Lopkopība

Lopkopība ir lauksaimniecības nozare, kurā nodarbojas ar mājdzīvnieku audzēšanu, lai iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktus, piemēram, gaļu (piemēram, no cūkām), pienu (no govīm), vilnu (no aitām) utt.

Lopkopības aizsākumi ir meklējami senā pagātnē, kad, noslēdzoties pēdējam ledus laikmetam, cilvēki pieradināja pirmos mājdzīvniekus. Pāris tūkstošos gadu norisinājās sociālekonomiska revolūcija, nomainot iepriekš pastāvošo "mednieku un vācēju" kultūras kārtību. Šo revolūciju iezīmēja augu un dzīvnieku domestikācija, un dažos autoritatīvos rakstos tā raksturota kā svarīgākais un iespaidīgākais notikums mūsu sugas vēsturē.^[1]

Lopkopība attīstījās reizē ar zemkopību, un tas nodrošināja cilvēkiem iztiku. Rezultātā ciltis pārstāja klejot un apmetās uz dzīvi vienuviet. Lopkopība arī samazināja patērēto laiku un enerģiju barības iegūšanai. Pirms tam mednieki patērēja daudz laika medībās.

Latvijā lopkopība piedzīvojusi plašu attīstību un tai ir bagāta vēsture. Galvenā lopkopības nozare Latvijā pašlaik ir piena lopkopība.

Mūsdienās lopkopībā daudzviet ir pārņemtas industriālās ražošanas metodes (masveida dzīvnieku audzēšana fermās), ir attīstījusies tā sauktā rūpnieciskā lopkopība. Tomēr tai ir arī negatīvas ekoloģiskas blaknes, un tā ne visur ir iespējama. Tāpēc apmēram 1/4 sauszemes platības joprojām tiek izmantotas Ekstensīvajā lopkopībā.