Nothing Special   »   [go: up one dir, main page]

Pāriet uz saturu

Jūras žagata

Vikipēdijas lapa
Jūras žagata
Haematopus ostralegus (Linnaeus, 1758)
Jūras žagata
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakškārtaBridējputni (Charadrii)
DzimtaJūras žagatas (Haematopodidae)
ĢintsJūras žagatas (Haematopus)
SugaJūras žagata (H. ostralegus)
Izplatība

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
Jūras žagata Vikikrātuvē

Jūras žagata (Haematopus ostralegus) ir jūras žagatu dzimtas (Haematopodidae) bridējputns, kuram ir 4 pasugas.[1][2] Tā sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[3] Jūras žagata ir Fēru Salu nacionālais putns.

Lielākā daļa jūras žagatu populācijas ir gājputni
Uz spārniem lidojumā redzama balta, plata josla

Tā ir visplašāk izplatītā jūras žagatu suga pasaulē.[4] Ligzdošanas areāls rietumos sākas ar Rietumeiropas un Skandināvijas piekrasti, turpinās pāri Eiropai, Baltiju ieskaitot, pāri Krievijas rietumu daļai, sasniedzot Rietumsibīriju. Izolētas populācijas mājo Kamčatkā, Ķīnas austrumu un Korejas piekrastēs, kā arī Vidusjūras Eiropas piekrastē. Ligzdošanas areāls dienvidos sasniedz Melno, Kaspijas un Arāla jūras.[1] Šajā areālā nav sastopama neviena cita jūras žagatu suga.

Lielākā daļa jūras žagatu populācijas ir gājputni. Eiropas ligzdotāji ziemo Rietumeiropas dienvidu, Ziemeļāfrikas, Āfrikas rietumu un Tuvo Austrumu piekrastēs,[1] Āzijas ligzdotāji Dienvidāzijas piekrastēs. Īrijā, Lielbritānijā un Eiropas piekrastē iepretim Britu salām tā uzturas cauru gadu.

Latvijā jūras žagata ligzdo vietām gar Daugavu (visā tās garumā), kā arī atsevišķās vietās jūras piekrastē. Latvijā sastopama jūras žagatas nominālpasuga — Haematopus ostralegus ostralegus.[1] Ligzdo apmēram 50—80 pāri. Jūras žagata arī nelielā skaitā caurceļo. Četri novērojumi ir bijuši ziemas mēnešos.[1] 2005. gada maijā viens jūras žagatu pāris piepulcējās lielo ķīru un zīriņu baram un apmetās ligzdošanai uz Preses nama jumta, Rīgā.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras žagata ir vidēji liels bridējputns. Tās ķermeņa garums ir 40—48 cm, spārnu plētums 80—86 cm, knābja garums 7,5—9 cm, svars tēviņam 425—805 g, mātītei 445—820 g.[4][5][6]

Savu nosaukumu tā, visticamāk, aizguvusi no žagatas, tai līdzīgā apspalvojuma dēļ. Tai ir melnbalts apspalvojums (melna mugurpuse, galva un krūtis, balta apakšpuse, uz melnās spārnu virspuses balta, plata josla, kas virzienā uz spārnu galiem sašaurinās, bet no apakšas spārni ir balti ar melniem galiem, aste balta ar melnu galu[4][7]), sarkanas acis, garš un spēcīgs, sarkans knābis un garas, sārtas kājas.[5] Ārpus ligzdošanas sezonas tēviņam pazodē veidojas šaura, balta josliņa, atgādinot krellītes. Arī knābis un kājas zaudē košumu.[4] Abi dzimumi ārēji izskatās līdzīgi, tikai tēviņam knābis ir īsāks un masīvāks.[4][7] Jauns putns ir brūnganāks ar blāvāku knābi un pelēkām kājām.[7] Jūras žagata ir viegli pamanāma, jo ir ne tikai košs putns, bet arī skaļš. Tās spalgais, skaļais kliedziens ir tikpat viegli atpazīstams, kā tās izskats.

Pasugas savstarpēji atšķiras ar knābja garumu, spārnu baltās joslas lielumu un apspalvojuma melno spalvu košumu.[4]

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dējumā visbiežāk ir 3 olas
Jūras žagata ar cālēnu

Lai arī ligzdošanas teritorijas iesniedzas dziļi iekšzemē, ārpus vairošanās sezonas jūras žagata uzturas jūru un okeānu piekrastēs.[8] Migrācijas laikā tās pārlido, veidojot juceklīgu līniju, kurā ir 25—70 jūras žagatas. Ceļošana notiek gan dienā, gan naktī. Lidojums ir spēcīgs, ātrs un taisns. Vienā reizē, no atpūtas vietas līdz nākamajai atpūtas vietai, jūras žagata nolido gandrīz 1000 km.[4] Ziemošanas vietās putni uzturas pa vienam vai veido nelielus barus, kuros ir līdz 10 īpatņiem, tomēr nakšņošanas vietās reizēm sapulcējas lielāki bari.[8]

Barojoties jūras žagatas galvenais rīks ir tās spēcīgais knābis, ko tā izmanto gliemju pāršķelšanai vai slieku un citu tārpu, vai kukaiņu kāpuru meklēšanai.[5] Jūras žagata barojas arī ar krabjiem un citiem vēžveidīgajiem.[7][8]

Jūras žagatu mātīte dzimumbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā, tēviņš 4 gados.[4] Putni veido monogāmus pārus un ir ļoti teritoriāli ligzdošanas laikā. Ligzdo pa vienam pārim vai nelielās grupās liedagos, kāpās, klintīs vai piekrastes pļavās ar īsu zāli.[8] Ligzda ir vienkārša iedobe (var būt gan neizklāta, gan izklāta ar kādu mīkstāku materiālu), tā atrodas zālē, smiltīs vai uz kailiem akmeņiem un oļiem. Iedobi izveido tēviņš, bet mātīte izvēlas vietu.[4] Tā var būt piekrastē vai uz salas, vieta, no kuras labi pārredzama apkārtne.[4]

Gadā parasti ir viens perējums, tomēr, ja tas aiziet bojā, pāris var uzsākt atkārtotu perēšanu.[7] Dējumā ir 2—4 (visbiežāk trīs) pelēkbrūnas, raibumotas olas.[7] Perē abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 24—27 dienas. Izšķiļoties mazuļus sedz pelēkas dūnas ar raibumiņiem. Sasnieguši vienas dienas vecumu, tie pamet ligzdu. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, līdz jaunie putni kļūst patstāvīgi 34—37 dienu vecumā.[7] Jūras žagata sasniedz 36—40 gadu vecumu.[4]

Putna nozīme ekosistēmas pētīšanā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras žagatu izskats un izturēšanās ir ļoti viegli identificējami. Pēc šo putnu skaita, uzturēšanās un uzvedības var izdarīt nozīmīgus secinājumus par attiecīgā reģiona vides veselības stāvokli. Piemēram, ilgstoši pētīta putnu uzvedība barības meklējumos tiek Ziemeļvācijā, Nīderlandē un Ziemeļrietumanglijā.

Jūras žagatai ir 4 pasugas:[2]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Ornitofaunistika: Jūras žagata Haematopus ostralegus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  2. 2,0 2,1 IOC World Bird List: Buttonquail, plovers, seedsnipe & sandpipers
  3. «IUCN: Haematopus ostralegus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. februārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 «Oiseaux-birds: Eurasian Oystercatcher». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. februārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  5. 5,0 5,1 5,2 The Birds of the Western Palearctic (Abridged ed.). Oxford University Press. 1997. ISBN 0-19-854099-X.
  6. Alive: Eurasian Oystercatcher (Haematopus ostralegus)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 «ARKive: Oystercatcher (Haematopus ostralegus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 «BirdLife: Haematopus ostralegus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]