Harmonikas

Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Harmonikas" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli

Harmonikas ir brīvo mēlīšu aerofona tipa mūzikas instruments. Tam ir kompakts, kastes veida korpuss ar plēšām, kuras spēlētājs ar rokām saspiežot vai izplešot rada gaisa spiediena svārstības, kas iesvārsta mēlītes un rada skaņu.

Pastāv vairāki termini harmoniku apzīmēšanai. Literatūrā parasti tiek lietots nosaukums "harmonikas", dažkārt arī "harmonika". Sarunvalodā tiek lietots arī termins "ermoņikas". Bieži, īpaši Latgalē, tiek lietots termins "garmoška". Ir arī virkne mazāk izplatītu vietvārdu — dūkas, plēšas, moņikas, garmoņika, garmane, gumžas, gumžiņas. Bieži harmoniku nosaukums tiek veidots no to veida — vīnīzeri, veņkas, pēterburģenes, ieviņas. Nosaukumu dažkārt veido no labās puses klaviatūras podziņu rindu skaita — trīsrindenes, divrindenes uc.

Par harmonikām dažreiz mēdz dēvēt arī mutes harmonikas. Latvijā pastāv tradīcija nodalīt akordeonus no harmonikām, definējot, ka akordeons ir instruments, kuram labajā pusē ir klavieru veida klaviatūra, bet harmonikām klaviatūra ir cita veida. Tomēr dažkārt visu veidu harmonikas tiek dēvētas par akordeoniem.

Harmonikas sastāv no basu un melodijas sekcijām, kas savienotas ar plēšām. Abām sekcijām ir klaviatūra ar gaisa slēdžiem un skaņas mēlīšu komplekts. Nospiežot taustiņu, tiek atvērts gaisa slēdzis un plēšu kustināšanas rezultātā radusies gaisa spiediena starpība rada gaisa plūsmu, kas iesvārsta taustiņam atbilstošās mēlītes. Basa sekcijā viena akorda taustiņa nospiešana izraisa vairāku gaisa slēdžu atvēršanos, izraisot vairāku akorda skaņu vienlaicīgu skanēšanu.

Harmonikas radušās 19. gadsimta sākumā Vācijā. Par pirmo harmoniku izveidotāju tiek uzskatīts Berlīnes meistars Kristians Frīdrihs Bušmanis, kurš 1821. gadā patentēja mutes harmonikas, bet 1822. gadā — plēšu harmoniku priekšteci, instrumentu ar nosaukumu Handaeoline. Šim instrumentam bija ādas plēšas, kurām vienā pusē bija pievienota metāla plāksnīte ar 15 mēlītēm un vienkāršs gaisa slēdžu — melodijas taustiņu — mehānisms. Gaisa slēdži — nozīmīga jaunā instrumenta sastāvdaļa nodrošināja gaisa pieplūdi konkrētām skaņas mēlītēm tikai tad, kad spēlētājs nospieda attiecīgo taustiņu. Tomēr pastāv arī citas teorijas par instrumenta pirmsākumiem — piemēram, ir atrasts līdzīgs instruments, kas, iespējams, izgatavots jau 1816. gadā Nirnbergā.^[1] Arī dažādi citi meistari eksperimentēja un radīja instrumentus, kas darbojas pēc līdzīga — brīvo mēlīšu principa, kad skaņu rada gaisa plūsmas iespaidā vibrējošas, visbiežāk metāla, mēlītes. Šāds skaņas iegūšanas veids, kaut arī jau sen bija pazīstams Eiropā, ieguva īpašu popularitāti pēc tam, kad 1777. gadā uz Eiropu atveda izrādīt ķīniešu tradicionālo instrumentu šenu. Atšķirībā no klasiskā ķīniešu instrumenta, kas sastāvēja no konusveidā izvietotām daudzām bambusa stabulītēm, un tā spēlēšanai gaisu vajadzēja pūst ar muti, melodiju veidojot ar pirkstiem, aizklājot stabulīšu caurumiņus, Eiropā jaunizveidoto, ar plēšām un gaisa slēdžiem aprīkoto instrumentu uzreiz sāka modificēt un uzlabot daudzi meistari. Pazīstamākais no tiem bija austrietis Kirils Demians, kurš 1829. gadā patentēja instrumentu ar nosaukumu Accordion. Viņa jaunievedums bija iespēja ar vienas pogas nospiešanu atskaņot veselu akordu. Demiana veidotajam instrumentam bija tikai kreisās rokas klaviatūra (patentēts tika arī instruments ar klaviatūrām, kas paredzētas abām rokām), tādējādi instrumentam bija tikai pavadījuma funkcija.

Jaunā veida instruments ļoti ātri izplatījās visā pasaulē.

19. gadsimta 30. gados Anglijā, un pēc neilga laika arī Vācijā radās harmoniku paveids koncertīna, kam ir neliels kvadrātveida, sešstūrains vai astoņstūrains korpuss un taustiņi, kas novietoti vienā virzienā ar plēšām tieši pie instrumenta sieniņas, nevis uz atsevišķas tastatūras. Koncertīnas kreisās rokas klaviatūra nesaturēja gatavu akordu taustiņus, kā citām harmonikām, bet melodijas taustiņus. Koncertīnām mēlītes ir piestiprinātas tieši pie korpusa sieniņas, kas dod spēcīgu, bet patīkamu un maigu skaņu. Vēsturiski izveidojušies divi koncertīnu tipi — angļu un vācu koncertīnas, tās atšķiras ar savādāku tastatūras izkārtojumu.

Vācijā 19. gs sākumā notika intensīva mūzikas instrumentu attīstība un no vācu koncertīnas drīz vien mūzikas skolotājs Henrihs Bands izveidoja jaunu instrumentu — bandoneonu, kas guva plašu popularitāti daudzviet pasaulē, īpaši Argentīnā un arī Lietuvas rietumu daļā.

Par pirmajām hromatiskajām harmonikām tiek uzskatīts 1850. gadā Vīnes mūziķa Franča Valtera uzbūvētais instruments, kuram bija 46 (vēlāk 52) podziņas labās rokas pusē, kuras bija izvietotas 3 rindās. Basa sekcijā bija 8 (vēlāk 12) diatoniskas podziņas, organizētas basa un divu skaņu harmonijas podziņās.^[2]

Harmonikas ar klavieru veida klaviatūru pirmoreiz tika radītas ap 1854. gadu, tās guva atzinību, tomēr vēl līdz 20. gadsimta pirmajai pusei neieņēma dominējošu stāvokli.

Precīzu ziņu, kad harmonikas parādījušās Latvijā, nav. Domājams, ka tas noticis agri — drīz vien pēc to rašanās Eiropā. Tas skaidrojams ar to, ka 19. gadsimta vidū Rīga bija nozīmīga Krievijas Impērijas ostas pilsēta, un caur to plūda daudz no Eiropas nākušu jaunumu. Lai arī instrumenti bija dārgi, tie ātri izplatījās tautā. Daudzviet instrumentus sāka remontēt un izgatavot paši vietējie meistari.

Līdz Otrajam pasaules karam Latvijā galvenokārt spēlēja Vīnes un vācu tipa harmonikas. Vīnes harmonikas izmēros parasti bija mazākas, ar vienu līdz trim (visbiežāk divām) rindām podziņu labajā pusē un divām rindām basu un akordu podziņu kreisajā pusē. Kreisās rokas tastatūras podziņas Vīnes tipa harmonikām ir iestrādātas to korpusā, tā arī ir galvenā atšķirība no vācu tipa harmonikām, kam kreisās rokas tastatūra ir izvietota atsevišķi, tāpat kā labās rokas tastatūra — uz korpusam perpendikulāri novietota dēlīša.

Vācu tipa harmonikas varētu būt Latvijā ieviesušās nedaudz ātrāk par Vīnes tipa harmonikām. Šīs harmonikas gandrīz vienmēr ir lielākas un parasti ļoti grezni veidotas. Tām bieži vien ir reģistru pārslēgi, ar ko var mainīt skanējuma tembru. Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē bija izplatītas bija no Rietumeiropas vestās harmonikas, bet pirmās republikas laikā īpašu atzinību un popularitāti ieguva Rīgas meistara Augusta Ieviņa veidotās harmonikas. Tās bija grezni veidotas, ar varenu skaņu, un ātri vien visā Vidzemē kļuva par visizplatītāko harmoniku veidu. Šīs harmonikas dēvēja meistara vārdā — Ieviņas. Latgalē dažādu ģeopolitisku atšķirību dēļ arī instrumentu izplatībā bija lielas atšķirības — tur līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem visizplatītākās bija vācu tipa Pēterburgas harmonikas. 20. gadsimta sākumā šī tipa harmonikas bija labi pazīstamas gandrīz visā Latgalē. Pēterburgas harmonikas ir īpašas ar savu formu, konstrukciju un salīdzinoši plašām melodiskām iespējām. Vēl joprojām Latvijā dzīvo vairāki spēlmaņi, kas prot spēlēt Pēterbugas harmonikas. 2008 gadā tika izdoti divi tautas muzikantu — Alberta Medņa un Jāņa Patmalnieka audio ieraksti.

Pēc Otrā pasaules kara, kopā ar iebraucējiem no Krievijas, Baltkrievijas un citām PSRS republikām, Latvijā strauji izplatījās hromkas tipa harmonikas. Šīs harmonikas tiek aktīvi spēlētas vēl joprojām, biežāk tās izplatītas Latgalē.

Harmoniku spēlēšanas tradīcija Latvijā apsīka ap 20. gadsimta 50. gadiem. Tam par iemeslu bija gan tradicionālās dzīves vides izmaiņas sakarā ar PSRS veikto Latvijas okupāciju, piespiedu nacionalizāciju un kolektivizāciju, gan arī jaunās populārās mūzikas lielāku ietekmi. Pēc Otrā pasaules kara par modes instrumentu kļuva akordeons, kas ātri izplatījās un vairumā gadījumu izspieda no sadzīves muzicēšanas tradīcijām harmonikas.