Šķidrums

Šķidrums ir vielas agregātstāvoklis, kura tilpums pie konstantas temperatūras un spiediena ir konstants, un kura formu nosaka trauks, kurā tas ir iepildīts. Šķidrums rada spiedienu uz trauka sienām un tajā iegremdētajiem ķermeņiem, šis spiediens ir vienāds visos virzienos (hidrostatiskais spiediens).

Šķidrumi ir (normālos apstākļos) ūdens, piens, dažādas eļļas, spirts, benzīns, acetons, glicerīns utt. Normālos apstākļos šķidrs ir arī dzīvsudrabs.

Šķidrumi spēj plūst pa caurulēm un tādēļ tie var tecēt pa ūdensvadiem un kanāliem. Daži šķidrumi plūst ātri, bet citi tajos pašos apstākļos - daudz lēnāk. Tā, piemēram, uz galda izliets ūdens ātri izplūst pa galda virsmu. Savukārt izlieta eļļa to dara lēnāk. Bet medus vai piķis var plūst tik lēni, ka dažkārt ir grūti pateikt, vai tas ir šķidrums vai cieta viela.

Jo šķidrums labāk plūst, jo ātrāk tajā grimst ķermenis (kura blīvums ir lielāks par šķidruma blīvumu). Piemēram, ūdenī iemetot tērauda lodīti, tā nogrimst pietiekoši ātri. Turpretī traukā ar biezu eļļu tā pati lodīte nogrims lēnāk.

Salīdzinot ar gāzēm, kurām arī piemīt šī īpašība, šķidrumi plūst daudz reižu lēnāk.

Pamatraksts: slapināšana

Slapināšana ir šķidruma spēja slapināt cietas vielas ķermeņus. Piemēram, ja nelielu ūdens daudzumu izlej uz pulētas galda virsmas, tad ūdens izplūst un plānā slānītī piekļaujas virsmai - galds kļūst slapjš. Ūdens slapina daudzas cietas vielas - stiklu, metālu, laku u.c. Slapināšana ir raksturīga arī citiem šķidrumiem - pienam, benzīnam, spirtam utt. Šie šķidrumi slapina daudzu, bet ne visu cietu vielu virsmas. Tā, piemēram, uz parafīna vai taukainas virsmas uzliets ūdens neizplūst, jo parafīnu un taukus ūdens neslapina.

Ir arī šķidrumi, kuri izturas savādāk nekā ūdens. Tāds ir, piemēram, dzīvsudrabs. Tas, izliets uz kāda ķermeņa virsmas, parasti savelkas lodītēs. Dzīvsudrabs virsmu neslapina un tā pilieni ripo pa galda virsmu kā mazas lodītes.

Ja šķidrums ir miera stāvoklī homogēnā gravitācijas laukā, tad spiedienu ${\displaystyle p}$ jebkurā punktā nosaka ar formulu

${\displaystyle p=\rho gh}$,

kur ${\displaystyle \rho }$ ir šķidruma blīvums (pieņemts par konstantu) un ${\displaystyle h}$ ir šķidruma staba augstums. Jāievēro, ka šī formula spiedienu uz brīvas virsmas dod vienādu ar nulli (ja virs šķidruma virsmas nepastāv virsspiediens (formulā nav norādīts)), un tas ļauj izskaidrot virsmas spraiguma parādības.

Šķidrumiem ir raksturīgas virsmas spraiguma un kapilaritātes parādības. Virsmas spraigums raksturo šķidruma virsmas enerģiju, tas nosaka šķidruma spēju slapināt cietvielas. Viskozitāte raksturo šķidruma iekšējo berzi, tā nosaka šķidruma tecēšanas īpašības. Šķidrumi parasti izplešas, ja tos karsē, un saraujas, ja atdzesē. Ķermeņi, kuru blīvums ir mazāks par šķidruma blīvumu, peld, ja ievietoti šķidrumā. Šķidrumi to attiecīgajos vārīšanās punktos pārvēršas par gāzēm un kušanas punktos par cietām vielām. Veicot frakciju destilāciju, šķidrumus var atdalīt vienu no otra, ja tie vārās katrs savā vārīšanās temperatūrā. Kohēzija starp molekulām šķidrumā nav pietiekoša, lai novērstu iztvaikošanu no brīvās virsmas. Stikls normālās temperatūrās nav atdzesēts šķidrums, bet ir amorfa viela.

• Arhimēda likums
• Viskozitāte

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šķidrums.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)