Sulfītu process

Sulfītu process ir celulozes iegūšana no koksnes masas ķīmiskā procesā. Tas notiek lielās tvertnēs, kurās tiek izmantoti vairāki sērpaskābes sāļi, lai noārdītu lignīnu, kas satur kopā celulozes šķiedras. Procesā izmantotie sāļi ir vai nu sulfīti (SO₃²⁻) vai bisulfīti (HSO₃⁻), atkarībā no pH. Pretējais jons var būt nātrijs (Na⁺), kalcijs (Ca²⁺), kālijs (K⁺), magnijs (Mg²⁺) vai amonijs (NH₄⁺). Reakcijas rezultāta no lignīna rodas šķīstošie lignosulfonātu sāļi.

Celulozes iegūšanu no koksnes mehāniskā procesā 1840. gados izgudroja vācietis Frīdrihs Gotlībs Kellers. Drīz pēc tam J. Rots (J. Roth) izstrādāja ķīmisku procesu, izmantojot sērpaskābi. 1860. gados amerikānis Benjamins Čū Tilgmens (Benjamin Chew Tilghman) atklāja, ka celulozes atdalīšanai var izmanot kalcija bisulfītu Ca(HSO₃)₂. Pirmā sulfītu procesa celulozes fabrika, kas darbojās komerciāli, tika uzcelta 1874. gadā Zviedrijā. Tā izmantoja Karla Daniela Ekmana (Carl Daniel Ekman) izstrādāto tehnoloģiju, kas balstījās uz magnija bisulfītu.

1900. gados sulfītu process kļuva dominējošais celulozes ražošanā, izspiežot mehānisko procesu. Tika meklētas arī citas tehnoloģijas. 1879. gadā vācietis Kārlis Dāls (Carl F. Dahl) izstrādāja sulfātu procesu (sauktu arī par Krafta procesu). Pirmā sulfātu celulozes fabrika sāka darbu 1890. gadā Zviedrijā. Ar atjaunošanas katla izgudrošanu 1930. gados, kas ļāva atgūt gandrīz visas izmantotās ķimikālijas, kā arī Krafta procesa spēju izmantot dažādus koksnes veidus un izgatavot stiprākas šķiedras, 1940. gados sulfātu process kļuva par dominējošo. Mūsdienās sulfītu process aizņem mazāk nekā 10% no kopējās ķīmiskās celulozes ražošanas un tas turpina samazināties.

1950. gados sulfītu procesā magniju kā pretējo jonu nomainīja kalcijs.

Sulfīta procesu izmantoja Valsts Slokas celulozes un papīra fabrikā līdz 1996. gadam.^[1]