Nītaure
| Nītaure | |
|---|---|
| lielciems | |
 Nītaures dzirnavas | |
  Nītaure | |
| Koordinātas: 57°04′13″N 25°11′32″E / 57.07028°N 25.19222°EKoordinātas: 57°04′13″N 25°11′32″E / 57.07028°N 25.19222°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Cēsu novads |
| Pagasts | Nītaures pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 1,26 km2 |
| Augstums | 155 m |
| Iedzīvotāji (2021)[1] | |
| • kopā | 434 |
| Pasta nodaļa | LV-4112 Nītaure |
 Nītaure Vikikrātuvē | |
Nītaure ir ciems Cēsu novadā Nītaures pagastā, pagasta centrs. Ciems izvietojies Mergupes krastos autoceļu P3 un P32 krustojumā 41 km no novada centra Cēsīm un 80 km no Rīgas.
Nītaurē atrodas pagasta administrācija, vidusskola, bērnudārzs, mūzikas un mākslas skola, kultūras nams, bibliotēka, pasts.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz Livonijas krusta karu sākumam tagadējā Nītaures apkārtne atradās uz robežas starp līvu Satezeles un letgaļu Autines zemēm. Pēc 1207. gada Līvzemes dalīšanas līguma un 1212. gada Autines sacelšanās to savā pārvaldībā ieguva Zobenbrāļu ordenis, vēlāk Livonijas ordenis to iekļāva Siguldas komturijā (1231-1432). 1277. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Nortekens uzcēla Nītaures pili (vācu: Nithow, Nitau). 1498. gadā pirmo reizi minēta Nītaures Sv. Katrīnas baznīca. Livonijas kara rezultātā Nītaure nonāca Livonijas Pārdaugavas hercogiste sastāvā, Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā Nītaures pili ieņēma zviedri, bet jau tajā pašā gadā Polijas-Lietuvas karaspēks pili atkaroja. 1624. gada revīzijā Nītaures pils ir raksturota kā veca un sabrukusi pils, kurai ir tikai viens apdzīvots ērbērģis. Ap 1630. gadu Mālpils draudzei bija kopīgs mācītājs ar Nītaures draudzi, jo vecā baznīca kara laikā bija nopostīta. Zviedru Vidzemes laikā 1669. gadā Nītaures muižas ķīlu īpašnieks Lamperts Jonsons uzcēla jaunu dievnamu.
Pēc Lielā Ziemeļu kara Nītaure nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 1761. gada 15. aprīlī Krievijas ķeizariene Elīzabete par nopelniem Septiņgadu karā Nītaures muižu kopā ar Annas, Mārcienas un Mores muižām piešķīra senatoram un ģenerālgubernatoram grāfam Vilhelmam Fermoram (1702-1771). Divas nedēļas pēc sievas Elizabetes Dorotejas nāves viņš uz senās ordeņa pils pamatiem 1762. gadā lika pamatus Nītaures baznīcai, kuras celtniecībai daļēji izmantoti tās gruveši.[3] Baznīca tika pabeigta 1771. gadā un pats Vilhelms fon Fermors tur tika apglabāts.
Apdzīvotā vieta pie Nītaures muižas centra sāka veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, kad muižas īpašnieks sāka izdalīt apbūves gabalus. 1897. gadā Nītaurē bija 560 iedzīvotāji, notika trīs gadatirgi.[4] Pēc 1920. gada agrārās reformas Nītaures muižu atņēma tās pēdējam īpašniekam Vilhelmam Konstantīnam Stenbokam – Fermoram. 1925. gadā Nītaurei tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. 1935. gadā ciemā bija 362 iedzīvotāji.
-
Nītaures luterāņu baznīca
-
Nītaures pareizticīgo baznīca (arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis)
-
Nītaures muižas kungu māja
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[5]
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
Cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vilhelms fon Fermors (Wilhelm Graf von Fermor 1702–1771), Krievijas Impērijas armijas ģenerālis Septiņgadu kara laikā
- Andris Bērziņš (1944), Latvijas prezidents
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Nītauri». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
- ↑ «Informācija par objektu: Nītaure». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2017. gada 3. janvārī.
- ↑ Nītaures ev.lut. draudzes un baznīcas vēstures līkloči
- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ OSP
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
