Politiskais islāms

Politiskais islāms raksturo ideju par valsts un sabiedrības veidošanu atbilstoši islāma principiem.^[1] Politiskais islāms tiek definēts kā jebkāds islāmisms tiktāl, ciktāl tas var kalpot kā politiskās identitātes un politiskās rīcības pamats.

Politiskais islāms ir veicinājis islāma atdzimšanu, kura aizsākumi ir meklējami 20. gadsimtā, taču ne visi musulmaņu politiskās darbības veidi ir politiskais islāms.^[2] Akadēmiskajā un politiskajā vidē tiek nošķirtas divas politiskā islāma interpretācijas: politiskais islāms kā reliģiski politiska kustība un politiskais islāms kā jaunas islāma interpretācijas izveidošanas kustība.

Koncepts “politiskais islāms” ir samērā jauns. Amerikāņu-izraēliešu akadēmiķis Martins Kramers (Martin Kramer) ir viens no pirmajiem, kurš izmantoja jēdzienu “politiskais islāms”.

Taču, izmantojot jēdzienu “politiskais islāms”, bieži vien ar to tiek apzīmēts islāmisms, kas tiek izmantots, lai raksturo politisko aktivitāti islāma kontekstā. Jēdzienus “islāmisms” un “politiskais islāms” var lietota kā sinonīmus, jo “islāma reliģijas un politikas attiecības ir kontroversiāls temats [ir grūti nošķirt Islāma valsts un islāma reliģijas robežas], īpaši tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā un mūsdienu politikas teorijā valsts un reliģija ir nošķirtas, proti, valsts ir sekulāra".^[3] Tā kā nepastāv vienotas izpratnes par šo jēdzienu atšķirībām, lai izvairītos no nepareizas interpretācijas, kas tiek saprast ar katru jēdzienu, tie tiek lietoti kopā ar konkrētu politiskā islāma paveidu, piemēram, izmantojot jēdzienus, kā konservatīvisms, progresīvisms, kaujinieks, radikālis, džihādists (džihāda īstenotājs), u. c.

Dažkārt pētnieciskajā literatūrā ir sastopami mēģinājumi nošķirt islāmismu no politiskā islāma. Tādos gadījumos, piemēram, islāmisms tiek saprasts kā reliģiski motivēta ideoloģiska nostāja, kurai piemīt nosliece ietekmēt politiskās norises, savukārt politiskais islāms tiek saprasts kā politiskā kultūra, kuru ietekmē islāma tradīciju attīstība un nacionalizācijas procesi.^[4][5] Lai kādas būtu atšķirības un cik tās būtu pamatotas, dažādo izpratņu kopsaucējs ir islāma reliģijā pastāvošā pārliecība par dieva varas pārākumu pilnīgi visās dzīves jomās, kas savukārt nozīmē atteikšanos no sekulārisma un politiskās un reliģiskās jomas saplūšanas.

Musulmaņu pasaulē un rietumu musulmaņu kopienās pastāv dažādas politiski orientētas kustības, piemēram, Ziemeļamerikas Islāma biedrība (ISNA), tomēr tā nav kvalificējamas kā politiskā islāma kustības, lai gan pārstāv islāmticīgos, jo tā iekļaujas tiesiskajā sistēmā, kas uztur sekulārismu. Par politisko islāmu var runāt tikai to grupu sakarā, kuras uzskata, ka islāms ir būvēts kā politiskā sistēma un ka reliģija prasa visiem musulmaņiem ievērot šo sistēmu. Spilgts politiskā islāmisma piemērs ir reliģiski politiskā organizācija “Musulmaņu brālība”, kas jau no savas sākotnes ir cieši iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē ārpus mošejām, pretendējot uz politisku ietekmi, vienlaikus saglabājot bijību pret reliģiskajām dogmām.

Galu galā politiskā islāma jēdzienā var izšķirt vismaz trīs skaidrojuma aspektus:

1. par politisko islāmu var runāt kā par monolītu (vienveidīgu), vienotu veidojumu, kas apkopo islāma idejas un reliģiskās nostājas;
2. politiskais islāms var būt vardarbīgs – sludinot ideoloģiju un propagandu vai īstenojot teroraktus.
3. politiskā islāma jēdziens ir cieši saplūdis ar reliģiskajām un politiskajām struktūrām, kuras ir raksturīgs islāmismam un islāma terorismam.^[6]