Herberts Cukurs

Šajā rakstā trūkst būtiskas informācijas. Iemesls: Jāatspoguļo, kas par Cukuru, jo īpaši viņa kara noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, sakāms ārzemju autoriem. Jāpapildina par skandalozajām pastmarkām, izstādi un mūziklu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Herberts Cukurs Jūras aviācijas diviziona kapteiņa formas tērpā (1934) Personīgā informācija Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija, (tagad  Latvija) Miris 1965. gada 24. februārī (64 gadi) Montevideo,  Urugvaja Tautība latvietis Vecāki Jānis, Anna Brāļi Edgars, Arveds, Teodors Dzīvesbiedre Līvija Margareta (dzimusi Bērs) Milda (dzimusi Bērzupe) Bērni Ilgvars Gunārs, Antinea Doloresa, Herberts, Ričards

Militārais dienests Dienesta pakāpe kapteinis SD-Hauptsturmführer Dienesta laiks 1919-1924 1925-1930 1934-1940 1941-1945 Valsts  Latvija  PSRS Trešais reihs Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas Otrais pasaules karš Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira) Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

Herberts Cukurs (dzimis 1900. gada 17. maijā, miris 1965. gada 24. februārī) bija latviešu aviators un Latvijas armijas kapteinis, arī žurnālists. Piedalījies Latvijas Neatkarības karā un 1930. gados kļuvis slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Āziju. Otrā pasaules kara laikā darbojies Sonderkommando Arājs, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijā, taču Cukura personiska līdzdalība noziegumos nav tiesas pierādīta. Pēc kara emigrēja uz Dienvidameriku, 1965. gadā Cukuru Montevideo nogalināja Mossad aģenti.

Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā kā vecākais dēls dzelzceļa mašīnista Jāņa Cukura un viņa sievas Annas, dzimušas Skudras ģimenē, kurā bija četri dēli — Herberts, Edgars, Arveds un Teodors. Tēvs 1907. gadā cieta negadījumā, nokrītot no lokomotīves un bija spiests darbu pamest. Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laikā Herberts strādāja Karostas darbnīcās. 1917. gadā viņš devās uz Krieviju, Liepājā atgriezās 1918. gadā^[1] un pabeidza mācības Liepājas četrgadīgajā skolā. Bruno Kalniņš savā atmiņu sējumā "Vēl cīņa nav galā!" pieminēja kādu jaunieti — Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā ticis izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru Pētersonu.^[2]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 22. martā iestājās Dienvidlatvijas brigādes 2. Cēsu bataljona 7. rotā. Vēlāk Cukurs cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē 2. Ventspils kājnieku pulka ložmetējnieku vadā, tika paaugstināts par seržantu. Pēc kara beigām Cukurs mācījās Kara skolas virsnieku kursos, iegūstot Latvijas armijas leitnanta pakāpi, 1921. gada 7. septembrī tika pārcelts uz Aviācijas divizionu. Mācījās Aviācijas skolas lidotāju kursos, līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veica lidotāja pārbaudes lidojumus un ieguva lidotāja-novērotāja statusu.^[3] 1923. gada 13. janvārī Cukurs tika paaugstināts par virsleitnantu un iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju pilots. Herbertam Cukuram bija jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām "Fokker" DVII un Itālijas ražojuma "Balila".

Dienot Aviācijas divizionā, Herberts Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāka vieglmotora lidmašīnas būvi. 1924. gada Latvijas aviācijas svētku laikā 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ar 12 ZS motoru bija jau gandrīz pabeidzis un izstādīja to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”, pirmo lidojumu viņš veica 1924. gada 15. jūlijā. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 vācu aviokonstruktora Verners fon Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Illustrierte Flug-Woche” 1925. gada marta numurā. Tā bija izgatavota no koka un aviācijas finiera, lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējienam un pacelšanās manevram.

1924. gada 7. novembrī Herberts Cukurs uz laiku tika atvaļināts no Latvijas armijas^[4] un atgriezās Liepājā. Atvaļināšanās notika it kā "pēc paša gribas" un tas arī publiski tika ziņots, taču patiesībā pamats tam bija Cukura lidojums zem Kalpaka tilta Aviācijas svētkos^[5] un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem. Cukurs turpināja lidojumus ar savu C-1 Liepājas pludmalē, līdz 1926. gadam veicot vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu viņš izraisīja ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi.

No 1925. gada 12. janvāra līdz 1927. gada 14. novembrim Herberts Cukurs dienēja Jūras aviācijas divizionā. 1925. gada decembrī viņš sāka plānot divvietīgas lidmašīnas C-3 būvi, kas spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmontēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja. Būvdarbi pie jaunās C-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkapitālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas Liepājā. Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietas Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, stūres iekārta, dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru un darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad šķita, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļu darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un ar aviācijas biedrības palīdzību.

Lielo izdevumu dēļ viņš iedzīvojās parādos un 1930. gadā par līdzdalību alkohola kontrabandas operācijā no Igaunijas Cukuru atvaļināja no dienesta armijā, kā formālo iemeslu minot redzes problēmas.^[6] Pēc atvaļināšanas no karadienesta Cukurs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas kļuva par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu. C-3 pirmo reizi tika izmēģināta 1930. gada 28. aprīlī. 1930. gada oktobrī viņu apsūdzēja bēguļošanā no kreditoriem^[7] un decembrī ūtrupē izpārdeva viņa mantu — tostarp revolveri un šauteni.^[8] Tad Cukurs uzbūvēja planieri C-4 pēc vācu „Zoglin” parauga, izmantojot norakstīto kara lidmašīnu detaļas. Planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.

Kad latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi, cenšoties sasniegt Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti. Bez liekas ažiotāžas viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogiene”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta un testēta, veica lidojumu maršrutā Berlīne — Frankfurte — Parīze — Tulūza — Perpiņāna — Barselona — Valensija — Malaga — Tanžera — Kasablanka — Agādīra — Dakara — Batērsta.^[9] Par spīti nolietotā C-3 „Renault” dzinēja radītajām problēmām 1933. gada 3. novembrī Cukuram izdevās sasniegt Gambiju.^[6][10][11]

Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts, kopumā ceļojumā tika veikti ap 20 000 km. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlidoja finiša taisnē — no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatījās ziņa, ka Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas pilsētai. Gaidot Cukura atgriešanos, pie skrejceļa bija sapulcējušies vairāk nekā 7000 sagaidītāju un plkst. 19.07 Cukura lidmašīna nosēdās Liepājas Kara ostas lidlaukā. 25. maijā Cukurs devās uz Rīgu, kur Spilves lidlaukā viņu atkal sagaidīja cilvēku pūļi, jau nākamajā dienā 26. maijā ar Kārļa Ulmaņa pavēli viņu ieskaitīja atpakaļ militārajā dienestā un paaugstināja par kapteini.^[12] 1935. gadā Latvijas valdība piešķīra Cukuram Bukaišu muižas agrākā pārvaldnieka māju ar lauku saimniecību, ko viņš nodēvēja par "Lidoņiem".

1936. gadā Cukurs pabeidza savu nākamo lidaparātu — Cukurs C-6 Trīs Zvaigznes, ar ko 1936. gada 20. oktobrī plkst 10.07 no Spilves lidlauka devās 44 000 km tālā ceļojumā uz Āziju.^[13] Ceļā Cukurs sūtīja fotogrāfijas un ceļojuma aprakstus žurnālam Atpūta, lidojot maršrutā Kauņa — Danciga — Štetina — Berlīne — Budapešta — Belgrada — Sofija — Stambula — Konja — Adana — Haleba — Bagdāde — Basra — Būšehra — Bandarlenge (avārijas nolaišanās 20 km no Bandarlenges) — Džaska — Karāči — Džodhpura — Āgra — Allahābāda — Kalkuta — Akjaba — Rangūna — Bangkoka — Viņa — Hanoja — Honkonga — Fudžou — Šanhaja — Cjindao — Pekina — Mukdena — Keijo — Urusana — Kobe — Tokija.^[14] Lidmašīnas avārijas dēļ Honkongā, 6 mēnešus apceļoja Ķīnu, Vjetnamu, Laosu, Kambodžu, Filipīnas, Singapūru, Malaju un Borneo, kamēr sagaidīja atsūtītās detaļas lidmašīnas remontam.

No Āzijas ceļojuma Cukurs atgriezās 1937. gada 16. jūlijā, ap plkst. 19 nosēžoties Rīgas aerodromā. Viņu sagaidīja plašs sagaidītāju pulks, tostarp ģenerāļi Krišjānis Berķis un Mārtiņš Hartmanis.^[15] 1939. gada sākumā Cukurs ar automašīnu ceļoja pa Sahāras tuksnesi, bet gada nogalē devās uz Palestīnu.^[16]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 7. novembrī Cukuru atvaļināja no karadienesta^[17] 24. latviešu strēlnieku korpusā, tomēr viņam izdevās saglabāt visas savas privilēģijas, to skaitā Kadiljaka markas automašīnu.^[18] Viņa draugs Jūlijs Lācis bija Kirhenšteina valdības labklājības ministrs.^[19] 1941. gada martā Cukurs tika aizturēts par sava 16 gadu vecā dēla Gunāra piekaušanu ar pātagu un sodīts par huligānismu,^[20] 9. aprīlī viņš ar Baltijas kara apgabala rīkojumu devās uz Maskavu, kur apmeklēja Jakovļeva aviokonstruktoru biroju, saņemot pavēli Rīgā ķerties pie lidaparātu rūpnīcas būvniecības, Latvijā viņš atgriezās 16. aprīlī.^[17]

Saskaņā ar Viktora Arāja sniegto liecību, Herberts Cukurs vācu okupācijas laikā lūdzis viņam aizsardzību pret iespējamām represijām par savu sadarbību ar padomju varasiestādēm un iestājies Arāja komandas rindās. Līdz 14. jūlijam viņš vadījis nacionālo partizānu grupu Bukaišos,^[21] bet kopš 1941. gada rudens viņš bija Arāja komandas mehāniķis un ieroču virsnieks, kā arī tās komandiera — Viktora Arāja adjutants un sakaru virsnieks.^[22]

1941. gada 30. novembrī Cukurs vadāja ap 100 Arāja komandas vīrus Rīgas geto ebreju konvojēšanas uzdevumā uz Rumbulas mežu. Cukura vadībā latviešu SD vīri palīdzēja izdzīt ebrejus no geto teritorijas, nesaudzīgi vēršoties pret tiem, kas nespēja vai nevēlējās paklausīt, tika nogalināti ap 800 cilvēku. Nav zināma precīza Cukura vai Arāja komandas vīru loma, tieša līdzdalība slepkavībās nav neapgāžami pierādīta. Zināms, ka Cukurs bijis bruņots tikai ar pistoli, kas ļauj domāt, ka viņš personiski nav veicis ebreju nonāvēšanas. Ebrejus, kas izdzīvoja pārvietošanu no geto, konvojēja uz Rumbulas mežu, šajā posmā Arāja komandas vīri dzina upurus uz šaušanas bedrēm. Pašu šaušanu veica īpaši atlasīta vācu SD vīru komanda.^[23] Pēc mirušo aizvākšanas no geto teritorijas Arāja komandas vīri apstaigāja tikko atbrīvotās telpas, meklējot vērtslietas.

1942. gada pavasarī Cukuru līdz ar pārējo Arāja komandu nosūtīja uz Krievijas teritoriju partizānu apkarošanas nolūkos, gan Veļikije Luki, gan Pleskavas apgabala Novosokoļņiku rajonā, tostarp zināma Cukura līdzdalība Nasvas ciema nodedzināšanā un iedzīvotāju likvidācijā 1942. gada 23. martā, šajā sadursmē gāja bojā Drošības policijas priekšnieks Valters Štālekers.^[24] Par gaitām partizānu apkarošanā Cukurs sūtīja publikācijas vācu laikraksta "Laikmets" vajadzībām. 1943. gada 15. maijā Cukurs rakstīja "Arī latvju tautai tagad dota iespēja, piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu savā jaundibinātā leģionā".^[25]

1944. gada augustā Cukuru iecēla par vācu kārtības policijas direktora Latvijā pulkveža Johana Klepša vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalam,^[26] taču jau drīz pēc tam viņš ar ģimeni Latviju pameta, bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas un devās uz Vāciju.

• 
  Rīgas sabiedriskā transporta zilais autobuss, kādus izbraucienos izmantoja Arāja komanda
• 
  Arāja komandas vīri pie Nasvas ciema 1942. gada 23. martā
• 
  Cukura raksta ilustrācija "Laikmetā" ("Iznīcinātais ienaidnieka atbalsta punkts liesmās - brīdi pēc kaujas")

Dokumentētas liecības, ka Herberts Cukurs Otrā pasaules kara laikā izglābis vismaz četrus ebrejus.^{[nepieciešama atsauce]} Viena no tām bijusi Mirjama Kaicnere, kuru Cukurs sava kadiljaka bagāžniekā uz Lidoņiem (Cukuru ģimenes mājām) atvedis no Rīgas geto.^[27] Cukurs saviem bērniem piekodinājis, ka svešiniekiem, ja kāds ko vaicātu, jāatbild, ka tā ir viņu radiniece. Kara beigās Mirjama kopā ar Cukuru ģimeni devās uz Vāciju un Brazīliju, tur apprecējās, 1950. gadā viņa liecināja par Cukuru kā savu glābēju. 2019. gadā viņas meita Helga Estere Fiša, viesojoties Latvijā, Cukuru ģimenei izteica pateicību par viņas mātes izglābšanu.^[28]

2011. gadā Okupācijas muzejam svarīgu liecību sniedza Leonora Apine, kura kara laikā dzīvojusi netālu no Cukura Bukaišu mājām. Viņa norādījusi, ka Cukuru dārza pagrabā nejauši uzgājusi trīs vīriešus. Cukurs skaidrojis, ka tie esot no vācu varas paglābti ebreji.^[27] Arī viņa meita Doloresa atminas, kā viņas māte Milda, Herberta cukura sieva, palīdzējusi organizēt izglābto ebreju slēpšanu un tiem piederošo sadzīvi.^[28]

Pēc kara beigām Cukurs no Vācijas devās uz Franciju, kur 1946. gadā Brazīlijas konsulātā Marseļā pieprasīja un ieguva politisko patvērumu. 1946. gada 4. martā Cukurs ar ģimeni ieradās Riodežaneiro.^[29] Pilsētas pludmalē viņš uzcēla dēļu būdu, kur dzīvoja ar ģimeni — sievu ar trim bērniem un sievas māti, Cukurs būvēja sporta laivas un nodarbojās ar to izīrēšanu, piedāvāja arī ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Brazīlijā Cukurs otrreiz apprecējās, par sievu ņemot kādu Brazīlijas pilsoni. 1949. gadā Cukurs pieprasīja Brazīlijas pilsonību, taču lūgums tika noraidīts.^[19]

1950. gada žurnāls "O Kruzeiro" plaši aprakstīja uzņēmuma darbību. Neilgi pēc tam 43 Brazīlijas ebreju organizācijas uzsāka savu apsūdzības kampaņu — Cukuru vainoja holokausta īstenošanā.^[30] Tam sekoja ap 100 vandaļu iebrukums Cukura uzņēmumā un tā izpostīšana. Uzbrukumi un apvainojumi holokausta noziegumos tikai pastiprinājās. Cukurs pats publiskajā polemikā jebkādu vainu noliedza — viņš apgalvoja, ka vācu okupācijas laikā pats slēpis piecus ebrejus. Kad ažiotāža noklusa, Cukurs pārvācās uz Santosas jūrmalu ap 500 km no Riodežaneiro. 1960. gadā, kad Brazīlijas ebreju organizācijas atkal uzsāka centienus panākt Cukura tiesāšanu, viņš mēģināja vēlreiz iegūt Brazīlijas pilsonību, taču atkal saņēma atteikumu.^[31]

1965. gada 22. februārī Cukurs devās uz Montevideo, kur plānoja tikties ar potenciāliem biznesa partneriem — kādu Antonu Kincli un Heincu Tauzigu, 23. februārī viņš ieradās uz tikšanos ar šiem vīriem. Pēc tam rietumu mediji no Bonnas Rietumvācijā saņēma telegrammu, kurā teikts:

Montevideo policijai pārbaudot telegrammā minētos apgalvojumus, Cukurs tika atrasts nogalināts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Saskaņā ar Cukura meitas interviju, Cukurs pretojies pieciem "Mossad" aģentiem, līdz viņš ticis nosists ar āmuru.^[27] Neilgi pēc Cukura nāves, naktī uz 8. martu, pie Montevideo centra sinagogas notika sprādziens — to saistīja ar atriebību par Cukura nonāvēšanu.^[29]

Pēc Cukura nāves klejoja dažādas versijas par iespējamo slepkavu motīviem — viena no versijām bija, ka noziegumā vainojami vācu nacionālsociālistu pagrīde, jo Cukurs apmaiņā pret 100 000 dolāriem gatavojies Izraēlas aģentiem uzrādīt nacistu kara noziedzniekus — tostarp Jozefu Mengeli.^[33] Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzina, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu — līdzīgi kā Ādolfu Eihmani. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā esot ticis nogalināts.^[34] Savukārt 2018. gadā izdotās grāmatas Rise and kill first. The secret history of Israel’s targeted killings autors Ronens Bergmans Cukura nogalināšanai minējis personiskus iemeslus, intervijā paužot:

Latvijas Republikas ģenerālprokuratūra 2006. gadā sāka kriminālprocesu pret Herbertu Cukuru. Lieta tika sākta saskaņā ar Krimināllikuma 71. pantu par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. 2018. gada 23. oktobrī lietu izbeidza, ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča sagatavotajā slēdzienā teikts: „H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu”.

2019. gada septembra vidū lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru atcēla virsprokurors Modris Ādlers.^[36] Bijušais Cukura lietas prokurors Monvīds Zelčs nesaskata lēmuma jēgu par paša izbeigtās izmeklēšanas atjaunošanu, norādot, ka nevar iedomāties, ko vēl tajā varētu izpētīt.^[37]

• 1937. gada 18. novembrī Cukuru apbalvoja ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.^[38]

Meita Antinea Doloresa Rizotto-Cukurs^[39]

Mazmazmeita Laura Rizzotto.^[40][41]

• «Lidojums uz Gambiju». latvianaviation.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 12. oktobrī.
• «Lidojums uz Japānu». latvianaviation.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 12. oktobrī.
• «Cukura lidmašīnas Brazīlijā». seabee.info.
• «Vēsturiskas bildes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. augustā. Skatīts: 2007. gada 16. augustā.