Aleksiāņu kongregācija

Aleksiāņu kongregācija, arī Brāļu celītu vai aleksiāņu kongregācija (lat. Congregatio Fratrum Cellitarum seu Alexianorum, saīsinājums: CFA), jeb Aleksiāņu ordenis ir 14. gadsimtā dibināta žēlsirdīgo brāļu laicīga kongregācija. Darbības pamatvirziens ir psihiski slimo, nedziedināmi slimo un uz nāvi notiesāto ciešanu atvieglošana.

Nosaukums nāk no Aleksija baznīcas nosaukuma Marienberas klosterī, Āhenā.

To izveidoja Flandrijā (mūsdienu Beļģijas teritorija) laju grupa Tobiasa (uzvārds nav zināms) vadībā, lai palīdzētu mēra epidēmijā cietušajiem. 1377. gadā ordeņa leģitimitāti atzina pāvests Gregors XI. Ordeņa grupas aktīvi darbojās mūsdienu Beļģijas un Vācijas teritorijās.

1472. gadā pāvests Siksts IV piešķīra aleksiāņiem sv. Augustīna regulu. Kopš tā laika tie valkā melnu habitu, apjoztu ar ādas jostu.

2. Pasaules kara laikā nacisti izraidīja aleksiāņus no slimnīcām un hospitāļiem, konfiscēja ordeņa īpašumus. Ordeņa centrālā mītne tūlīt pēc kara tika pārcelta uz Signalmounteinu (ASV).

1997. gadā ordenī bija 124 locekļi.

• Katoļu enciklopēdijas ieraksts (angliski)
• Aleksiāņu ordenis - Pareizticīgo enciklopēdija (krievu val.)

Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l