Saldskābmaize
Saldskābmaize ir latviešu tradicionālais maizes veids, ko parasti cep no sijātajiem (700. tipa) rudzu miltiem, mīklu noplaucējot un pēc tam ieraudzējot, kas sniedz tai raksturīgi saldeni skābo garšu. Retāk saldskābmaizi cep arī no kviešu miltiem vai rudzu-kviešu miltu sajaukuma, taču šāda maize ātrāk sacietē un nav tik smaržīga. Agrāk latvieši saldskābmaizi, līdzīgi kā kviešu maizi, cepa tikai uz svētkiem.[1]
Tradicionāli maiznieki uzskatīja, ka saldskābmaizes mīklas plaucēšana jāveic tieši apses koka kublos, jo šādi maize ieguva izteiktāku smaržu un garšu. Tas izskaidrojams ar to, ka mucu sieniņās no iepriekš ieraudzētajiem plaucējumiem saglabājas pienskābes baktērijas, kas, plaucējumam atdziestot, pakāpeniski uzsāka pienskābo rūgšanu, vienlaikus kavējot nevēlamo mikroorganismu attīstību. Lai veicinātu cietes pārcukurošanos un saldenās garšas veidošanos, rūgšanas laikā pa kublu laiku pa laikam uzsita. Mūsdienās higiēnisku apsvērumu dēļ apses kublus parasti vairs neizmanto un mīklai ieraugu pievieno.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Daiga Kunkulberga, Valdis Segliņš. Maizes ražošanas tehnoloģija. Rīga : RTU izdevniecība, 2010. 224.—225. lpp. ISBN 978-9984-32-233-9.
 | Šis ar maizi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |