Galatieši

Galatieši (sengrieķu: Γαλάται; latīņu: Galatae) bija ķeltu tauta, kas dzīvoja Galatijā, Anatolijas centrālajā daļā, mūsdienu Ankaras apkārtnē hellēniskajā periodā^[1] un vēlāk Romas impērijas laikā. Tā runāja galatiešu valodā, kas cieši saistīta ar gallu valodu (ķeltu valodu grupa), kas bija izplatīta Gallijas teritorijā^[2] (mūsdienu Francijā un tai blakus esošajās valstīs).

Galatieši ir cēlušies no ķeltiem, kas iebruka Grieķijā 3. gadsimtā pr.Kr. Sākotnējie Galatijas ieceļotāji atnāca uz šejieni caur Trāķiju Lutārija un Leonorija vadībā ap 278. gadu pr.Kr. Tie sastāvēja no trim ciltīm: tektosagiem, trokmiem un tolistobogiem, taču starp tiem bija arī citas mazākas ciltis. 25. gadā pr.Kr. Galatija kļuva par Romas impērijas provinci ar galvaspilsētu Ankiru (mūsdienu Ankara).

1. gadsimtā daudzi galatieši pievērsās kristietībai pateicoties apustuļa Pāvila misijas darbam. Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, sūtīta galatiešu kristīgajām kopienām Maķedonijā, ir iekļauta Jaunās Derības rakstos.

281. gadā pr.Kr. ķeltu vadonis Brenns ar milzīgu karaspēku iebruka Grieķijā, taču bija spiests atkāpties atpakaļ pēc Apollona tempļa izlaupīšanas Delfos. Tajā pašā laikā cita gallu grupa ar sievietēm un bērniem 279. gadā pr.Kr. Lutārija un Leonorija vadībā nošķīrās no Brenna komandētajiem spēkiem un iegāja Trāķijā. Šie iekarotāji Mazāzijā ieradās 278–277. gados pr.Kr. Savukārt citi iebruka Maķedonijā, nogalināja ķēniņu Ptolemeju Keraunu, taču beigās Antigons II Gonats viņus no turienes padzina.

Cīņas gaitā par varu ar savu brāli Zipoetu, Nikomeds I Bitīnietis nolīga 20 000 galatiešu algotņus. Galatieši sadalījās divās grupās, kuras vadīja Leonorijs un Lutārijs, un tie šķērsoja Bosforu un Hellespontu. 277. gadā pr.Kr., kad karadarbība beidzās, Nikomeds zaudēja kontroli pār galatiešiem, un tie sāka sirot Mazāzijas grieķu pilsētās. Tajā laikā Antiohs nostiprināja savu varu Sīrijā. Galatieši izlaupīja Kiziku, Ilionu, Didimu, Pjenu, Tiatiru, un Laodiķeju, bet Eritras iedzīvotāji no viņiem atpirkās. 275. vai arī 269. gadā pr.Kr. Antioha armija sastapās ar galatiešiem kaut kur Sardu līdzenumā Ziloņu kaujā. Pēc šīs kaujas ķelti apmetās Frīģijas ziemeļos, reģionā, kas vēlāk tika saukts par Galatiju.

Lai ierobežotu galatiešu sirojumus, Seleikīdi uzcēla nocietinājumus Tiatirā, Akrasosā un Nekrasonā, un izvietoja savus garnizonus Seleiku Siderā, Apamejā, Pizīdijas Antiohijā, Laodiķejā, Hieropolē, Peltosā un Vlandosā. Taču galatieši izgāja no šīm robežām un paņēma savā kontrolē tādas svarīgas pilsētas, kā Ankiru, Pessinusu, Taviju un Gordionu. Viņi turpināja sirot Bitīnijā, Heraklejā, Pontā 255. un 250. gadā pr.Kr., kā arī 240. un 230. gados pr.Kr. Attals I, Pergamas ķēniņš 241. gadā pr.Kr. galatiešus smagi sakāva kaujā pie Kaikas upes. 216. gadā pr.Kr. Prusijs I no Bitīnijas iejaucās, lai pasargātu Hellesponta pilsētas no galatiešu sirojumiem. 190. gados pr.Kr. galatieši veica sirojumus uz Lampasku un Pontas Herakleju. Pēc Heraklejas Memnona teiktā viņu mērķis bija iegūt izeju pie jūras, taču mūsdienu vēsturnieki šādu apgalvojumu apstrīd.

Galatiešu valsts iekārtu aprakstīja Strabons: saskaņā ar tradīciju katra cilts tika sadalīta kantonos, un katru no tiem pārvaldīja tetrarhs ar viņam pakļauto tiesnesi, kura pilnvaras nebija ierobežotas, izņemot slepkavību gadījumus, kurus izskatīja 300 cilvēku padome, kas bija izvēlēti no 12 kantoniem un sapulcējās svētajā vietā (sengrieķu: Δρυνεμετον; latīņu: Drynemeton - burtiski "ozola svētā vieta"), 20 jūdzes uz dienvidrietumiem no Ankiras. Domājams, tā bija svētā ozolu audze, jo nosaukums gallu valodā nozīmē "ozolu svētnīca" (dru-nemeton no drus, burtiski "ozols", un nemeton, burtiski "svētā zeme"). Iekarotajiem vietējiem kapadoķiešiem viņi atstāja kontroli pār pilsētām un lielu teritorijas daļu, taču jauno pavēlnieku labā, kas bija izveidojuši militāru aristokrātiju un turējās nošķirti nocietinātos ciemos, tiem bija jāmaksā desmitā tiesa.

Šie galatieši bija karotāji, kurus cienīja gan grieķi, gan romieši. Viņus bieži vien nolīga par algotņiem, kas tā laika lielajās kaujās reizēm varēja cīnīties abās konfliktējošajās pusēs vienlaicīgi. Daudzu gadu laikā vadoņi un viņu kara vienības bez jebkādiem būtiskiem šķēršļiem postīja Mazāzijas rietumu daļu, būdami sabiedroto statusā viena vai otra karojošā ķēniņa pusē, kamēr tie nenostājās seleikīdu ķēniņa Antioha Hieraksa pusē, kurš valdīja Mazāzijā. Hierakss centās uzvarēt Pergamas valdnieku Attalu I (241–197 g.pr.Kr.), taču hellēniskās pilsētas apvienojās Attala vadībā, un viņa armija ap 232. gadu pr.Kr. vairākas reizes smagi sakāva Hieraksu un galatiešus, piespiežot tos uz visiem laikiem apmesties vienā apgabalā, kuram tie jau bija devuši savu nosaukumu. "Mirstošā galla" tēma (pazīstamā Pergamas statuja) kļuva par dominējošo hellēniskajā mākslā veselas paaudzes laikā.

Pergamas Attalīdu ķēniņš izmantoja galatiešu pakalpojumus aizvien postošākos Mazāzijas karos, bet cita grupa dezertēja no sava ēģiptiešu pavēlnieka Ptolemeja IV pēc tam, kad Saules aptumsums salauza viņu garu.

189. gadā pr.Kr. Roma sūtīja Gneju Manliju Vulso karagājienā pret galatiešiem Galatijas karā, un viņš tos uzvarēja. No tā laika Galatijā dominēja romiešu vara, kas tika realizēta ar vietējo pārvaldnieku starpniecību. Galatijā iestājās pagrimums, reizēm nonākot Pontas varā. Mitridata karu laikā viņi atbalstīja Romas varu.

Ap 64. gadu pr.Kr. Galatija kļuva atkarīga no Romas impērijas. Iepriekšējie likumi tika atcelti, bet tika iecelti trīs vadoņi (kļūdaini saukti par "tetrarhiem"), pa vienam vadonim uz katru cilti. Viens no trijiem vadoņiem bija Dejotars, tolistobogu tetrarhs. Viņš centās iegūt vienpersonīgu varu pār visiem galatiešiem, un izprecināja savas abas meitas Brogitaram, trokmu tetraham un Kastoram Tarkondarijam, tektosagu tetrarham. Pēc tam viņš piespieda savu znotu Brogitaru pazust, un tādējādi ieguva kontroli pār trokmiem. Bet pēc tam Jūlijs Cēzars nodeva trokmus Pergamas Mitridatam, Brogitara brāļadēlam. Pēc Cēzara nāves Dejotars nogalināja ne tikai savu otro znotu Kastoru Tarkondariju, bet arī savu meitu, kas bija viņa sieva. 46. gadā pr.Kr. Mitridats gāja bojā un ap 44. gadu pr.Kr. Dejotars kļuva par visu galatiešu valdnieku, taču pēc četriem gadiem viņš nomira. Tā kā viņa dēls Dejotars Filopatrs pirms trim gadiem bija miris, valdīšana pārgāja viņa mazdēlam Kastoram II, Kastora Tarkondarija dēlam. Pēc tam par galatiešu ķēniņu kļuva Aminta, bet pēc viņa nāves tā tika iekļauta Romas impērijas sastāvā kā Galatijas province.

Galatijas provinces robežas vairākas reizes tika mainītas, bet galvaspilsēta bija Ankira. Galatieši ilgu laiku saglabāja savu senču kultūras īpatnības, kaut arī stipri hellenizētā veidā. Vēl 400. gadā Sv. Hieronīms liecināja par to, ka šajā reģionā ir tautas, kas runā ķeltu valodā.

Galatiešus sastādīja trīs ciltis: tektosagi, trokmi un tolistobogi. Katra cilts dalījās četrās grupās, un katru no tām pārvaldīja tetrarhs. Katrs no šiem divpadsmit tetrarhiem pakļavās priesterim un karavadonim, kuriem pakļāvās vēl divi karavadoņi. Kopējo galatiešu padomi veidoja 300 cilvēki, kas pulcējās īpašā sapulču vietā, Drunemetā.^[3] Vēlāk palika tikai trīs tetrarhi, pa vienam uz katru cilti. Tie cīnījās savā starpā par vienpersonisku varu, kā rezultātā pār galatiešiem valdīja tikai viens tetrarhs, kurš jau saucās par ķēniņu.

Tolistobogi (sengrieķu: Τολιστβόγιοι; latīņu: Tolistobogii) dzīvoja Sangarijas upes rietumos pie Gordionas un Pessinas pilsētām, kas tajā laikā bija viena no svarīgākajām Mazāzijas svētnīcām. Vidū apmetās tektosagi (sengrieķu: Τεκτόσαγες; latīņu: Tectosages) ar savu galvaspilsētu Ankiru. Robeža ar austrumos dzīvojošajiem trokmiem (sengrieķu: Τρόκμοι; latīņu: Trocmi) gāja pa Halisas upi (mūsdienās Kizilirmaka). Viņu galvaspilsēta bija Tavija.

Galatijas klimats ir diezgan nelabvēlīgs ar karstām, sausām vasarām un ilgstoši aukstām un sniegainām ziemām. Auglīgās upju ielejas un plašas, zālainas stepes bija derīgas dravniecībai un aitkopībai, kas nodrošināja ar gaļu, pienu un smalku vilnu. Bet mēsli tika izmantoti kurināmā vietā. Olīvkoki deva eļļu un olīvas, bet ozolos dzīvojošās kermesa blaktis pārstrādāja sarkanajā krāsā. Kā dārgakmeņus galatieši eksportēja opālus un dūmainos topāzus.

Taču īpaši nozīmīgs rūpals galatiešiem bija nolīgšana par algotņiem militārajā dienestā. Viņi piedalījas praktiski visos tā reģiona karos.^[4] Bet miera laikā galatieši draudēja citiem ar sirojumiem un izspieda atpirkšanās maksu naudas veidā. Vēl būtiskus ienākumus tiem deva kontrole pār svarīgu kulta vietu, Pessinas pilsētu.

Pat vēlākos laikos galatiešiem tika piefiksēta liela līdzība reliģijā un jurisprudencē ar galliem. Tāpat, kā Gallijā, dzimtas tēvam bija vara pār savas sievas un bērnu dzīvi un nāvi. Bez cilvēku upurēšanas, Drunemetu var uzskatīt par sapulču vietu un kā kulta analogu gallu nemetonam Karnutenas mežā. Gallu dēmons kapucē Genius cucullatus, iespējams, var būt kā analogs dievam-dziedinātājam Telesforam ("nobeidzējam").^[5] Uz to norāda arī grieķu dievu ķeltu iesaukas, kā, piemēram, Zevs Bussurīgijs (Ζεὺς Βουσσουριγίος; "Zevs ar ķēnišķīgu muti") divos uzrakstos pie Ankaras^[6] vai Zevs Bennioss (Ζεὺς Βέννιος; no gallu valodas benne, "rati"). Tetrarhu vārdi Deiotaros (gallu valodā *Dēvo-tarvos, «debesu bullis») un Brogitaros («zemes bullis») norāda uz buļļa kultu. Vairākām Galatijas upēm bija nosaukumi Gallos (Υάλλος),bet vēlākie galatiešu Kibeles priesteri tika saukti par "galliem" (Υάλλοι).^[7]

Taču galatieši, acīmredzot, drīz vien pārņēma Mazāzijas kultus, un vispirms Kibeles un Attisa kultu Pessinā, bet galatiešu tetrarhs Brogitars par lielu naudu nopirka priesterību Pessinā. Galatiešu ķēniņiene Kamma (Κάμμα) bija Artemīdas priesteriene, kuru galatieši no visām dievībām godināja visvairāk. Bet Tavijā, trokmu galvaspilsētā, pielūdza lielo Zeva statuju.

Senie rakstnieki ziņoja, ka galatieši upurēja kara gūstekņus, ko apstiprina arī arheoloģijas dati. Bez cilvēku upuriem, upurēja arī zirgus, liellopus un suņus. Apgalvojums, ka galatieši 189. gadā pr.Kr. gāja uzbrukumā pilnīgi kaili, var būt patiess, jo ir liecības, ka tā ir sena gallu tradīcija. Bet, kas attiecas uz apbedīšanas tradīcijām, tad galatieši diezgan ātri tās pārņēma no Mazāzijas tautām.

Cicerons ziņoja par savu viesi, galatiešu ķēniņu Dejotaru, ka viņš neko nedarīja, sākumā nenovērojot putnu lidojumu kā labvēlīgu zīmi. Dejotars varēja pārtraukt iesāktu ceļojumu, ja parādījās kādas nelabvēlīgas zīmes.

Pateicoties apustuļa Pāvila misijas darbam 1. gadsimta vidū, galatieši kļuva par pirmajām kristītajām ķeltu ciltīm.^[8]

Galatiešu valoda bija ķeltu valodas paveids, taču līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai dažas glossas un cilvēku, cilšu un toponīmu vārdi. Šīs skopās ziņas rāda, ka galatiešu valoda bija gallu dialekts. Vēl ap 400. gadu Sv. Hieronīms teica: "Galatiešiem bez grieķu valodas, kurā runā visi Austrumu iedzīvotāji, ir sava personīgā valoda, kas ļoti līdzīga treveru valodai".^[9]

Vairākus galatiešu personvārdus var viennozīmīgi interpretēt no gallu valodas, piemēram: Deiotaros "dievišķais bullis"; Brogitaros "zemes bullis"; Sinoriks "senais ķēniņš"; Eporedoriks "divriču ķēniņš"; Eposognatos "zirgu kopējs"; Artiknos "lācēns". No toponīmiem var sastapt tipiskus ķeltu nosaukumus: Ekobriga, Drunemeton "svētā ozolu audze" un Vindija (Οὐινδία) "baltā".

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Galatieši.

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)