Sējas lini
| Sējas lini Linum usitatissimum L. | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Malpīgiju rinda (Malpighiales) |
| Dzimta | Linu dzimta (Linaceae) |
| Ģints | Linum |
| Suga | Sējas lini (L. usitatissimum) |
 Sējas lini Vikikrātuvē | |
Parastie jeb sējas lini (Linum usitatissimum L.) ir viengadīgs lakstaugs. Tas ietilpst Linaceae dzimtas Linum ģintī kopā ar vēl aptuveni 180-200 augu sugām. Šīs ģints augi aug mērenajā un subtropu klimata joslā, īpaši Vidusjūras valstīs.[1] Latvijā galvenais linu audzēšanas apgabals jau vēsturiski ir Latgale.[2] Nav iespējams precīzi noteikt linu domestikācijas sākumpunktu. Tomēr pēc arheoloģiskajos izrakumos iegūtās informācijas var apgalvot, ka sējas lini ir viena no vissenāk kultivētajām lauksaimniecības augu sugām. Tā kultivēta jau vairāk kā 5000 gadus p.m.ē. Tuvajos Austrumos, Ēģiptē, Indijā un Ķīnā.[3]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sējas linus atkarībā no to izmantošanas veida iedala divos apakštipos — eļļas un šķiedras lini. Šķiedras linu stiebrs ir 75—135 cm garš, tievs, zarots tikai augšdaļā. Tie veido mazāk cirkņu ar sēklām nekā eļļas lini un arī izmēros sēklas ir mazākas. Sakņu sistēmu veido mietsakne ar vāji attīstītām sānsaknēm.
Eļļas linu tips ir ar īsākiem, resnākiem kātiem. To stublājs ir bagātīgi zarots jau no apakšdaļas, ar ļoti daudziem ziediem. Eļļas linu sakņu sistēma ir zarota.
Lapas neatkarīgi no tipa izvietotas pamīšus. Tās ir sēdošas, lancetiskas, ar gludu malu, trim dzīslām, 2—3 cm garas, 0,4—3,0 cm platas.[4]
Ziedi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Linu ziedi ir visu nokrāsu zilajos toņos līdz violetiem vai balti. Citās valstīs sastopamas šķirnes ar dzeltenām vainaglapām. Ziedi sakārtoti vēdeklī vai skrajā saliktā ķekarā. Tie ir aktinomorfi, divdzimumu, ar piecām vainaglapām, kauslapām, putekšņlapām un augļlapām. Zied jūnijā, jūlijā.[4] Skaidrās, siltās dienās tie uzplaukst ap plkst. 6 no rīta un ap plkst. 10 jau vainaglapas nobirst. Vēsā un mitrā laikā ziedēšana ieilgst līdz pusdienlaikam. Līdz ar noziedēšanu praktiski izbeidzas linu stiebra augšana garumā.[2]
Sēklas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sēklas ir plakanas, olveida. Virspuse — spīdīga, gluda. Krāsa parasti tumši brūna, retāk iedzeltena vai arī citas nokrāsas. Sēklas izvietotas 0,6—0,8 cm garās olveida vai apaļās pogaļās. Pogaļai ir pieci cirkņi; šķērssiena katru cirkni nepilnīgi dala divās daļās, tādēļ dažkārt mēdz uzskatīt, ka pogaļā ir 10 cirkņi. Katrā no tiem attīstās viena sēkla. Sēklas nogatavojas augustā, septembrī.
Sēklas epidermā atrodas 3—12 % gļotvielu, ko veido polisaharīdi. Linu sēklas satur 33—40% (dažkārt līdz 46—48%) eļļas.
Linu lietojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Linšķiedra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No liniem iegūto šķiedru iedala garajā un īsajā. Garo šķiedru lieto tekstilrūpniecībā: audumu, gleznošanas audekla, filtru, maisu, virvju, apavu, diegu, tapešu, tauvu, tīklu, auklu un buru ražošanā. Savukārt īso — būvmateriālu ražošanā — presētu skaidu plašu, ugunsdrošo durvju (azbesta aizstājējs), šķiedras cementa plākšņu, sausās javas, apmetuma, dobo ķieģeļu izgatavošanai. Lieto arī kā dabisku jumta seguma un izolācijas materiālu, skaņas izolatoru.[5]
Linšķiedrai ir augstāka mehāniskā izturība par kokvilnu un vilnu. Tā ir noturīga pret pūšanu un lēni nolietojas, tāpēc no linšķiedras austo audumu izmanto arī tehniskiem nolūkiem.
Lineļļa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Linu eļļa tiek izmantota gan medicīnā un pārtikā, gan kā bāze krāsām, lakām un tepei, kā arī papīra, vaskadrānu ražošanā. Linu eļļa ir unikāls taukskābju avots, jo tā sastāv galvenokārt no nepiesātināto taukskābju: linolēnskābes, linolskābes un oleīnskābes triglicerīdiem. Tā ir arī ātri žūstoša, jo tās sastāvā galvenokārt ir nepiesātinātās taukskābes. Saimniecībā linu eļļu izmanto lakas, krāsas, mākslīgās ādas, linoleju, apavu, papīra un citās rūpniecības nozarēs.[1] [6] [7]
Linolejs ir viens no vissenākajiem lineļļas lietojuma veidiem. To izgatavo no lineļļas sveķiem, smalki samalta korķa, koksnes un pigmenta maisījuma.Linoleju jau vairāk kā 100 gadus izmanto kā grīdas segumu dažādās telpās.
Pārstrādes blakusprodukti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Linu pārstrādē rodas arī dažādi blakusprodukti. Eļļas rūpniecības blakusproduktu — linsēklu raušus jeb spraukumu — izmanto lopbarībā.
Pārstrādājot linu šķiedru linu fabrikās, līdz ar garšķiedrām un īsšķiedrām iegūst arī linu spaļus. Spaļus ir iespējams izmantot kā pakaišus zirgaudzētavām, mulčām dārzkopībā vai lauksaimniecībai, substrātiem puķēm, kā arī izolācijas materiālu ražošanā, presētu linu spaļu plātņu ražošanai un kā piedevas skaidu plākšņu materiālam vai lopbarībai. Galvenie granulu patērētāji ir siltumenerģijas ražotāji un koģenerācijas stacijas.[5]
Linu audzēšana un selekcija Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā Latgale ir vēsturiski izveidojies, galvenais linkopības apgabals. Līdz 1920. gadam Latvijā audzēja galvenokārt vietējās izcelsmes linu formas. Dažas no tām kļuva populāras arī ārpus Latvijas robežām, piemēram, linus ar nosaukumu ‘Rigaer’ audzēja daudzās Eiropas valstīs.
Linu selekcija Latvijā tika uzsākta 1923. gadā Stendes selekcijas stacijā. Laika periodā no 1923.—1970. gadam ar linu selekciju nodarbojušās vairākas selekcijas stacijas: Stendes, Priekuļu, Ošupes, Viļānu. Šajā periodā selekcionētas vairākas linu šķirnes (‘Priekuļu 665’, ‘Priekuļu uzlabotie’, ‘Ošupes 30’ un ‘Ošupes 31’) un līnijas. Īpaši izceļams selekcionāra Emīla Bērziņa ieguldījums, kurš izveidojis šķirnes ‘Balva’, ‘Līgo’, ‘Rota’, ‘Rota I’, vēlāk arī ‘Rota II’. Linu sējas platība Latvijā pirms Otrā pasaules kara sākuma pārsniedza 60 tūkstošus hektāru.[2]
Latvijas PSR laikā linu nozare nebija prioritāra. Sākot ar 1970. gadu, linu selekciju pārtrauca.
Šķiedras linu selekcija Latvijā tika atsākta 1992. gadā, eļļas linu — 1993. gadā. Uz to brīdi viss līdzšinējais vietējais selekcijas materiāls bija zudis. Tika veikta plaša (vairāk par 300 genotipu) ārzemju šķirņu izpēte un Latvijas izcelsmes linu šķirņu un līniju repatriācija. Pašlaik Latgales lauksaimniecības zinātnes centrā atrodas 78 Latvijas repatriētās linu šķirnes no Viskrievijas N. Vavilova Augkopības institūta (Krievija), Krievijas linu pētījumu institūta un no Augu ģenētikas un graudaugu pētījumu institūta (Vācija).[2]
Mūsdienās vienīgā vieta Latvijā, kur nodarbojas ar linu selekciju, ir Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs. Laika periodā kopš linu selekcijas atjaunošanas nav izveidota neviena jauna linu šķirne. Saskaņā ar Latvijas Republikas Zemkopības Ministrijas 2010. gada lauksaimniecības ziņojumu par 2009. gadu, eļļas linu novāktā kopplatība 2009. gadā bija 146 ha, bet šķiedras liniem tikai 100 ha.[8]
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Romāne E. (2003) Lins. Materia Medica, 8: 14.—18. lpp
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Ivanovs S., Stramkale V. (2001) Linu audzēšanas un novākšanas tehnoloģijas. 18.—20
- ↑ Vroman J. (2006) Molecular genetic studies in flax (Linum usitatissimum L.). PhD thesis, Wageningen University, The Netherlands. p. 144
- ↑ 4,0 4,1 Latvijasdaba.lv
- ↑ 5,0 5,1 Znotiņa Dz. (2006) Atjaunojamās šķiedras un lini- ceļā uz tekstila nozares inovatīvo izaugsmi Latvijā. Rīga, 9.-28. lpp
- ↑ Latvijas Republikas Zemkopības Ministrija (2008) Latvijas lauksaimniecība un lauki. Latvijas Republikas Zemkopības ministrija. 79.—81. lpp
- ↑ «Flaxcouncil.ca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. janvārī. Skatīts: 2011. gada 9. janvārī.
- ↑ «LR Zemkopības Ministrija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. novembrī. Skatīts: 2011. gada 13. janvārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|