, kā arī apgabalu starp Taho un Minjo upju grīvām — tika izveidota Portugāles grāfiste. 1109. gadā Alfonso VI meita, Burgundijas Raimunda atraitne Urraka, kronējās par Kastīlijas karalieni. Valstij tas bija grūts laiks, mauri atguva vienu teritoriju pēc otras, un karalienei nācās apprecēties ar Aragonas karali Alfonso I, lai valstij būtu enerģisks un to aizsargāt spējīgs karalis. Laulātie kļuva par Leonas, Navarras, Aragonas un Kastīlijas monarhiem (Urrakas mazgadīgajam dēlam no pirmās laulības piešķīra Galisijas troni). Romas pāvests neatzina šo laulību, jo abi laulātie bija asinsradinieki. Sākās Kastīlijas senjoru sacelšanās, kuru atbalstīja arī karaliene — karš ar Aragonu. 1100. gadā grāfs Trava (jaunā Alfonso audzinātājs) un Santjago de Kompostellas bīskaps Djego Helmiress kronēja par Galisijas karali mazgadīgo Alfonso. Valsti pārņēma juku un iekšējo karu laiks, kas turpinājās līdz 1126. gadam, kad Urraka mira. Par Kastīlijas-Leonas karali kronējās viņas dēls Alfonso VII. 1127. gadā karā ar Portugāles grāfisti Alfonso VII piespieda to atdot sagrābtās teritorijas Galisijā (kuras tā bija pievienojusi, izmantojot juku laikus Kastīlijā) un atzīt sevi par Kastīlijas vasali. Pēc Aragonas Alfonso nāves, Kastīlija ieņēma visai plašas Aragonas zemes austrumos līdz Ebro upei. Karos ar mauriem Alfonso VII armija izgāja cauri Haenas, Ubedas, Baesas, Anduharas, Granādas un Almerijas zemēm un piespieda Navarras un Aragonas karaļus atzīt sevi par Kastīlijas vasaļiem. 1135. gadā Alfonso VII kronējās par Spānijas imperatoru, taču jau 1143. gadā Alfonso VII nācās atzīt Portugāles neatkarību. 1157. gadā pēc Alfonso VII nāves valsts atkal tika sadalīta starp dēliem: Sančo III kļuva par Kastīlijas karali, bet Ferdinands II — par Leonas karali, taču jau 1158. gadā nomira Sančo un valsti pārņēma iekšējās jukas — cīņa par Sančo mazgadīgā dēla Alfonso aizbildniecību, starp Kastro un Laras dzimtām. Pilsoņu karā iejaucās arī Leonas karalis Ferdinands II, kurš, izmantojot Kastīlijas vājumu, atņēma tai vairākus pierobežas cietokšņus. 1165. gadā vēl nepilngadīgais Alfonso VIII ar saviem piekritējiem un Aragonas karali sabiedrotajos uzsāka cīņu par varu valstī. Karš beidzās 1180. gadā, izlīgstot ar Leonas Ferdinandu II. 1177. gadā viņš iekaroja Kuenkas pilsētu un atbrīvoja Aragonas karali no vasaļa saistībām. Taču visai drīz sākās karš ar mauriem — Toledo arhibīskaps un Kalatravas ordeņa bruņinieki nežēlīgi izpostīja Kordovas zemes, un valdnieks Jakubs sarīkoja atriebes karagājienu. 1195. gadā kastīliešī tika smagi sakauti pie Alakrosas. To izmantoja Navarra un Leona, lai atkal uzbruktu Kastīlijai. Karš ar Leonu beidzās 1197. gadā, kad tika noslēgts miers, bet Leonas karalis Alfonso IX apprecējās ar Alfonso VIII meitu Berengelu.

1198. gadā notika neveiksmīgs krusta karš pret mauriem: pēc Kastīlijas karaļa un pāvesta aicinājuma no visas Rietumeiropas Kastīlijā ieradās vairāki desmiti tūkstošu krusta karotāju, taču jau pēc pāris nedēļām viss svešzemnieku karaspēks dezertēja un devās uz Pirenejiem, pa ceļam visu laupot, dedzinot un postot.

1200. gadā Alfonso VIII īstenoja veiksmīgu kampaņu pret Navarru, atņemot tai Alavu un Gipuskoas provinci. 1212. gada 16. jūlijā ar uzvaru pār Almohadu armiju Navas de Tolosas kaujā, sākās jauns veiksmīgs kristiešu ekspansijas vilnis mauru teritorijās. Mauru varenība tika galīgi iedragāta un tie vairs neatguva iepriekšējo spēku.

1230. gadā Fernando III juridiski apvienoja Kastīliju un Leonu vienā valstī — Kastīlijas un Leonas Karalistē. 1233. gadā Fernando III ieņēma Ubedu, 1236. gadā — Kordovu, 1246. gadā — Haenu, bet 1248 gadā — Seviļu. 1266. gadā Alfonso X pievienoja Kastīlijai Mursiju.

1469. gada 19. oktobrī karaliene Izabella I salaulājās ar Aragonas princi Ferdinandu. 1471. gadā pāvests Siksts IV atzina šo laulību par legālu (laulības radinieku starpā izvērtēja Baznīca). 1474. gadā Izabella tika kronēta par Kastīlijas karalieni un Ferdinands — par Aragonas karali, tādējādi Aragona un Kastīlija tika apvienotas personālūnijā.

 

Navarras jeb Himenesu dinastija:

• Ferdinands I (Fernando I de Castilla el Grande, 1016. - 1065.), kronējies arī kā imperators
• Sančo II Stiprais (Sancho II de Castilla el Fuerte, 1040.-1072.), valda Kastīlijā 1065.-1072., Leonā 1072.
• Alfonso VI Drosmīgais (Alfonso VI de Castilla el Bravo, 1030. - 1109.) valda Leonā no 1065., Kastīlijā no 1072.
• karaliene Urraka (Urraca de León y Castilla, 1081.-1126.)

Burgundiešu dinastija:

• Alfonso VII imperators (Alfonso VII el Emperador, 1104. - 1157.), valda Galisijā no 1111., Leonā no 1126., Kastīlijā no 1127.
• Sančo III, arī Sančo III Gaidītais (Sancho III de Castilla, Sancho III el Deseado, 1134.-1158.) valda 1157.-1158.
• Alfonso VIII, arī Alfonso VIII Cēlais (Alfonso VIII de Castilla, Alfonso VIII el Noble, 1155.-1214.) valda 1158.-1214.
• Enrike I (Enrique I de Castilla, 1203.-1217.) valda 1203.-1217.
• karaliene Berengela, arī Berengela Lielā (Berenguela de Castilla, Berenguela la Grande, 1180. - 1246.)
• Ferdinands II Svētais (Fernando III el Santo, 1199. - 1252.) valda Kastīlijā no 1217. , Leonā no 1230.
• Alfonso X Gudrais (Alfonso X el Sabio, 1221. - 1284) valda no 1252.
• Sančo IV Drosmīgais (Sancho IV el Bravo, 1258.-1295.) valda no 1284.
• Ferdinands IV Apsūdzētais (Fernando IV el Emplazado, 1285. - 1312.) valda no 1295.
• Alfonso XI Taisnīgais (Alfonso XI el Justiciero, 1311. - 1350.) valda no 1312.
• Pedro I Bargais (Pedro I el Cruel, 1334.-1369.) valda 1350.-1366. g, otru reizi 1366.-1369.

Trastamaru dinastija:

• dons Enrike, Trastamaras grāfs, brāļa slepkava, Alfonso XI ārlaulības dēls (Enrique II el Fratricida o el de las Mercedes) valda 1366.-1367., otru reizi 1369.-1379.
• Huans I (Juan I de Castilla, 1358.-1390.) valda no 1379.
• Enrike III Slimīgais (Enrique III el Doliente, 1379.-1406.), valda no 1390.
• Huans II (Juan II de Castilla, 1405- 1454.) valda no 1406.
• Enrike IV Nespēcīgais (Enrique IV el Impotente, 1425. - 1474.), valda no 1454.
• Izabella I Katoliete (Isabel I la Católica, 22.04.1451 - 26.11.1504.) valda 1474.-1504.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kastīlijas Karaliste.
• Кастилия - история Arhivēts 2012. gada 16. februārī, Wayback Machine vietnē.
• Raksts: "Kastīlijas dienvidu robežas" (angliski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Kristīgās Ibērijas (Pireneju) pussalas valstis no rekonkistas līdz mūsdienām
Portugāles Karaliste (1139 — 1910) (karaļi)	Spānija (1715 — mūsdienas) (karaļi)
	Kastīlijas kronis (1230 — 1715) (karaļi)				Navarras Karaliste (824 — 1841) (karaļi)	Aragonas kronis (1162 — 1716) (karaļi)
	Galisijas Karaliste (409 — 1833) (karaļi)	Astūrijas Karaliste (718 — 924) (karaļi)	Leonas Karaliste (910 — 1230) (karaļi)	Kastīlijas Karaliste (1065 — 1230) (karaļi)		Aragonas Karaliste (1035 — 1707) (karaļi)	Barselonas grāfiste / Katalonijas firstiste (801 — 1714) (grāfi)	Valensijas Karaliste (1238 — 1707) (karaļi)	Maļorkas Karaliste (1231 — 1715) (karaļi)