Etruski

Senie grieķi etruskus dēvēja par tirenojiešiem (Tyrrhenoi jeb Tyrsenoi ), iekams romieši etruskus sauca par tuskiem (tusci), no kā arī cēlies mūsdienu Toskānas provinces nosaukums Itālijas teritorijā.^[1][6][7] Savukārt pašu etrusku apdzīvotā zeme latīniski saucās Tuskija (Tuscia) jeb Etrūrija.^[7]

Saskaņā ar sengrieķu vēsturnieka Halikarnāsas Dionīsija atstātajām ziņām etruski sevi paši apzīmēja ar nosaukumu Rasenna, ko pierāda to atstātie uzraksti, uz kuriem bieži ir sastopami iniciāļi rasna.^[7]

Lai gan pētniekiem ir pieejama informācija par etrusku vēsturisko attīstību, to izcelsme vēl joprojām nav īsti skaidra.^[2] Mūsdienās vēsturnieku un arheologu vidū galvenokārt pastāv trīs hipotēzes, kas cenšas izskaidrot etrusku izcelsmi, no kurām pirmās divas ir sagalabājušās jau no senajiem laikiem, iekams trešā tika izstrādāta 18. un 19. gadsimtā.^[8]

Pirmo hipotēzi par etrusku izcelsmi izteica sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš norādīja, ka etruski, iespējams, lai izbēgtu no bada, bija ieradušies Itālijas pussalā ar kuģiem no Līdijas, kas senajos laikos apzīmēja teritoriju mūsdienu Turcijas rietumdaļā.^[9] Hērodots un citi sengrieķu autori kā, piemēram, Hellaniks (Hellanicus) atzīmēja, ka etrusku izceļošana no Līdijas uz Itāliju visticamāk varēja norisināties laikā pēc Trojas kara.^[9] Tomēr atsevišķi mūsdienu pētnieki atzīmē, ka šo attiecīgo hipotēzi no vēsturiskā viedokļa ir grūti pierādīt, jo tās informācijas avoti visticamāk ir bijuši dažādi nostāsti, kuriem savijoties kopā ir radies stāsts par badu un izceļošanu, kas savā ziņā velk paralēles ar sengrieķu kolonizāciju Vidusjūras reģionā.^[10]

Otra hipotēze, kuru piedāvāja sengrieķu autors Halikarnāsas Dionīsijs noteica, ka etruski vienmēr bija dzīvojuši Itālijas teritorijā, ka tie bijuši vietējie iedzimtie.^[2][11] Kā galveno argumentu šai hipotēzei Dionīsijs minēja faktu, ka etrusku valoda neatgādināja neko līdzīgu citām valodām, to skaitā arī tām, kas bija sastopamas Mazāzijas pussalā.^[12] Par spīti tam atsevišķi mūsdienu pētnieki norāda, ka, lai gan pilnībā šo hipotēzi nevajadzētu izslēgt, tās motīvs visticamāk nebija zinātnisks, bet gan tīri sociāls, proti, ar to Dionīsijs ir mēģinājis atveidot etruskus atšķirīgus no grieķiem un romiešiem, lai tādējādi to izcelsme vairāk atbilstu vietējām barbaru tautām Itālijas teritorijā.^[13]

Visbeidzot trešā hipotēze, kuru 18. un 19. gadsimtā popularizēja atsevišķi franču un vācu pētnieki, sevī ietvēra uzskatu, ka etruski bija ieceļojuši Itālijas pussalā pāri Alpiem no ziemeļiem.^[8]

Etrusku valoda piederēja tirsēniešu valodu saimei. Tā bija radniecīga ar rētu un lemniešu valodām. Tirsēniešu valodu saime bija maza un mūsdienās visas tai piederošās valodas ir mirušas. Etrusku valodas pierakstīšanai izmantoja etrusku alfabētu. Etrusku valoda bija ietekmējusies no blakus esošajām indoeiropiešu valodām, galvenokārt latīņu. Tiek uzskatīts ka arī mūsdienās tiek lietoti no etrusku valodas iegūti tirsēniešu valodu aizguvumi, tādi kā piemēram vārds "persona", kas etrusku un citās tirsēniešu valodās nozīmēja "maska".

 

Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka sākotnējās Etrūrijas apmetnes izplatījušās mūsdienu Toskānas piejūras zemienēs ap 9. gadsimta p.m.ē. beigām.^{[nepieciešama atsauce]} Ap 6. gadsimtu p.m.ē. jau bija izveidojušās spēcīgas Etrūrijas pilsētas — Tarkvīnija (Tarquinii), Veija (Veii) u.c., kuras pārvaldīja vietējie aristokrāti un, kuras izveidoja divpadsmit pilsētu konfederāciju.^{[nepieciešama atsauce]} Etruski savu ietekmi pakāpeniski izplatīja pa visu Po upes ieleju līdz Adrijas jūrai, kur vēlāk tika dibinātas tādas pilsētas kā Adrija un Spina.^[14] Arī Roma savas attīstības sākumā uz kādu laika posmu nonāca etrusku kontrolē 6. gadsimtā p.m.ē.^[14]

Atšķirībā no senajiem grieķiem un feniķiešiem etruski nebija īpaši aktīvi koloniju (jaunu pilsētvalstu) veidotāji Vidusjūras reģionā.^[15]

Lauksaimniecības ziņā Etrūrijas teritorija bija salīdzinoši produktīva zemkopības un lopkopības nozarēs. Vulkāniskie pelni, kas ir sastopami Etrūrijas augsnē, padara to samērā auglīgu.^[16] Zemkopībā dominēja dažādu graudu, it īpaši kviešu, vīnogu, olīvju un citu dārzeņu, kā arī augļu audzēšana.^[17] Savukārt lopkopība paļāvās uz dažādu liellopu un sīklopu audzēšanu, no kā pēc tam tika iegūta gaļa, ādas izstrādājumi, vilna un piena produkti.^[17] Tā kā Itālijas teritorija, to skaitā arī Etrūrija, ir samērā bagāta ar karstajiem ūdens avotiem, kas galvenokārt ir sastopami vulkāniskajos ezeros, etruski tos izmantoja aitkopībā, lai tādējādi uzlabotu vilnas kvalitāti.^[18]

Mūsdienu arheoloģiskie izrakumi no vairākām etrusku apdzīvotajām vietām, kuros tika uzieti dažādu dzīvnieku kauli, liecina, ka uzturā galvenokārt dominēja aitas un cūkas, kas kalpoja par primāro gaļas avotu un mēslojumu zemkopībā.^[19] Tāpat antropoloģiskie pētījumi norāda, ka, līdzīgi kā senajiem grieķiem un romiešiem, arī etrusku fizioloģiskais stāvoklis (veselība un uzturs) bija augstākā līmenī nekā vairums strādājošo šķiru pārstāvjiem 19. gadsimtā.^[20] Tomēr mūsdienās uzietie zobu paraugi no etrusku apbedījumiem liek secināt, ka zobu higiēna salīdzinājumā ar aizvēsturiskajām mednieku savācējkopienām nebija tik labā stāvoklī, kas lielā mērā ir izskaidrojams ar relatīvi mazāku gaļas saturu uzturā un lielāku paļaušanos uz graudaugiem un citiem ogļhidrātu uzturavotiem.^[21]

Arheoloģiskie pētījumi liek secināt, ka Etrūrijas zeme tika intensīvi kultivēta, kurā visticamāk dominēja mazās zemnieku saimniecības, kas sastāvēja gan no zemes nomniekiem, gan īpašniekiem.^[22]

Būtisku lomu etrusku saimniecībā deva Elbas sala, kas atrodas aptuveni 10 kilometru attālumā no kontinentālās Itālijas krastiem. Tā kalpoja par nozīmīgu minerālresursu ieguves vietu, kur galvenokārt tika apstrādāti dažādi dzelzs izstrādājumi, kas tika iegūti no dzelzsrūdas raktuvēm salas teritorijā.^[23][24] Tāpat Elbas salā tika iegūts arī varš, kas pēc tam galvenokārt tika izmantots dažādu bronzas priekšmetu izstrādē.^[25] Mūsdienu arheoloģiskie pētījumi norāda, ka, sākot ar 5. gadsimta vidu p.m.ē. metalurģijas ražošana pamazām tika pārvesta un koncentrēta Populonijas apkārtnē Itālijas pussalā, kas pēc vairāku pētnieku domām notika tāpēc, ka Elbas salā lielākoties bija izcirsti meži, kas savukārt bija nepieciešami, lai iegūtu kokogles metālu kausēšanā.^[26]

 

Etrusku civilizācijas saimniecībā dominēja tirdzniecība, par ko liecina mūsdienās uzieto kuģu vraku paliekas Vidusjūras dzelmē, uz kuriem pētnieki ir uzgājuši ievērojamu skaitu ar etrusku izstrādāto produkciju.^[2][27]

Kuģubūve kļuva par būtisku etrusku civilizācijas sastāvdaļu.^[27] Ne velti romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savulaik uzsvēra, ka, pateicoties jūrniecībai, etrusku civilizācijas ietekme bija jūtama ne tikai uz sauszemes, bet arī ūdeņos.^[15] Šī iemesla dēļ etruskiem bija iespēja izvērst aktīvu tirdzniecību caur visu Vidusjūras reģionu, to skaitā ar tādām tautām kā grieķiem, feniķiešiem un sīriešiem.^[27]

Tāpat mūsdienu arheoloģiskās liecības norāda arī uz tirdzniecību ar ķeltiem, kas galvenokārt apdzīvoja zemes uz ziemeļiem no Etrūrijas, kur otrpus Alpu kalniem ir uzieti vairāki etrusku darināti bārdas naži, kas tika izstrādāti no bronzas un ir datēti ar 9. un 8. gadsimtu p.m.ē.^[28]

Aktīvākās etrusku pilsētvalstis, kas nodarbojās ar tirdzniecību bija Čere (Caere), Tarkvīnija, Veija (Veii) un Vulči (Vulci), kuru galvenās importa un eksportpreces ietvēra sāli, minerālresursus, metālizstrādājumus un graudus.^[29] Tāpat etruski importēja arī vergus un māla izstrādājumus (galvenokārt māla podus no Grieķijas), bet eksportēja lauksaimniecības produktus (vīnu un olīveļļu).^[3]

 

Etrusku kultūru lielā mērā iespaidoja Senā Grieķija, ar kuras tirgotājiem tiem pamazām pastiprinājās saskarsme 8. gadsimtā p.m.ē.^[29] Šī iemesla dēļ 8. un 7. gadsimta mijā p.m.ē. etruski no senajiem gieķiem aizguva rakstību un alfabētu, kas turpmākajos gadsimtos vēl vairāk pastiprināja kultūras attīstību.^[29]

Apgaismojumam etruski izmantoja dažādas eļļas lampas un lāpas, kas palīdzēja vadīties tumsā vai izgaismot apbedījumu vietas.^[30]

Daudz kas no etrusku kultūras vēlākajos gadsimtos tika pārmantots Senajā Romā.^[2] Tā, piemēram, romieši no etruskiem aizguva karaspēka organizāciju pēc centūriju principa, kas vēlāk, pārņemot daudzas inovācijas arī no grieķiem, ļāva romiešu militārajiem spēkiem gūt pasaulslavenas uzvaras.^{[nepieciešama atsauce]} Romieši no etruskiem aizguva arī pilsētu plānošanas prasmi, villas, togas un alfabētu.^{[nepieciešama atsauce]} Tiek uzskatīts, ka arī gladiatoru spēles ir etrusku izgudrojums.^{[nepieciešama atsauce]}

Sākoties 4. gadsimtam p.m.ē. sākas arī leģendārās etrusku civilizācijas noriets. Vispirms Po upes ielejā iebruka galli, kuri apdzīvoja Itālijas ziemeļu daļu, etruskus no šejienes padzenot.^{[nepieciešama atsauce]} Kampaņā sacēlās vietējā itāliešu tautiņa un arī izspieda etruskus no savas teritorijas.^{[nepieciešama atsauce]} Ap 542. gadu p.m.ē. arī romieši padzina savu etrusku valdnieku un apvienojās ar citām pilsētvalstīm cīņā pret etrusku režīmu drīz vien pakļaujot sev visu Etrūriju.^{[nepieciešama atsauce]} Etrusku politiskā ietekme Itālijas pussalā no šī brīža strauji kritās.

Vēstures portāls

• Senā Roma

Grāmatas

• Jean M. Turfa. The Etruscan world. London; New York : Routledge, 2013. ISBN 978-0-415-67308-2.
• Sinclair Bell, Alexandra A. Carpino. A companion to the Etruscans. Oxford: Malden, MA : Wiley Blackwell, 2016. ISBN 9781118352748.
• T. J. Cornell. The beginnings of Rome: Italy and Rome from the Bronze Age to the Punic Wars (c. 1000–264 BC). London; New York : Routledge, 1995. ISBN 978-0-415-01595 Jāpārbauda |isbn= vērtība.

Interneta resursi

• «Etruscan». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2020. gada 19. maijs.
• «Tuscany». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2020. gada 20. maijs.
• Mark Cartwright. «Etruscan Civilization». ancient.eu. Ancient History Encyclopedia, 2017. gada 24. februāris. Skatīts: 2020. gada 19. maijs.
• Nancy Thomson de Grummond. «Ancient Italic people». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2020. gada 21. maijs.

• Encyclopaedia Britannica ieraksts (angliski)
• YouTube videomateriāls (angliski)