Juris Zvirgzdiņš

Juris Zvirgzdiņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1941. gada 13. februārī ; Rīga, Latvija
Miris	2023. gada 22. novembrī (82 gadi); Rīga, Latvija
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, prozaiķis, bērnu grāmatu autors
Valoda	latviešu valoda
Augstskola	Latvijas Universitāte
Apbalvojumi	Pastariņa prēmija (2001), Literatūras gada balva (2001), Jāņa Baltvilka balva (2013), Literatūras gada balvas Mūža balva (2020)
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Juris Zvirgzdiņš (dzimis 1941. gada 13. februārī, miris 2023. gada 22. novembrī, Rīga, Latvija) bija latviešu rakstnieks, pazīstams kā prozaiķis un bērnu grāmatu autors.

Dzīvesgājums

Dzimis un uzaudzis Rīgā. 1960. gadā apsolvēja mācības Rīgas Republikāniskajā neklātienes vidusskolā. No 1962. līdz 1965. gadam ar pārtraukumiem studēja Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, strādājot par krāvēju, noliktavas pārzini, sargu un citus darbus. Literāras publikācijas kopš 1982. gada. No 1990. līdz 1995. gadam bija redaktors apgādā "Vaga", no 1995. līdz 1999. gadam — apgādā "Artava".^[1]

Miris 2023. gada 22. novembrī.^[2]

Darbi

Izdotas vairāk nekā 30 grāmatas, kas tulkotas vācu, somu, angļu, bulgāru, krievu, armēņu u.c. valodās.

Kopā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni sarakstīja romānu "Odu laiks" (1. daļa periodikā 1989, grāmatā 1994; 2. daļa 2009), kopā ar Ingunu Cepīti sarakstīja grāmatas bērniem "Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā. No Rīgas līdz Rīgai" (2014) un "Stāsti par Rīgas vēsturi. Cekulaina zīle dzied..." (2015).

No darbiem pieaugušo auditorijai minams stāstu krājums " Atgriešanās Itakā", romāns "Dancis uz virves" (2015), īpaši izceļams ironisko eseju krājums "Esse un...", kas pirmo izdevumu piedzīvojis 1992. gadā, bet ar nosaukumu "Esse un... un..." kā atkārtots, papildināts izdevums ar paša autora vāka ilustrācijām izdots 2020. gadā.^[3]

Godalgas

Žurnāla "Karogs" un R. Gerkena romānu konkursā apbalvots romāns "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003). Saņēma Literatūras gada balvu bērnu literatūras nominācijā par grāmatām "Bebru atgriešanās" (2001) un "Tobiass dodas pasaulē" (2005), kā arī 2013. gada Jāņa Baltvilka balvu par grāmatām "Rīgas runča Maurīcija piedzīvojumi", "Kad muzejā iespīd Mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi" un "Seši stāsti par ASV vēsturi". Saņēma 2001. gada Pastariņa prēmiju, kā arī 2009. gada Pastariņa prēmiju par grāmatām "Mūsu Latvija", "Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu" un "Konteineru meitenīte Rudīte". 2020. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balvu par izcilu ieguldījumu Latvijas bērnu literatūrā.^[4]

Grāmata "Lauvas rūciens" Somijā bibliotēku aptaujā iekļuva 5 interesantāko grāmatu sarakstā. 2021. gadā Zvirgzdiņu nominēja Itālijas literārajai prēmijai Premio Strega par izdevniecībā "Sinnos" klajā laisto grāmatu bērniem "Mufa. Stāsts par Āfrikas balto degunradzēnu" (Rinoceronte alla riscossa), ko itāļu valodā tulkojusi Margerita Karbonaro.

Atsauces

↑ Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 672.–673. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
↑ «Mūžībā devies rakstnieks Juris Zvirgzdiņš». lsm.lv. Skatīts: 2023. gada 22. novembrī.
↑ «Juris Zvirgzdiņš - Mākslinieki.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.
↑ «Juris Zvirgzdiņš». literatura.lv. Skatīts: 2020. gada 18. augustā.

Šī rakstnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 672.–673. lpp. ISBN 9984-698-48-3.

[2] «Mūžībā devies rakstnieks Juris Zvirgzdiņš». lsm.lv. Skatīts: 2023. gada 22. novembrī.

[3] «Juris Zvirgzdiņš - Mākslinieki.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.

[4] «Juris Zvirgzdiņš». literatura.lv. Skatīts: 2020. gada 18. augustā.

[1]

[2]

[3]

[4]