Himmlers pārņem no Gēringa gestapo vadību (1934)1933. gada 26. aprīlī gestapo izveidota ar Hermaņa Gēringa, tā laika Prūsijas iekšlietu ministra, pavēli izveidot Prūsijas zemes (bez Berlīnes) iekšlietu ministrijā slepenpolicijas struktūrvienību, kura sākotnēji bija tikai Prūsijas policijas 1A nodaļa. Par tās vadītāju iecēla Rūdolfu Dilsu.
Tajā laikā Heinrihs Himlers, SS reihsfīrers un policijas virsuzraugs Bavārijā, īstenoja Vācijas zemju politisko policiju apvienošanu. Himlers kļuva par visas Vācijas politiskās policijas vadītāju, izņemot Prūsiju, kur saglabājās Gēringa vadība; 1933. gada 30. novembrī ar Gēringa rīkojumu gestapo pārstāja pakļauties Prūsijas iekšlietu ministrijai un tika izveidota par patstāvīgu organizāciju.
1934. gadā gestapo tika pakļauta Himleram. Šī gada 1. aprīlī Dilss tika atlaists no ieņemamā amata. Gestapo faktiski vadīja Reinhards Heidrihs, SD vadītājs. Visu Vācijas zemju politiskās policijas tika pakļautas gestapo pārvaldei Berlīnē.
1936. gada 17. jūnijā Himlers kļuva par visas Vācijas policijas šefu. Gestapo un kriminālpolicija (Kriminalpolizei) tika apvienotas Drošības policijā (Sicherheitspolizei), par kuras vadītāju iecēla Heidrihu.
1936. gada 10. februāra dekrēts (t.s. "likums par gestapo") noteica, ka gestapo lēmumus administratīvā tiesa izskatīt nedrīkst, nodeva gestapo pārziņā t.s. koncentrācijas nometnes.
IV A (6 nodaļas) — nacionālsociālisma pretinieku, opozīcijas un sabotāžu apkarošana, kopējās drošības nodrošināšana.
IV B (5 nodaļas) — katoliskās un protestantiskās baznīcas, sektu, ebreju, brīvmūrnieku, homoseksuālistu, jauniešu grupu uzraudzība.
IV C — kartotēka, arhīvs, izsekošana un preventīvie aresti.
IV D — drošība okupētajās teritorijās, nacionālo pretošanās kustību apkarošana, emigrantu un ar varu darba dienestā mobilizēto uzraudzīšana reiha teritorijā.
IV E (6 nodaļas) — pretizlūkošana, sabotāžas apkarošana, ekonomiskā spiegošana.
IV F (pēc iekļaušanas RSHA) — robežpolicijas un pasu kontrole.
Gestapo darbinieki parasti valkāja civilās drēbes. Lai apstiprinātu savu personību, operatīvais darbinieks uzrādīja tikai orderi, nevis personu apliecinošu dokumentu ar fotogrāfiju. Gestapo apriņķu pārvalžu darbinieki valkāja pelēko SS dienesta formu, bet ar kārtības policijas (Ordnungspolizei) uzplečiem un SS atpazīšanas zīmi uz apkakles kreisās daļas un melnu uzšuvi uz labās. SD zīmi uz piedurknēm nesāja arī SiPo darbinieki, kas nebija no SD. Gestapovieši, kas ietilpa operatīvajās grupās (Einsatzgruppen) okupētajās teritorijās, sākotnēji valkāja formu, kas nebija atšķirama no Waffen-SS lauka formas. Pēc Waffen-SS sūdzībām šiem gestapoviešiem SS uzpleči tika aizstāti ar policijas (OrPo) uzplečiem.
Gestapo dienestu pakāpes gan darbiniekiem, kas vienlaicīgi bija, gan darbiniekiem, kas nebija SS locekļi:
Pirmā lieta, kuras izmeklēšanā piedalījās gestapo, bija Reihstāga dedzināšana (1933). Turpmāk gestapo vērsās pret nacistu ienaidniekiem (kreisajiem politiskajiem virzieniem), vēlāk arī pret Hitlera personīgajiem pretiniekiem (arī nozīmīgiem nacistiem). Garo nažu naktī (1934) gestapo kopā ar SS piedalījās SA likvidēšanā (tādējādi gestapo un SS ne vien veica politisku tīrīšanu, bet arī atbrīvojās no pakļautības SA). Tāpat gestapo represijas bija vērstas pret priesteriem, kas nebija labvēlīgi nacistu režīmam, sektantiem, homoseksuāļiem, ebrejiem, čigāniem, vāciešiem, kas stāstīja politiskas anekdotes, kritizēja nacistu režīmu, sākoties karam, arī tos, kas klausījās Vācijas pretinieku radio, cēla paniku un pauda sakāvniecisku noskaņojumu.
Kopš 1936. gada gestapo darbojās bez tiesiskās uzraudzības. Parasti aizdomās turamo vainu pierādīja ar viņu atzīšanos, kuru panāca ar spīdzināšanu. Gestapo pakļāvās SS reihsfīreram Himleram, kurš bija tieši pakļauts Hitleram. Vislielākais gestapo darbinieku skaits tā vēsturē bija 40 000, taču bez tiem vēl pastāvēja plašs informatoru tīkls. 80% Vācijā izmeklēto lietu sākās ar denunciāciju (pēc pilsoņu sūdzībām par saviem līdzpilsoņiem).
Tieši gestapo bija organizācija, kas Vācijas okupētajās teritorijās nodarbojās ar pagrīdes apkarošanu. Iebrūkot Polijā, gestapovieši virzījās iekarojamajās teritorijās līdzās ar Vērmahtu un ar savu darbību šokēja pēdējo, tāpēc, iebrūkot Francijā, Vērmahta komandieri uzstāja, lai gestapo darbība iekarotajās zemēs sāktos nedaudz vēlāk. Vācijā gestapo virsnieki lielākoties strādāja kabinetos, iekarotajās teritorijās viņi tieši piedalījās inteliģences, komunistu, ebreju fiziskās iznīcināšanas akcijās, būdami iekļauti operatīvajās grupās — Einsatzgruppen.
Sevišķi nežēlīga gestapo darbība tika izvērsta, tuvojoties kara beigām. Pēc 20. jūlija sazvērestības tika represēti daudzi armijas virsnieki, arī tie, kuri atentātā nepiedalījās.[1]
Arestētie gestapo aģenti 1944. gada oktobrī Beļģijā
1945. gada Kontrolkomisijas dekrēts Nr.2 izsludināja gestapo ārpus likuma. Starptautiskais kara tribunāls Nirnbergā atzina gestapo par noziedzīgu organizāciju — lielākā daļa tās vadītāju tika notiesāti uz nāvi vai ilgstošu ieslodzījumu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gestapo.
