Tautas latīņu valoda

Tautas latīņu valoda, arī latīņu sarunvaloda un vulgārā latīņu valoda (latīņu: sermo vulgaris) bija latīņu valodas sarunvalodas paveids, kas bija izplatīts Itālijā un vēlāk arī citās Romas impērijas provincēs. Tā ir pretstats rakstītajai literārajai valodai. Tieši sarunvaloda (nevis klasiskā latīņu valoda) ir romāņu valodu priekštece.

Latīņu sarunvaloda savu vislielāko ģeogrāfisko izplatību sasniedza mūsu ēras 3. gadsimtā, Romas impērijas maksimālās ekspansijas laikā. No 3. gadsimta beigām un jo īpaši no 5. līdz 7. gadsimta, Lielās tautu staigāšanas laikā, tautas latīņu valodas areāla lingvistiskās robežas ievērojami saruka. Piemēram, Ziemeļāfrikā latīņu valodu pilnībā aizstāja arābu valoda, bet Lielbritānijā — ģermāņu dialekti (lai gan vietējai latīņu valodai bija ievērojama ietekme uz vietējām ķeltu valodām). Reģionus, kuros pakāpeniski izzuda latīņu valoda (Panonija, Illirija, Britānija, Ģermānija, romiešu Āfrika), apzīmēja kā Romania submersa.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tautas latīņu valoda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)