Ludza
- Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Ludza nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
- Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Lodza.
| Ludza | ||
|---|---|---|
| Novada pilsēta | ||
 Ludza | ||
| ||
  Ludza | ||
| Koordinātas: 56°32′47″N 27°43′37″E / 56.54639°N 27.72694°EKoordinātas: 56°32′47″N 27°43′37″E / 56.54639°N 27.72694°E | ||
| Valsts |
 Latvija | |
| Novads | Ludzas novads | |
| Pilsētas tiesības | kopš 1777. gada | |
| Vēsturiskie nosaukumi |
vācu: Ludsen krievu: Люцин poļu: Lucyn | |
| Administrācija | ||
| • Ludzas novada domes priekšsēdētājs | Edgars Mekšs | |
| Platība[1] | ||
| • Kopējā | 10,5 km2 | |
| • sauszeme | 9,2 km2 | |
| • ūdens | 1,3 km2 | |
| Iedzīvotāji (2024)[2] | ||
| • kopā | 7 524 | |
| • blīvums | 819,6 iedz./km2 | |
| Laika josla | EET (UTC+2) | |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | |
| Pasta indeksi | LV-57(01-02) | |
| Mājaslapa |
www | |
 Ludza Vikikrātuvē | ||
Ludza ir sena Latgales pilsēta un Ludzas novada centrs gleznainā apvidū Lielā Ludzas ezera krastā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ludzas apkārtne bijusi apdzīvota jau mezolītā (8.-5. gt. p.m.ē.), par to liecina Lielā Ludzas ezera krastos atrastie kaula priekšmeti. Neolīta (5.-2. gt. vidus pr. Kristus) apmetnes Lielā Ludzas ezera Budjankas pussalā un Jurizdikas ragā, tāpat Ķīšukalna pilskalns (saukts arī par Šelupinku vai Jeršovkas pilskalnu) un kapulauks, liecina par Ludzas apkārtnes nepārtrauktu apdzīvotību.
N. Karamzins savā sacerējumā "Krievijas valsts vēsture" izteica domu, ka Kijivas hronikā (Київський літопис) 1174. gada notikumu sakarā pieminētā Lučina varēja būt mūsdienu Ludza.[4] Pēc cita uzskata hronikā pieminēta Lučina atradās Smoļenskas kņazistē, nevis Latgalē.[5]
13. gadsimtā Ludza atradās Lotigolas zemē, kas bija strīdus teritorija starp Livonijas ordeņa, Polockas kņazu un Lietuvas kunigaišu pārvaldītajām teritorijām. Mestra Vennemara no Brigenejas valdīšanas laikā 1399. gadā agrākās latgaļu pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Livonijas ordenis uzcēla mūra Ludzas pili, kas bija Rēzeknes fogtejas blakus pils, ko pārvaldīja fogta iecelts ierēdnis. 1481. gadā krievi iebruka Latgalē un daļēji nopostīja arī Ludzu, bet līdz 1525. gadam ordenis pili atkal atjaunoja. Pēc Polijas-Zviedrijas kara 1629. gadā Ludza ietilpa Inflantijas vaivadijā. Otrā Ziemeļu kara laikā 1654. gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks ielenca pilsētu, parakās zem pils mūriem un Ludzu ieņēma. Aplenkšanas laikā pili tik stipri saspridzināja, ka tā drīz vien sagruva.
Pēc Polijas-Lietuvas pirmās dalīšanas 1777. gadā Ludza kļuva par Pleskavas guberņas apriņķa pilsētu. 1802. gadā Ludzas apriņķi iekļāva Vitebskas guberņā. 1917. gada aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresā tika nolemts, ka Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem. 1920. gada 26. janvāra rītā Latvijas brīvības cīņu laikā Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulks atbrīvoja Ludzu no lieliniekiem.
1938. gada 11. jūnija ugunsgrēkā nodega puse Ludzas. Pēc Otrā pasaules kara Ludzā uzcēla vairākus rūpniecības uzņēmumus. Lielākās bija metālapstrādes, linu, gaļas un piena pārstrādes rūpnīcas.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ludza atrodas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājuma daļā,[6] mitrā, ezeriem un upēm bagātā vietā. Pie pilsētas atrodas Lielais Ludzas ezers (846,4 ha), Mazais Ludzas ezers (36,5 ha), Dunakļu ezers (82,7 ha), Zvirgzdenes ezers (134,2 ha), Runtortas ezers. No Lielā Ludzas ezera iztek Ludzas upe (Veļikajas labā pieteka), ietek Pilda ar kreiso pieteku Kivdolicu un Istalsnu. Plītnīca savieno Zvirgzdenes un Mazo Ludzas ezeru. Pie pilsētas robežas tek Garbarupe.
Vidējā gaisa temperatūra janvārī ir −7,5 °C, jūlijā — +17 — +17,5 °C. Nokrišņu daudzums 650 mm gadā, bezsala perioda vidējais ilgums ap 150 dienām.[6]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaita izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[7]
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Izglītības iestādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ludzas pilsētas vidusskola
- Ludzas 2. vidusskola
- Ludzas vakara vidusskola
- Ludzas J. Soikāna mākslas skola
- Ludzas mūzikas pamatskola
- Ludzas bērnu un jauniešu mediju centrs
- Ludzas Bērnu un jauniešu centrs
- Ludzas Sporta skola
- Ludzas 3. pirmsskolas izglītības iestāde "Namiņš"
- Ludzas 4. pirmsskolas izglītības iestāde "Pasaciņa"
- Ludzas speciālā pirmsskolas izglītības iestāde "Rūķītis"
Apskates vietas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Plašs skats uz pilsētu paveras no Odukalna, kur ir 7.-12. gadsimta latgaļu kapulauks. Netālu no tā atrodas Baznīckalns ar katoļu baznīcu. Tuvumā atrodas Dievmātes - Māras zemes karalienes - skulptūra un Svētā Tadeuša kapela. Ludzas pilsdrupas un Sv. Tadeuša kapela ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Pareizticīgo katedrāle atrodas Latgales ielā 121, pilsētas centrā. Netālu no tās ir sinagoga. No sabiedriskajām ēkām ievērojamākā ir pasta ēka Latgales ielā 110 (1929, arhitekts D. Zariņš). Tuvumā ir Ludzas luterāņu baznīca (1866). Mūzikas skolas tuvumā pilsētas parkā ir memoriālā siena (1974) un Mātes skulptūra (1963) Otrajā pasaules karā kritušajiem karavīriem.
Starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Jurizdikas pilskalnā atrodas 14. gadsimta Ludzas pils drupas.
Vēsturiskā apbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ludzā ir samērā labi saglabājusies vecā koka apbūve. Pilsētas apbūvi akcentē dažādu reliģisko ticību kulta celtnes. Šeit ir arī Latgalē vislabāk saglabājušās viduslaiku pils paliekas. Daudzām Ludzas ēkām ir valsts mēroga kultūrvēsturiska nozīme:
- Ludzas vēsturiskā centra koka apbūve
- Ludzas viduslaiku pilsdrupas
- Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca
- Karņicku kapela
- Ludzas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīca
- Ludzas evaņģēliski luteriskā baznīca
- Ludzas vecticībnieku lūgšanu nams
- Ludzas ebreju sinagoga
- Jakova Kuļņeva nams (Ludzas Novadpētniecības muzejs)
Kultūrvēsturiski pieminekļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ievērojamas personības, kas dzimušas Ludzā
- Jakovs Kuļņevs (Яков Петрович Кульнев, 1763 — 1812), pulkvedis, Napoleona karu dalībnieks
- Aleksandrs Žirkevičs (Александр Владимирович Жиркевич, 1875 — 1927), dzejnieks
- Ferdinands Antonijs Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876-1945), rakstnieks, pētnieks un publicists
- Vladislavs Kaupužs (1879-1951), izgudrotājs. Vislielākais viņa sasniegums bija Siemens burtraksta aparāta pārveidošana tā, lai tas varētu pārraidīt ciparus, kā arī krievu un latīņu alfabēta burtus
- Iļja Čašņiks (Илья Григорьевич Чашник, 1902 — 1929), mākslinieks
- Ivans Strods (1894-1938), Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara dalībnieks Sibīrijā un Tālajos Austrumos
- Leons Tomašickis (1904-1996), tēlnieks, pedagogs
- Hercs Hercels Franks (1926-2013), kinodokumentālists, kinoscenārists, kinorežisors
- Anta Rugāte (dzim. 1949), politiķe, Saeimas deputāte, žurnāliste
- Sergejs Lazovskis (dzim. 1976), svarcēlājs, Latvijas čempions (13 reizes)
- Jesenija Volžankina (dzim. 1983), vieglatlēte
Ludzā dzīvojuši un strādājuši:
- Aņisims Rekaševs (1859-1955), Ludzas apriņķa ārsts.
- Jezups Soikans (1889-1930), pašvaldību darbinieks, publicists, novadpētnieks. Pēc viņa ierosmes Ludzā tika nodibināta Latgales kultūras veicināšanas biedrība. Būdams Ludzas apriņķa priekšnieka postenī, viņš lika pamatakmeni Ludzas Tautas namam, dibināja arī muzeju, vāca senlietas un vecos latgaliešu rakstus, pētīja vēsturiskus materiālus.
- Viktors Trojanovskis (1940-2006), novadpētnieks, literāts.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
- ↑ 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
- ↑ Карамзин Н. История государства Российского: примечание 12 к III тому (krieviski)
- ↑ С.В.Александров Династии Смоленских Ростиславовичей в XII-XIII вв. Arhivēts 2012. gada 28. janvārī, Wayback Machine vietnē.: В начале XII века в княжестве, кроме Смоленска, насчитывалось всего три города: Торопец, Каспля и Вержавск. В 30-50-е годы Ростиславом было основано 5 городов: Мстиславль, Ростиславль, Изяславль. Дорогобуж, Ельня. Еще 5 населенных пунктов в эти годы превратились в города: Лучин, Краен, Василев, Кричев, Пропойск. Тем самым, в середине XII века в Смоленском княжестве насчитывалось уже 16 городов.
- ↑ 6,0 6,1 Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
- ↑ OSP
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Bijusī mājaslapa
- Ludzas Novadpētniecības muzejs Arhivēts 2010. gada 6. martā, Wayback Machine vietnē.
- Laikraksts "Ludzas Zeme"
- Ludzas amatnieku centrs
- Ludzas novada bibliotēka
| ||||||||||
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|