Jagailis
| Jagailis Vladislavs II Jagello Jogaila/Ягайла Władysław II Jagiełło | |
|---|---|
 15. gadsimta 2. puses Jagaiļa attēlojums, daļa Vāveles katedrāles triptiha | |
| Lietuvas dižkunigaitis | |
|
Amatā 1377. gads — 1381. gads | |
| Priekštecis | Aļģirds |
| Pēctecis | Ķēstutis |
|
Amatā 1382. gads — 1392. gads | |
| Priekštecis | Ķēstutis |
| Pēctecis | Vītauts Dižais |
| Polijas karalis | |
|
Amatā 1386. gada 4. martā — 1434. gada 1. jūnijā (kronēts 1386. gada 4. martā, Vāvelas katedrālē, Krakovā) | |
| Priekštecis | Jadviga |
| Pēctecis | Vladislavs III |
|
| |
| Dzimšanas dati |
starp 1351. un 1362. gadu Viļņa, Lietuvas lielkņaziste (  Lietuva) |
| Miršanas dati |
1434. gada 1. jūnijā Horodoka, Polijas karaliste (Ļvivas apgabals,  Ukraina) |
| Apglabāts |
Vāvelas katedrāle, Krakova,  Polija |
| Dinastija | Ģedimina dinastija |
| Tēvs | Aļģirds |
| Māte | Tveras Julianna |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
1. Jadviga 2. Celjes Anna 3. Elizabete Granovska 4. Alsenes Sofija |
| Bērni | 3 dēli un 2 meitas, to skaitā Vladislavs III Varnietis, Kazimirs IV Jagellons |
| Reliģija | katolisms |
Jagailis (lietuviešu: Jogaila, baltkrievu: Ягайла), vēlāk Vladislavs II Jagello (poļu: Władysław II Jagiełło; dzimis ap 1348. gadu, miris 1434. gada 1. jūnijā) bija Lietuvas dižkunigaitis un Polijas karalis, Jagellonu dinastijas aizsācējs. Pēdējais pagānu valdnieks viduslaiku Lietuvā, kurš pēc pāriešanas katoļticībā valdīja Polijā gandrīz 48 gadus un izveidoja pamatus gadsimtiem ilgajai Polijas-Lietuvas savienībai un Jagellonu (Jagaiļa) dinastijai, kas valdīja abās valstīs līdz pat 1572. gadam un kļuva par vienu no ietekmīgākajām dinastijām viduslaiku Centrāleiropā un Austrumeiropā.[1]
Jagaiļa valdīšana bieži tiek uzskatīta par Polijas valsts "zelta laika" sākumu, Polija kļuva par Eiropas lielvaru. Dibinājās jaunas pilsētas, atdzima universitāte Krakovā (arī mūsdienās saukta par Jagaiļa Universitāti (Uniwersytet Jagielloński)). Militārajā jomā svarīga nozīme bija Polijas un Lietuvas apvienoto spēku uzvarai pār Vācu ordeni Grīnvaldes kaujā, kas iezīmēja Vācu ordeņa norietu.
Vārda cilme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Personvārds "Jagailis" ir saliktenis, kura cilme saistāma ar baltu vārdiem jāt (lietuviski: joti) un gail- (no kā latviski: gailošs, lietuviski: gailas = stiprs,[2] spožs) — „tas, kurš jāj spoži“.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis ap 1348. gadu, iespējams, Viļņā, Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda un viņas otrās sievas Tveras lielkņaza Aleksandra Mihailoviča meitas Juliānas ģimenē. Jagailis bija Ģedimina mazdēls. Agrāk uzskatīja, ka Jagailis dzimis starp 1352. un 1362. gadu.[3]
1377. gadā Jagailis kļuva par Lietuvas, kura politiski bija sadalīta divās etniski un politiski atšķirīgās daļās, dižkunigaiti. Sākotnēji Jagailis valdīja Lietuvas dižkunigaitijas dienvidu un austrumu zemēs, bet viņa tēvocis Traķu kunigaitis Ķēstutis valdīja ziemeļrietumu reģionā. Žemaitija līdz Žalgires kaujai piederēja Vācu ordenim. 1380. gadā bija Zelta Ordas militārā vadītāja Mamaja sabiedrotais cīņā pret Maskavas kņazisti, tomēr nokavēja Kuļikovas kaujas sākumu.
Pēc Krēvas ūnijas noslēgšanas 1385. gadā, Jagailis, apprecot Polijas karalieni Jadvigu pieņēma kristietību un kļuva par Polijas karali Vladislavu II, izveidoja Polijas un Lietuvas personālūniju un sāka ieviest Lietuvā katoļticību. Viņu oficiāli iecēla arī Drakona ordenī.[4] Kā Polijas karalis viņš palīdzēja Lietuvai kopā ar sabiedrotajiem cīnīties pret Vācu ordeni. 1410. gadā sabiedrotie Grīnvaldes kaujā uzvarēja Vācu ordeni, un 1411. gadā tika noslēgts pirmais Tornas miera līgums, nodrošinot Polijas-Lietuvas robežas un parādot, ka poļu-lietuviešu apvienība ir vērā ņemams spēks visā Eiropā.
Pēc Jadvigas nāves 1399. gadā Jagailim bija mazas izredzes noturēties Polijas tronī, tomēr politiski veikli manevrējot, arī slēdzot dinastiskas laulības, Jagailim izdevās saglabāt varu līdz pat nāvei, t.i. vēl 35 gadus.
Pēc Jadvigas nāves Jagailis apprecējās ar Kazimira III mazmeitu Annu no Celjes (Slovēnijā) (meita Jadviga), ar Elizabeti no Pilicas (bērnu nebija) un ar Sofiju no Alsenes (bērni - Vladislavs III un Kazimirs IV).
Pilnais tituls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākotnēji vācu valodā rakstītos dokumentos lietotie Jagaiļa tituli bija: 1379. gadā - Wir Jagel obirster Herczoge der Littouwin ("Mēs, Jagailis, lituvinu virshercogs"), 1380. gadā - Wir Jagel obirster kung der Littouwen ("Mēs, Jagailis, lietuvju virskungs"), 1382. gadā - Wir Jagal von gotis gnaden grosir konig czu lyttauwen ("Mēs, Jagailis, no dieva žēlastības dižais ķēniņš Lietuvā").[5]
Kā Lietuvas dižkunigaitis Jagailis kādā ar 1383. gadu datētā latīņu dokumentā sevi dēvēja kā "Mēs, Jagailis, pēc dievišķās vēlmes lietuvju dižais ķēniņš un hercogs, Krievijas kungs un mantinieks" (Nos Jagalo divina deliberacione magnus Rex vel dux litwanorum, Russieque dominus et here).[6] Visticamāk, viņš no sava vectēva Gedimina bija mantojis arī Zemgales ķēniņa un hercoga titulu [7]
Pēc kronēšanas par Polijas karali un kristīšanās par Vladislavu viņa pilnais tituls skanēja: "Vladislavs, no Dieva žēlastības karalis Polijai un Krakovas, Sandomiras, Seradzas, Lenčicas, Kujāvijas zemēm, Lietuvas dižkungs, Pomerānijas un Krievijas (Rutēnijas) u.c. kungs un mantinieks" (Wladislaus Dei gracia rex Polonie necnon terrarum Cracovie, Sandomirie, Syradia, Lancicie, Cuiavie, Lithuanie princeps supremus, Pomoranie Russieque dominus et heres etc.) [8]
Papildliteratūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- (angliski) Bojtár, Endre (2000). Foreword to the Past: A Cultural History of the Baltic People. Budapest: Central European University Press. ISBN 963-9116-42-4. Retrieved 25 January 2007.
- (angliski) Dvornik, Francis (1992). The Slavs in European History and Civilization. Rutgers University Press. ISBN 0-8135-0799-5. Retrieved 25 January 2007.
- (angliski) Lukowski, Jerzy and Hubert Zawadzki (2001). A Concise History of Poland. Cambridge University Press. ISBN 0-521-55917-0. Retrieved 25 January 2007.
- (angliski) Stone, Daniel. Z. (2001). The Polish-Lithuanian State, 1386—1795. Seattle: University of Washington Press. ISBN 0-295-98093-1. Retrieved 25 January 2007.
- (poliski) Tęgowski, Jan (1999). Pierwsze pokolenia Giedyminowiczow. Poznań-Wrocław.
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Bojtár, 180—186.
- ↑ www.vardai.org
- ↑ Skatīt Tadeusz Wasilewski in "Przegląd Wschodni" 1991 r., un Jan Tęgowski, Pierwsze pokolenia Giedyminowiczów, Wrocław—Poznań 1999, s. 124—125
- ↑ Bojtár, 182.
- ↑ Titles of European hereditary rulers
- ↑ Benediktas Vytenis Mačiuika, Lituanistikos instituto 1975 metų suvažiavimo darbai. Lituanistikos institutas, 1976.
- ↑ http://books.google.co.uk/books?vid=ISBN052145011X&id=i4hpVJ51y4oC&pg=RA4-PA68&lpg=RA4-PA68&ots=P3nTKmNzVt&dq=Jogaila+diarchy&sig=bcj60gVc37aKtGu46QohNt82uLI#v=onepage&q=Jogaila%20diarchy&f=false S. C. Rowell. Lithuania ascending: a pagan empire within east-central Europe, 1295-1345. Cambridge Studies in Medieval Life and Thought: Fourth Series (No. 25), 1994
- ↑ Leon Koczy. University of Cracow: Documents Concerning Its Origins. General Sikorski Historical Insititute, 1966
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jagailis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Polijas karaļu zīmogi ar pilniem tituliem
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
|---|---|---|---|---|
Ģedimina dzimtas valdnieks 
| ||||
Jagaiļa dzimtas valdnieks 
| ||||
| Priekštecis: Aļģirds |
Lietuvas dižkunigaitis 1377—1381 |
Pēctecis: Ķēstutis | ||
| Priekštecis: Ķēstutis |
Lietuvas dižkunigaitis 1382—1386/1392 |
Pēctecis: Šķirgailis (kā Jagaiļa vietnieks Lietuvā) Vītauts Dižais (pēc 1392) | ||
| Priekštecis: Jadviga |
Polijas karalis 1384—1399 līdz 1399. gadam kopā ar Jadvigu |
Pēctecis: Vladislavs III | ||
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jagailis |
|