Arnolds Artums-Hartmanis

Arnolds Artums-Hartmanis Latvijas armijas kapteiņa formas tērpā Personīgā informācija Dzimis 1895. gada 29. martā Aizupes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) Miris 1970. gadi  Vācija

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvežleitnants Dienesta laiks 1914. - 1917. 1918. - 1939. Valsts Krievijas impērija  Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas

Arnolds Artums-Hartmanis,^[1] arī Arnolds Artum-Hartmanis^[2] (1895—±1970. gadi) bija latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku pulkvežleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzimis 1895. gada 29. martā Aizupes pagastā ierēdņa Jura Hartmaņa ģimenē. Mācījās Tukuma komercskolā. Tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūlijā iestājās Krievijas impērijas armijā, piedalījās kaujās Austrumprūsijas un Galīcijas frontēs. Pēc Oranienbaumas praporščiku skolas^[3] beigšanas 1916. gadā bija 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka spridzinātāju nodaļas komandieris. Piedalījies Ķekavas un Ziemassvētku kaujās. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 26. oktobrī atstāja Krievijas armiju.

Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gada 29. novembrī iestājās Latvijas armijā, bija Latvijas zemessardzes 1. Rīgas latviešu zemessargu rotas ložmetēju nodaļas komandieris, pēc 12. decembra Jelgavas brīvprātīgo rotas komandieris. 1919. gada 15. janvārī pēc Apsardzības ministra rīkojuma Liepājā sāka organizēt jātnieku nodaļu. Zemgales atbrīvošanas laikā 1919. gada 22. martā kaujā pie Bataru mājām Jaunbērzes pagastā zem pēkšņi uzbrūkošā pretinieka uguns Artums-Hartmanis sakārtoja savu nodaļu ķēdē un, no visām pusēm ielenkts, izturēja spiedienu, tā ļaudams galvenajiem spēkiem izvirzīties un sakaut ienaidnieku.^[4] No 1919. gada maija viņš bija Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona štāba priekšnieks, kopš septembra — komandiera vietnieks. Bermontiādes laikā 29. oktobrī viņam uzdeva organizēt 9. Rēzeknes kājnieku pulka jātnieku nodaļu, no 1920. gada 5. janvāra bija Zemgales divīzijas atsevišķā eskadrona komandieris.

Pēc kara beigām 1921. gada 12. martā viņš kļuva par 1. Jātnieku pulka komandiera palīgu, atvaļināts no dienesta 1924. gada 2. septembrī. 1925. gadā pārgāja robežsardzes dienestā, bija Ludzas apriņķa 8. rajona kontrolieris, no 1927. gada 3. Jaunlatgales robežapsardzības iecirkņa priekšnieks.

1929. gadā kļuva par Rīgas prefektūras jātnieku policijas komandieri. 1939. gada 4. novembrī vācbaltiešu izceļošanas laikā pārcēlās uz Vācijas okupēto Polijas daļu. Miris 1970. gados VFR.^[5]

• Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/1272, par 1919. gada 22. marta kauju pie Bataru mājām)
• Krievijas Sv. Staņislava ordenis (III šķira)
• Krievijas Sv. Annas ordenis (III un IV šķira)
• Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira)
• Viestura ordenis
• Beļģijas Kroņa ordenis

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. Rīga: Preses nams, 1999. 306.-307. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Latvijas valsts vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 484. l. (virsnieku biogrāfijas), 44. lpp.