Fjodors Pavlovs

Fjodors Pavlovs
Satversmes sapulces deputāts
Amatā 1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris
Dzimšanas dati	1872. gada 21. maijā Rīga, Krievijas Impērija (tagad  Latvija)
Miršanas dati	1933. gada 6. decembrī (61 gada vecumā) Rīga, Latvija
Tautība	krievs
Profesija	žurnālists
Reliģija	vecticībnieks

Fjodors Pavlovs (krievu: Фёдор Семенович Павлов; dzimis 1872. gada 21. maijā, miris 1933. gada 6. decembrī) bija Latvijas krievu žurnālists un politiķis. Tautas padomes loceklis un Satversmes sapulces deputāts.

Dzimis Rīgā vecticībnieku ģimenē. Mācījās vācu pamatskolā un Rīgas pilsētas Katrīnas skolā. Beidzot mācības, skolas pedagogu padome rekomendēja F. Pavlovu par kandidātu stipendijas saņemšanai mācībām Pēterburgas Skolotāju institūtā, taču viņš atteicās no šī priekšlikuma un iestājās privātajos komerczinību kursos.

Divdesmit gadu vecumā F. Pavlovs sāka sadarboties ar vietējās avīzes Rižskij vestņik redakciju. Vēlāk līdzdarbojās laikrakstā Pribaltijskij krai, kura redakcijas loceklis viņš bija 25 gadus. Sadarbojās arī ar Pēterburgas laikrakstiem Sin otečestva, Birževije vedomosti, Russkije vedomosti, kā arī bija žurnālu Sudebņije drami, Sud i žizņ korespondents.

Iesaistījās arī Rīgas sabiedriskajā dzīvē. 1908. gadā pēc viņa iniciatīvas un ar viņa piedalīšanos tika izveidota Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrība. Gandrīz visus biedrības darbības gadus F. Pavlovs bija tās valdes priekšsēdētājs. Vairākkārt viņu ievēlēja par Krievu palīdzības biedrības, Savstarpējās pabalstīšanas biedrības Znamja un Pētera ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētāju. Pirmā pasaules kara laikā kļuva par privātadvokātu Rīgā.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī F. Pavlovs bija viens no krievu pilsoņu sapulces organizētājiem, viņu ievēlēja par šīs sapulces priekšsēdētāju, un atbalstu guva viņa ideja par Krievu nacionāldemokrātiskās partijas nepieciešamību.

No 1919. gada jūlija bija Tautas padomes loceklis no Krievu nacionāldemokrātu partijas.^[1] Divas reizes ievēlēts par Rīgas pilsētas domes deputātu, bija Pārtikas padomes loceklis. 1919. — 1920. gadā F. Pavlovs bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padomes priekšsēdētājs, īstenoja ideju par pilsētas pamatskolas (uz bijušās Grebenščikova skolas bāzes) atklāšanu vecticībnieku ģimeņu bērniem.

1920. gada aprīlī F. Pavlovu ievēlēja Satversmes sapulcē no Krievu bezpartijiskās grupas, viņš bija agrārās komisijas loceklis.^[2] Lai vienotu krievu iedzīvotāju daļu, F. Pavlovs piedalījās Krievu nacionāli demokrātiskās apvienības nodaļu atklāšanā Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā. Viņš arī veicināja Daugavpils vecticībnieku draudžu apvienošanos, un pilsētā atklāja divas pamatskolas vecticībnieku bērniem. 1920. gadā F. Pavlovs piedāvāja plānu izveidot vecticībnieku centrālo orgānu. 1920. gada 4. novembrī Rēzeknē sasauca pirmo Vislatvijas vecticībnieku kongresu, kurā ievēlēja Latvijas vecticībnieku Centrālo komiteju. Par Centrālās komitejas priekšsēdētāju gan pirmajā, gan otrajā kongresā 1921. gadā ievēlēja F. Pavlovu. 1923. gadā F. Pavlovs nolēma atjaunot Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrības darbību un 1924. gada 10. decembrī tā tika pārreģistrēta ar jaunu nosaukumu “Latvijas Vecticībnieku biedrība”. Par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēja F. Pavlovu, šo amatu viņš ieņēma līdz mūža galam 1933. gadā. Piedzīvojis neveiksmi Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gada oktobrī, kad par deputātu kļuva vecticībnieks Meletijs Kaļistratovs, F. Pavlovs atgāja sāņus no aktīvās politika un visu uzmanību pievērsa darbībai Latvijas Vecticībnieku biedrībā.

Miris 1933. gada 6. decembrī, apbedīts Ivana kapsētā Rīgā.^[3]