Parateksts
Parateksts literatūrzinātnē ir elementi, kas ieskauj publicēto pamattekstu (piemēram, stāstu, dokumentālu aprakstu, dzejoļus utt.), ko nodrošina autori, redaktori, iespiedēji un izdevēji. Šie pievienotie elementi var mainīt to, kā teksts tiek uztverts. Parateksts visbiežāk tiek saistīts ar grāmatām, jo tām ir vāks (un vāka noformējums), nosaukums, bieži vien arī zemsvītras piezīmes, epilogs vai kāds cits plaši pazīstams elements, kas ietekmē lasītāju izpratni par tekstu. Parateksta definīcijā ietilpst arī citi redakcionāli lēmumi, piemēram, teksta formatējums vai tipogrāfija. Tā kā tie ir cieši saistīti ar pamattekstu, var šķist, ka galīgais lēmums par paratekstiem tiek piešķirts autoriem, taču bieži vien tas tā nav.
Literatūras teorētiķis Žerārs Ženets paratekstu definē kā tos elementus publicētā darbā, kas pievienoti tekstam, piemēram, autora vārds, nosaukums, priekšvārds, ievads vai ilustrācijas.[1] Citējot Filipu Ležonu, Ženets apraksta paratekstu kā " teksta nomali, kas patiesībā kontrolē visu teksta lasīšanu". Šī nomale ietver peritekstu, kas sastāv no tādiem elementiem kā virsraksti, nodaļu virsraksti, priekšvārdi un piezīmes, kas atrodas "iekšā" tekstā. Parateksts ietver arī epitekstu, kas sastāv no tādiem elementiem kā intervijas, kritiķu recenzijas un uzrunas, privātas vēstules — atrodas “ārpus” attiecīgā teksta. Periteksti un epiteksti kopā veido paratekstu.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Gérard Genette. Paratexts: thresholds of interpretation. Literature, culture, theory. Cambridge ; New York, NY, USA : Cambridge University Press, 1997. ISBN 978-0-521-41350-3.
- ↑ Graham Allen. Intertextuality. US and Canada : Routledge, 2000. 103. lpp. ISBN 978-0-415-17475-6.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |