Oto Hāns (vācu: Otto Hahn; dzimis 1879. gada 8. martā, miris 1968. gada 28. jūlijā) bija vācu ķīmiķis, 1944. gada Nobela prēmijas ķīmijā laureāts, jo 1938. gadā atklāja urāna kodolu dalīšanos, kas lika pamatus kodolieročiem un kodolenerģētikai. Prēmiju Zviedrijas karalis pasniedza 1946. gadā.
Tiek dēvēts par "kodolķīmijas tēvu". Nacistu idejisks pretinieks, kaut arī palika strādāt Vācijā arī nacistu laikā. Pēc Otrā pasaules kara oponēja kodolieroču attīstīšanai. Pēdējais Ķeizara Vilhelma biedrības un pirmais Maksa Planka biedrības prezidents.
Dzimis Frankfurtē pie Mainas, pārtikuša uzņēmēja ģimenē. Studēja Marburgas Universitātē. Strādājis Minhenē, Londonā. Cieši sadarbojies ar Hermani Fišeru, Līzi Meitneri. Pirmā pasaules kara laikā Friča Hābera vadībā dienēja ķīmiskajā karaspēkā. Pēc kara beigām turpināja pētījumus.
|
|---|
| | 1901–1925 | |
|---|
| | 1926–1950 | |
|---|
| | 1951–1975 | |
|---|
| | 1976–2000 | |
|---|
| | 2001–pašlaik | |
|---|
|
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oto Hāns.
