Aleksandrs Dimā (tēvs)
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Aleksandrs Dimā (franču: Alexandre Dumas, père; īstais vārds – Dumas Davy de la Pailleterie; dzimis 1802. gada 24. jūlijā, miris 1870. gada 5. decembrī), tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem franču autoriem literatūras vēsturē. Dimā īpaši pievērsās vēsturisko romānu rakstīšanai, un no tiem īpašu popularitāti guvuši "Grāfs Monte-Kristo" un "Trīs musketieri", taču rakstīja arī lugas un darbojās publicistikā. Dimā līdz ar Onorē de Balzaku bija pirmais, kas pilnībā izmantoja romāna turpinājumos piedāvātās iespējas.
Dimā bija ceturtdaļafrikānis un tāpēc par spīti savam talantam un popularitātei visu mūžu cieta no rasisma.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dimā vectēvs, marķīzs Antuāns Aleksandrs Davī de la Peijeterī (Antoine-Alexandre Davy de la Pailleterie), dienēja franču artilērijā Sandomingo kolonijā (tagadējā Haiti), kur apprecēja melnādainu verdzeni. 1762. gadā viņa laida pasaulē Dimā tēvu un drīz pēc tam nomira.
Kad Dimā vectēvs ar savu dēlu atgriezās Normandijā, joprojām tika piekopta verdzība, tāpēc zēns cieta no tā, ka bija mulats. 1786. gadā Dimā tēvs iestājās franču armijā, taču, lai pasargātu savas aristokrātiskās ģimenes reputāciju, lietoja savas mātes meitas uzvārdu. Pēc Lielās franču revolūcijas marķīzi zaudēja savus īpašumus, savukārt Aleksandra Dimā tēvs Tomass-Aleksandrs (Thomas-Alexandre) kļuva par prasmīgu un drosmīgu karavīru revolucionāru armijā un 31 gada vecumā jau bija ģenerālis.
Ģenerālis Dimā apprecējās, un 1802. gadā piedzima Aleksandrs Dimā. Dimā tēvs nomira, kad Aleksandram bija tikai četri gadi, tāpēc Dimā uzauga finansiāli ļoti sliktos apstākļos. Dimā māte nevarēja viņam sniegt pienācīgu izglītību, taču Dimā bija kaislīgs grāmatu cienītājs un lasīja visu, ko varēja dabūt. Lai arī ģimene bija nabadzīga, tomēr saglabājās tās aristokrātiskās saites, tāpēc pēc monarhijas atjaunošanas divdesmit vienu gadu vecais Dimā pārcēlās uz Parīzi, kur viņa labā rokraksta dēļ viņu pieņēma darbā pie Orleānas hercoga, vēlākā Francijas karaļa Luī Filipa (Louis Philippe).
Strādājot Parīzē, Dimā sāka nodarboties ar publicistiku, kā arī rakstīt lugas. 1829. gadā viņa pirmā bez sadarbības ar citiem uzrakstītā luga "Henrijs III un viņa galms" tika uzņemta ar lielu sajūsmu, kā rezultātā viņš beidzot ieguva finansiālu neatkarību un varēja nodarboties tikai ar rakstniecību. Pēc vēl pāris veiksmīgām lugām Dimā pievērsās romānu rakstīšanai. Lai arī viņu saistīja ekstravagants dzīvesveids un viņš vienmēr iztērēja vairāk nekā nopelnīja, Dimā izrādījās atjautīgs darījumu cilvēks. Avīzēs bija liels pieprasījums pēc romāniem turpinājumos, tāpēc viņš 1838. gadā vienkārši pārrakstīja vienu no savām lugām, lai radītu savu pirmo romānu turpinājumos. Romāna nosaukums bija Le Capitaine Paul, un pēc tā izdošanas Dimā izveidoja "ražošanas studiju", kas radīja simtiem stāstu, kuri visi bija pakļauti viņa personīgajiem labojumiem un norādēm.
1840. gadā Dimā apprecēja kādu aktrisi, taču joprojām turpināja savus daudzus sakarus ar citām sievietēm, no kurām viņam bija vismaz trīs bērni (tiek uzskatīts, ka viņa ārlaulības bērnu skaits sasniedz dučus, taču viņš atzina tikai trijus no tiem). Viens no tiem, viņa vārdā nosauktais ārlaulības dēls, arī kļuva par veiksmīgu rakstnieku, tāpēc vienu no viņiem dēvē par "tēvu" (fr. père), bet otru par "dēlu" (fr. fils).
Dimā ar saviem darbiem nopelnīja ļoti daudz, taču dzīvoja izlaidīgi, tāpēc daudzkārt bija parādos. Kad tika gāzts pie varas esošais karalis Luī Filips (Louis Philippe) un pie varas nāca prezidents Šarls Luī Napoleons Bonaparte (Charles Louis Napoleon Bonaparte), viņš zaudēja valsts varas atbalstu, un 1851. gadā Dimā kreditoru dēļ nācās bēgt uz Beļģiju (Briseli). Pēc diviem gadiem trimdā viņš atgriezās Parīzē, kur izveidoja dienas avīzi Le Mousquetaire. 1858. gadā viņš aizceļoja uz Krieviju, kur franču valoda tobrīd bija otrā lielākā valodā un Dimā bija ļoti atzīts autors. Dimā Krievijā un Gruzijā pavadīja divus gadus, tad devās meklēt piedzīvojumus uz Itāliju, kur 1861. gadā tika izveidota Itālijas Karaliste. Nākamos trīs gadus Dimā atbalstīja Garibaldi un piedalījās cīņā par vienotu Itāliju, bet 1864. gadā atgriezās Parīzē.
Dimā nomira no triekas 1870. gada 5. decembrī. Tiek apgalvots, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: "Tagad es tā arī neuzzināšu, kā tas beigsies," – ar tiem viņš domājis savu nepabeigto grāmatu. Dimā dēls Aleksandrs Dimā (dēls) kļuva par rakstnieku un morālistu un tā arī nekad nepieņēma sava tēva dzīvesveidu.
Literārā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dimā vēsturiskie romāni ir spraigas darbības pārpilni piedzīvojumu romāni. Tie bieži neatbilst vēsturiskajiem faktiem, kas tiek pakārtoti daiļdarbu varoņu gaitām.
Dimā bija kaislīgs lasītājs, un īpaši viņu interesēja lugas. Sākotnēji viņš tās rakstīja kopā ar citiem autoriem. Pirmā šādi uzrakstītā luga Dimā bija La Chasse et L'Amour (1835). Viena no vēlāk uzrakstītajām lugām, La Tour de Nesle (1832), tiek uzskatīta par franču melodrāmas lielāko meistardarbu. Dimā rakstīja nepārtraukti – lugas, romānus, noveles.
Līdz 1843. gadam Dimā bija uzrakstījis 15 lugas. Viņam bija 73 asistenti, ar kuru palīdzību viņš sarakstīja aptuveni 250 grāmatas. Nozīmīgākais palīgs viņam bija vēstures skolotājs Augusts Makē (Auguste Maquet), kam viņš ļāva strādāt diezgan neatkarīgi. Makē bieži viņam ieteica, par ko rakstīt, kā arī uzrakstīja pirmos uzmaetumus svarīgākajiem Dimā darbiem, ieskaitot romānus "Trīs musketieri" un "Grāfs Monte-Kristo". Dimā pats apgalvoja, ka rakstīt savas grāmatas sācis vien tad, kad viņa prātā tās jau bijušas pabeigtas.
Dimā lomu vēsturiskā romāna attīstībā lielā mērā noteica sakritība. 1830. gados tika atcelta preses cenzūra, kas radīja strauju avīžu izplatīšanos. Redaktori centās pievilināt lasītājus ar izklaidējošiem romāniem turpinājumos.
Dimā dzīve bija tikpat krāšņa kā viņa varoņiem, un par viņa dzīvesveidu klīst daudzi nostāsti. Kad viņam lūgts ziedot 25 frankus tiesu izpildītāja apglabāšanai, viņš iedevis 50, sakot: "Lūdzu – apglabājiet divus no viņiem." Viņš piedalījās 1830. gada jūlija revolūcijā un kļuva par nacionālās gvardes kapteini, saslima ar holēru 1832. gada epidēmijā un devās uz Itāliju atveseļoties.
Tiek uzskatīts, ka Dimā savas dzīves laikā cieta no rasisma, taču tam trūkst tiešu pierādījumu. Dimā jautājumu par rasēm un koloniālismu apskata savā darbā Georges (1843), kura galvenais varonis, pa pusei francūzis mulats, atstāj Maurīciju, lai dotos iegūt izglītību Francijā, bet pēc tam atgriežas, lai atriebtos pret zēnībā pārciestajiem apvainojumiem.
Romānā "Trīs musketieri" aizsāktais stāsts tika turpināts vairākos citos darbos, tostarp "Pēc divdesmit gadiem" un "Cilvēks dzelzs maskā". Iespējams, slavenākais citāts no "Trim musketieriem" ir: "Viens par visiem, visi par vienu!"
Atsevišķos Dimā darbos parādās pārdabiski elementi, piemēram, spoki, Siāmas dvīņi ar garīgu saikni, jauns puisis, kas noslēdz līgumu ar sātanu, vampīri.
Būtiskākie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Askānio" (Ascanio, 1843)
- "Trīs musketieri" (Les Trois Mousqetaires, 1844)
- "Karaliene Margo" (La Reine Margot, 1845)
- "Grāfs Monte-Kristo" (Le Comte de Monte-Cristo, 1845—1846)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Grāfs Monte-Kristo (latviski)[novecojusi saite]
- Aleksandra Dimā (tēva) darbi angļu un franču valodā (Project Gutenberg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aleksandrs Dimā.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|