Džeks Kevorkjans

Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Džeks Kevorkjans (angļu: Jack Kevorkian, 26.05.1928. — 3.06.2011.) bija ārsts, eitanāzijas idejas piekritējs, kurš aktīvi īstenoja savus uzskatus praksē. Palīdzējis aiziet no dzīves vairāk nekā 130 neārstējamiem slimniekiem.^[1]

Dzimis 1928. gada 26. maijā Pontiakā, Mičiganas pavalstī, ASV. 1945. gadā absolvējis Pontiakas Centrālo vidusskolu (Pontiac Central High School) Dienējis ASV armijā, piedalījies Korejas karā. 1952. gadā absolvēja Mičiganas Universitātes Medicīnas fakultāti (University of Michigan Medical School) un strādāja par patologanatomu H.Forda slimnīcā Detroitā, pēc tam klīnikās Kalifornijā un Mičiganā.

Kevorkjana interese par nāvi izpaudās, vēl ilgi pirms viņš kļuva par fanātisku eitanāzijas atbalstītāju. 1956. gadā viņš kādā medicīnas žurnālā publicēja rakstu par saviem eksperimentiem fotografējot cilvēku acis viņu nāves brīdī, bet 1961. gadā publicēja pētījumu par mēģinājumiem pārliet mirušu cilvēku asinis dzīviem pacientiem. Eitanāzijai Kevorkjans pievērsās 1980. gados, kad publicēja virkni rakstu par šo tēmu. Viņš vairākkārt vērsies Mičiganas pavalsts varas iestādēs ar lūgumu atļaut veikt eksperimentus ar uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem, nāvessoda izpildes laikā. Kad lūgumi tika noraidīti, 1987. gadā viņš Detroitas masu medijos publicēt sludinājumus, ka tiek meklēti brīvprātīgie, kuri vēlētos aiziet no dzīves. Viņa aktivitātes pašnāvnieku meklējumos un eitanāzijas slavināšanā noveda pie tā, ka 1991. gadā Mičiganas štats atņēma Kevorkjanam praktizējošā mediķa licenci. Pēc licences atņemšanas Kevorkjans turpināja eitanāzijas propagandu un piedāvāja varas iestādēm vai nu eitanāzijas legalizēšanu, vai sniegt likumīgu iemeslu viņa licences apturēšanai.

1980. gados Kevorkjans no eitanāzijas propagandas pārgāja pie tās īstenošanas, palīdzot nedziedināmi slimiem un mokām pakļautiem slimniekiem. Pēdējo soli Kevorkjana pacienti veica saviem spēkiem: ārsts pievienoja cilvēkus pie paša izgudrota aparāta — mērsitrona (mercitron), kuru viņš izveidoja 1989. gadā, bet pirmoreiz izmēģināja 1990. gada 4. jūnijā. Cilvēkam, kurš nespēja pārtraukt dzīvi, atlika vienīgi iedurt sev vēnā adatu un nospiest slēdzi. Atsevišķos gadījumos tikusi izmantota maska, caur kuru padota ogļskābā gāze, bet dažreiz ārsts pats injicējis medikamentus. Šīs procedūras parasti notika vai nu Kevorkjana mājās, vai viņam piederošā mikroautobusā. Mirušos ārsts pēc tam nogādāja morgos, slimnīcu pieņemšanas telpās utt. Eitanāziju veicis bez maksas.

Kaut arī Kevorkjanu daudzkārt mēģināja saukt pie kriminālatbildības, tomēr tiesas spriedums vienmēr bija attaisnojošs: kopš 1990. gada tika apsūdzēts 5 reizes, taču visos gadījumos tiesa atzina, ka savākts nepietiekami pierādījumu, un viņš atstāja tiesas zāli vēl slavenāks nekā pirms procesa. Masu medijos tika iesaukts par "Doktoru Nāvi" (Dr. Death).

1998. gada 23. novembrī Kevorkjans nosūtīja telekompānijai CBS videoierakstu, kurā injicēja nāvējošo medikamentu 52 gadus vecajam Tomasam Jūkam, kurš pats saviem spēkiem nespēja iedarbināt pašnāvības aparātu. Tas kļuva par apsūdzības galveno argumentu. Procesa laikā viņa advokāti apgalvoja, ka viņš vienmēr sazinājies ar eitanāzijas lūdzēju ārstējošajiem ārstiem, lai iepazītos ar slimības vēsturēm. Tāpat bija liecinieki, ka Kevorkjans atrunājis viņus no eitanāzijas, jo uzskatījis, ka slimības iespējams ārstēt, kas beigās izrādījusies taisnība. Vēl citi liecināja, ka vērsušies pie Kevorkjana psiholoģisku krīžu laikā, taču ārsts atteicies ar viņiem runāt. Tomēr pārsvaru guva apsūdzības versija, kurā Kevorkjanu raksturoja kā maniaku, kas atradis veidu kā izvairīties no taisnīgas tiesas. Tā kā ierakstā bija redzams, ka ārsts pašrocīgi pieslēdz Jūku pie nāvējošās sistēmas, iedurot vēnā adatu, viņš nekavējoties tika arestēts, apsūdzēts otrās pakāpes slepkavībā un 1999. gada martā arī notiesāts.^[2]

Tiesas prāvas laikā Kevorkjans liecināja, ka uzskata eitanāziju par savu profesionālo un cilvēcisko pienākumu, un, zinot, ka šī rīcība ir nelikumīga, apzināti izgājis uz pilsonisku nepakļaušanos. Procesa laikā arī atklājās, ka ne visi 130 pacienti bijuši nāvējoši slimi. Kevorkjana advokāti apgalvoja, ka tā nav viņa klientu, bet gan diagnozi noteikušo ārstu kļūda, taču tiesa ārstu atzina par vainīgu slepkavībā un piesprieda Kevorkjanam 25 gadus ilgu cietumsodu Kinrosas cietumā.

2007. gada 1. jūnijā 78 gadus vecais ieslodzītais Nr. 284797, pavadījis cietumā 8 gadus, tika atbrīvots pirms termiņa (pamatā pateicoties ārstu slēdzienam, ka viņam dzīvot atlicis ne vairāk par gadu) ar nosacījumu, ka vairāk nevienam nepalīdzēs aiziet no dzīves, Kevorkjanam aizliedza veikt par 62 gadiem vecāku personu medicīnisko vai cita veida aprūpi, kā arī tuvāk kontaktēties ar personām, kurām ir kādas iedzimtas fiziskās novirzes.^[3] Pēc atbrīvošanas viņš visu savu laiku veltīja publiskai eitanāzijas legalizācijas propagandai.

Kevorkjans bija džeza mūziķis un komponists. 1999. gadā Ženēvā bāzētā organizācija Exit uzdeva amerikāņu diriģentam Deividam Vudardam sagatavot Kevorkjana skaņdarbus pūšaminstrumentu ansamblim.^[4]:34–41

Kevorkjans bija arī gleznotājs ar slieksmi uz groteskumu un sirreālismu. 2011. gadā viņa gleznas kļuva par viņa mantinieka un Masačūsetsas muzeja juridiska strīda objektu.^[5]

• Krūmiņš M. Jaunas liecības pret Doktoru Nāvi (sakarā ar britu ārsta Harolda Šipmena un ASV ārsta Džeka Kevorkjana apsūdzību nelikumīgā eitanāzijā). // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001., 6. janv. 9. lpp.

• Sedlenieks A., Brīvprātīgās nāves kolīzijas. // Nedēļa, 12. jūnijs (2007)
• Garoza I., Dakterim Nāvem ļaus nomirt brīvībā. // NRA, 16. decembris (2006)
• Eitanāzija — jautājumu joprojām ir vismaz tikpat, cik atbilžu — www.2v.lv
• Jack Kevorkian — NNDB
• Jack Kevorkian, Assisted Suicide — YouTube.com
• Jack Kevorkian on 60 Minutes
• Jack Kevorkian — fansoffieger.com
• Dr. Jack Kevorkian, Prisoner # 284797
• Jack Kevorkian News — The New York Times