Ģeogrāfija

Ģeogrāfija (grieķu: γεωγραφία: γεια — ‘Zeme’ un γραφειν — ‘rakstīt, aprakstīt’) ir dabaszinātņu un sociālo zinātņu sistēma, kas pēta Zemi, tai raksturīgās īpatnības, dzīvības izplatību uz Zemes, tai skaitā cilvēka izplatību un cilvēka darbības ietekmi. Ģeogrāfija ir joma, kur saskaras dabaszinātnes un sociālās zinātnes.

Terminu "ģeogrāfija" pirmais lietoja sengrieķu zinātnieks Eratostens. Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem vienotā sistēmā ģeogrāfiskās zināšanas apkopoja vācietis Bernhards Vareniuss. Latvijas ģeogrāfiskā izpēte sākās 18. gadsimta beigās.

Ģeogrāfiskajai izpētei tradicionāli ir četri galvenie virzieni:

• telpiskā analīze — dabisko un cilvēka radīto fenomenu telpiskās izplatības pētījumi;
• reģionālie pētījumi — detālāki atsevišķu Zemes apgabalu pētījumi;
• cilvēka un Zemes mijiedarbības pētījumi;
• Zemes zinātnes, t.i. pašas Zemes pētījumi.

Mūsdienu ģeogrāfija ir visaptveroša disciplīna, kas tiecas izzināt pasauli, tai skaitā to, kā mainās pasaule un kāda tā būs. Tā kā telpa un atrašanās vieta ietekmē lielāko daļu mūsu ikdienas dzīves aspektu — ekonomiku, veselību, klimatu u.c. — ģeogrāfija ietver ļoti daudz nozaru, un tā ir cieši saistīta ar vairumu citu zinātņu. Ģeogrāfiju tās lielās nozīmes dēļ dažkārt dēvē par "zinātņu māti". Tā apvieno cilvēka izpēti un fizikālās zinātnes, un tāpēc ģeogrāfiju iedala divos galvenajos novirzienos: cilvēka ģeogrāfijā un fiziskajā ģeogrāfijā.

Cilvēka ģeogrāfijā lielākā uzmanība tiek pievērsta cilvēka pārveidotajai Zemes daļai, tam, kā šādi pārveidojumi notiek, kā to uztver paši cilvēki un kāda ir Zemes un cilvēka mijiedarbība. Fiziskā ģeogrāfija pēta dabisko vidi, tai skaitā to, kā veidojas un mijiedarbojas klimats, augājs, augsne, Zemes virsmas formas un citi Zemi raksturojoši elementi.

Abi galvenie ģeogrāfijas novirzieni lieto atšķirīgu metodiku un nošķiras bezmaz divās atšķirīgās zinātnēs. Tāpēc pastāv arī ģeogrāfijai iekšēja interdisciplināra zinātne — vides ģeogrāfija, kas pēta cilvēka radītās vides un dabiskās vides mijiedarbību.

Ģeogrāfijas zinātne aizsākusies senajās kultūrās. Mūsdienu ģeogrāfija balstās uz aizsākumiem, kas tapuši Senajā Grieķijā. Senie grieķi uztvēra ģeogrāfiju gan kā zinātni, gan kā mākslu.

Turpinās debates par to, kurš no senajiem grieķiem pirmais izvirzīja hipotēzi par to, ka Zeme ir apaļa — to izdarīja vai nu Parmenīds, vai arī Pitagors. Eratostens viens no pirmajiem centās aprēķināt Zemes rādiusu. Taču liela daļa sengrieķu zinātnieku tomēr uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks.

Hiparhs visdrīzāk bija pirmais, kas izstrādāja ērti lietojamu koordināšu sistēmu, kas balstījās uz garuma un platuma grādiem. Hiparhs Zemes koordināšu sistēmai izmantoja no Babilonijas matemātiķiem aizgūto skaitļu seksagesimālo sistēmu, sadalot Zemi 360 grādos un katru no grādiem — 60 minūtēs.

Strabons, cik zināms, bija pirmais, kas centās sagatavot visaptverošu ģeogrāfijas enciklopēdiju — darbam Geographica ir 17 sējumi un tas kalpo par izcilu ģeogrāfijas vēstures informācijas avotu. Uzskata, ka grieķi maz lietojuši kartes.

Pretstatā senajiem grieķiem, romieši plaši lietoja kartes. Nozīmīgākais Senās Romas ģeogrāfs bija Ptolemajs, kas gadsimtu pēc Strabona sāka sagatavot ģeogrāfijas enciklopēdiju. Šajā laikā Romas impērija jau aizņēma lielu daļu Eiropas un bija izpētītas agrāk grieķiem nezināmas teritorijas, piemēram, Britu salas. Šajā laikā aktīvi darbojās arī Zīda ceļš, kas Eiropas iedzīvotājiem sniedza nebijušas zināšanas par Āziju.

Līdz mūsdienām turpinās diskusijas par dažādiem vietvārdiem, ko lietojis Ptolemajs — joprojām nereti tiek meklēti objekti, uz kuriem tie attiecināti.

Sadaļas ar zinātnes vēsturei vērtīgām sava laika ģeogrāfijas pamatnostādnēm iekļautas arī Plīnija Vecākā darbā Naturalis Historia.

Agrajos viduslaikos ģeogrāfijas zināšanas Eiropā regresēja, kaut gan speciālisti joprojām saglabāja uzskatu, ka Zeme ir apaļa. Seno grieķu un romiešu prasmes ģeogrāfijā lielā mērā pārņēma un tālāk attīstīja arābi, tai skaitā tādi zinātnieki kā Al Idrisi, Ibn Batūta, Ibn Haldūns. Islāma impērija stiepās no Marokas līdz Indijai, arābu tirgotāji un ceļotāji devās uz tālām zemēm Atlantijas un Indijas okeānā.

Interesi par ģeogrāfiju Eiropā atmodināja Marko Polo ceļojumi. Ap 1400. gadu Eiropā atkārtoti izdeva Ptolemaja darbus, kas agrajos viduslaikos bija saglabājušies tikai Arābijā.

Pamatraksts: Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Laikmetu no 15. gadsimta sākuma līdz 17. gadsimta sākumam ģeogrāfijā dēvē par Lielo atklājumu laikmetu — šajā laikā eiropiešu kuģi pirmoreiz brauca pa visām pasaules jūrām, meklējot jaunus ceļus strauji augošās ekonomikas izplatībai, kā arī meklējot zeltu, sudrabu un garšvielas. Veiksmīgi apvienojot Vidusjūras un Ziemeļjūras kuģubūves tehniku, navigācijas un kartogrāfijas sasniegumus, eiropieši pēkšņi ieguva spēju apceļot plašos okeānus. Slavenāko jaunu zemju atklājēju vārdi tika iemūžināti neskaitāmos ģeogrāfiskajos nosaukumos. Ļoti nozīmīgus atklājumus veica tādi pētnieki kā Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns, Ābels Tasmans, Džeimss Kuks.

Lielo atklājumu laikmetā eiropieši sev atklāja tādas zemes un jūras kā Ameriku, Japānu, Kluso okeānu, Austrāliju. Taču Lielo atklājumu laikmetā eiropieši vēl neizpētīja Arktiku, neatklāja Antarktīdu un neizpētīja jaunatklāto zemju — Amerikas, Austrālijas, Āfrikas — iekšējos rajonus.

Šajā laikā ģeogrāfija attīstījās kā sistemātiska ģeogrāfiskās informācijas vākšanas sistēma, Lielo atklājumu laikā tika likti arī nozīmīgi teorētiskie pamati. Gerarduss Merkators izstrādāja pirmo visas pasaules karti, vienlaikus izstrādājot arī ērtu kartogrāfisko projekciju.

18. gadsimtā turpinājās aizvien detalizētāka pasaules izpēte. Šajā laikā augstākajā izglītībā ģeogrāfija tika izdalīta kā atsevišķa disciplīna.

19. gadsimtā ģeogrāfijas teoriju apkopoja un pilnveidoja ģeogrāfs Aleksandrs fon Humbolts, kurš gadsimta sākumā ar saviem ceļojumiem un darbiem padarīja ģeogrāfiju ļoti populāru. Viņa ievērojamākie darbi ir Kosmos un Ansichten der Natur. Tomasa Hakslija publikācija par fiziogrāfiju piedāvāja jaunu skatījumu uz ģeogrāfiju, analizējot mikroparādību cēloņus un sekas un attiecinot šīs likumsakarības arī uz liela mēroga procesiem, kurus jebkurā gadījumā veido šīs mikroparādības.

Šajā periodā ģeogrāfijas zinātnei veidojās aizvien ciešāka saite ar tādām zinātnēm kā ģeoloģija, bioloģija, ekonomika, socioloģija un demogrāfija.

Ģeogrāfijas attīstību veicināja ietekmīgas ģeogrāfu biedrības, kurās, pateicoties apgaismības laikmeta tendencēm, aktīvi darbojās daudzi ietekmīgi un turīgi cilvēki. Šādas biedrības spēja organizēt dārgus un sarežģītus zinātniskās izpētes pasākumus. 1830. gadā tika dibināta Anglijas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kam ir lieli nopelni Britu impērijā iekļauto zemju izpētes organizēšanā un arī šīs impērijas paplašināšanā. 1888. gadā tika dibināta ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, kas ilgstoši savu slavu un ietekmi izveidojusi un saglabājusi, pateicoties populārzinātniskajam žurnālam National Geographic. Šis žurnāls arī mūsdienās turpina veidot plašākas sabiedrības viedokli par ģeogrāfijas zinātni.

Rietumu civilizācijā ģeogrāfijas zinātne 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gājusi caur četrām attīstības fāzēm, kas viena pēc otras padarīja ģeogrāfijas zinātni bagātāku un nobriedušāku: vides determinismu, reģionālo ģeogrāfiju, kvantitatīvo revolūciju un kritisko ģeogrāfiju.

Vides determinisms ir teorija par to, ka cilvēku fiziskie, garīgie un morālie paradumi sakņojas viņu dzīves vides apstākļos. Vieni no slavenākajiem vides deterministiem ir Kārlis Riters, Elena Čērčila Semple un Elvorts Hantingtons. Plašākā sabiedrībā līdz galējībām novesti ir šādi vides determinismā aizsākušies uzskati: "karstums padara tropu iedzīvotājus slinkus", "biežās barometriskā spiediena maiņas mērenajā joslā padara šīs joslas iedzīvotājus intelektuāli attīstītākus". Vides deterministi centās līdzīgas tēzes pamatot zinātniski. 1930. gados šī uzskatu sistēma pārsvarā tika noraidīta — tai tā arī netika gūts stingrs zinātniskais pamats, taču tā bija radījusi plašākas sabiedrības apziņā nevajadzīgus un maldinošus uzskatus, kurus pseidozinātnieki nereti turpina paust arī tagad. Taču sākotnējā fāzē šī skola ievērojami palīdzēja veidot ģeogrāfijas zinātnes uzskatus.

Reģionālā ģeogrāfija bija 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta pirmajā pusē aktuāla ģeogrāfijas skola, kas uzskatīja, ka ģeogrāfijas zinātnes galvenā loma ir vietu — reģionu — izpēte. Šīs skolas pārstāvji koncentrējās uz pēc iespējas liela apjoma rakstītās un grafiskās informācijas savākšanu par konkrētām vietām, kā arī centās izstrādāt pamatojumu Zemes iedalījumam reģionos. Vieni no zināmākajiem šīs skolas speciālistiem ir Alfrēds Hetners un Vidāls De Lablašs. Ar laiku šī ģeogrāfijas skola tika noraidīta, jo tā izraisīja tendenci pārlieku iedziļināties sīkumos un minimālu teorētiskās zinātnes pielietojumu. Pie reģionālās ģeogrāfijas problēmām pieder arī joprojām karstās diskusijas par Eiropas dienvidaustrumu robežām, par Austrumeiropas un Centrāleiropas robežām, arī par Latvijas vēsturisko novadu precīzām robežām, kaut gan šo problēmu risinājums nedotu būtisku ieguldījumu ģeogrāfijas zinātnē un vienots risinājums būtībā nav iespējams šādu robežu neesamības dēļ.

Kvantitatīvā revolūcija ir mēģinājums atrast ģeogrāfijas zinātnei jaunu identitāti. Šī skola aizsākās līdz ar kosmosa izpētes ēras aizsākumu 1950. gadu beigās — 1960. gados. Kvantitatīvās revolūcijas skolas pārstāvji deklarēja, ka ģeogrāfijas mērķis ir pārbaudīt vispārējus dabas likumus par fenomenu telpisko izkārtojumu. Ģeogrāfijā sāka pielietot matemātiskās analīzes metodes un radīja aizsākumus ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām. Kvantitatīvā revolūcija no dabaszinātnēm ģeogrāfijā pārņēma pozitīvisma filozofiskās nostādnes. Izcili šīs skolas ģeogrāfi ir Valdo Toblers, Freds Šēfers, Torstens Hēgerstrands un citi.

Kritiskā ģeogrāfija aizsākās kā pozitīvisma kritika. Pirmā šī novirziena pārstāve bija humānistiskā ģeogrāfija, kas pētīja cilvēka vietas izjūtu un attiecības ar vietu (Ji Fu Tuans). Lielāku ietekmi guva marksistiskā ģeogrāfija, kas Kārļa Marksa un viņa sekotāju sociālās teorijas pielietoja ģeogrāfijas fenomenu pētīšanā (Dāvids Hārvijs). Visjaunākā apzinātā ģeogrāfijas skola ir postmodernā ģeogrāfija, kas pielieto postmodernisma un poststrukturālisma idejas telpisko attiecību sociālo konstrukciju izpētē.

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ģeogrāfiju, tāpat, kā vairumu citu dabaszinātņu, ietekmē straujā informācijas tehnoloģiju un kosmiskās izpētes attīstība. Vides degradācijas draudu ietekmē strauji attīstās tās ģeogrāfijas nozares un saskarzinātnes, kas nodarbojas ar Zemes izmaiņu, jo īpaši cilvēka radīto izmaiņu pētījumiem.

Joprojām vāji attīstīta ir okeāna lielākās daļas izpēte un likumsakarību apzināšana — šādai izpētei pašreiz esošās tehnoloģijas vēl nesniedz pilnvērtīgus, ērti lietojamus risinājumus. Līdz ar to liela daļa planētas virsmas joprojām nav pat precīzi kartēta.

Ģeogrāfijā ir divas pamatnozares — fiziskā un cilvēka ģeogrāfija —, kā arī vairākas interdisciplināras ģeogrāfijas nozares.

Fiziskā ģeogrāfija (nereti tiek saukta arī par fizioģeogrāfiju) ir viena no galvenajām Zemes zinātnēm. Tā nodarbojas ar Zemes fizisko īpatnību izpēti, pētot tās litosfēru, hidrosfēru, atmosfēru, pedosfēru, kā arī biosfēras ģeogrāfiskos aspektus. Fizisko ģeogrāfiju var iedalīt šādās galvenajās nozarēs, no kurām daļa ir interdisciplināras:

• Ainavu zinātne
• Augšņu zinātne
• Bioģeogrāfija
• Glacioloģija
• Ģeodēzija
• Ģeomorfoloģija
• Hidroloģija un hidrogrāfija
  • Limnoloģija
• Klimatoloģija un paleoklimatoloģija
• Krastu procesu izpētes nozare
• Okeanogrāfija
• Paleoģeogrāfija
• Vides ģeogrāfija un vides zinātne

Cilvēka ģeogrāfija pēta tos procesus, kas veido cilvēka un ģeogrāfiskās vides mijiedarbību. Tā aptver cilvēka, politiskos, kultūras, sociālos un ekonomiskos aspektus. Lielākoties šai zinātnei ir maz saskares ar fizisko ģeogrāfiju, taču cilvēka ģeogrāfiju lielā mērā ietekmē fiziskā vide. Saikni starp abām zinātnēm lielā mērā veido vides ģeogrāfija. Cilvēka ģeogrāfijai var izdalīt šādas galvenās nozares:

• Demogrāfija
• Ekonomiskā ģeogrāfija
• Ģeozofija
• Kultūras ģeogrāfija
• Politiskā ģeogrāfija
  • Ģeopolitika
• Reģionālā ģeogrāfija
• Vēstures ģeogrāfija

Vides ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta cilvēka un dabiskās vides mijiedarbības telpiskos aspektus. Vides ģeogrāfam ir labi jāorientējas gan fiziskajā, gan cilvēka ģeogrāfijā.

Vides ģeogrāfija attīstījusies kā sava veida tilts starp fizisko un cilvēka ģeogrāfiju, jo abas šīs ģeogrāfijas nozares 20. gadsimta gaitā šauri specializējušās. Otrs iemesls šādas zinātnes izveidei ir pieaugošā cilvēka ietekme uz dabisko vidi un ar to saistītās nereti satraucošās izmaiņas. Vides ģeogrāfija nodarbojas ar tādām jomām kā vides pārvalde, ilgtspējība, politiskā ekoloģija.

Ģeomātika ir ģeogrāfijas nozare, kas izveidojusies līdz ar kvantitatīvo revolūciju ģeogrāfijā 1950. gadu vidū. Ģeomātika apvieno tradicionālo kartogrāfijā un topogrāfijā izmantoto telpas atainošanas tehnoloģiju un informācijas tehnoloģiju iespējas. Ģeomātika ir kļuvusi plaši pielietota zinātne, pateicoties ģeogrāfisko informācijas sistēmu un tālizpētes (remote sensing) straujajai attīstībai.

Reģionālā ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta visu izmēru Zemes reģionus. Tai pārsvarā piemīt aprakstošs raksturs. Šīs nozares mērķis ir noteikta reģiona unikalitātes identificēšana un izpratne, ietverot šī reģiona dabiskos un antropogēnos aspektus. Aktīvi attīstās reģionalizācija, kas attīsta metodes telpas iedalīšanai reģionos.

Reģionālo ģeogrāfiju uzskata arī par pētījumu metodi ģeogrāfijas zinātnēs.

• Pilsētplānošana, reģionālā plānošana un telpiskā plānošana: izmanto ģeogrāfiju, lai noteiktu kā attīstīt vai kā neattīstīt teritoriju noteiktu kritēriju sasniegšanai. Pilsētu un citu teritoriju plānošana uzskatāma par praktisko ģeogrāfiju.
• Reģionālā zinātne — izveidojusies 1950. gados, lai ģeogrāfiska rakstura jautājumiem sniegtu drīzāk kvantitatīvu un analītisku atbildi, nevis aprakstošu atbildi — pēdējā raksturīga tradicionālajai ģeogrāfijai. Reģionālajā zinātnē telpiskajai dimensijai ir galvenā loma, taču tā ietver reģionālo ekonomiku, resursu pārvaldi, pilsētplānošanu, reģionālo plānošanu, ainavu ekoloģiju un citas jomas.
• Citu planētu izpēte — planetoloģija. Tradicionāli ģeogrāfija pēta Zemi, taču daudzas tās atziņas pielietojamas arī citu planētu pētīšanā un aprakstīšanā.

Galvenais ģeogrāfiskās izpētes rīks ir kartes. Mūsdienu ģeogrāfijā klasiskā kartogrāfija tiek papildināta ar īpašu informācijas tehnoloģiju — ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām.

Pamatraksts: Kartogrāfija

Kartogrāfija pēta un izstrādā metodes Zemes virsmas attēlošanai ar abstraktiem simboliem. Karšu veidošanas tehnika ir pietiekami specifiska lai to varētu uzskatīt par atsevišķu nozari, kas pāraug zinātnē.

Ģeogrāfiskās informācijas sistēma (ĢIS) ir informācijas sistēma, kas glabā telpisku informāciju tādā veidā, ka to ar informācijas tehnoloģiju palīdzību var ērti un precīzi atlasīt, tādējādi ātri un precīzi sasniedzot informācijas ieguves mērķi. ĢIS speciālistiem labi jāorientējas gan ģeogrāfijā, gan arī datorzinātnē un datubāzu sistēmās.

ĢIS ir radījusi sava veida revolūciju kartogrāfijā — mūsdienās praktiski jebkura karte tiek veidota ar ĢIS palīdzību. Eksistē īpaša, šauri specializēta ĢIS programmatūras izveides niša.

ĢIS ietver ne tikai informācijas tehnoloģiju pielietojuma prasmi bet arī spēju šo prasmi efektīvi izmantot telpisko attiecību atainošanā, analīzē un paredzēšanā.

Tālizpēte jeb attālā izpēte (Remote Sensing) ir prasme un zināšanas iegūt informāciju par Zemes virsmu un tās objektiem pēc attēliem, kas iegūti no mazāka vai lielāka attāluma no Zemes. Tālizpētes dati tiek iegūti ar Zemes mākslīgo pavadoņu vai aerofotogrāfijas palīdzību. Ģeogrāfi šādu informāciju lieto aizvien biežāk, iegūstot aizvien jaunu informāciju par Zemes sauszemes virsmu, okeāniem un atmosfēru. Šī informācija ir vērtīga tāpēc, ka tā:

1. sniedz objektīvu informāciju visdažādākajos mērogos;
2. sniedz visaptverošu informāciju par pētāmo vietu;
3. ļauj iegūt informāciju par attālām un nepieejamām vietām;
4. ļauj iegūt informāciju jaunās formās, piemēram tādā elektromagnētisko viļņu spektra daļā, ko cilvēka acs neuztver;
5. ļauj vienkārši un precīzi sekot līdzi izmaiņām pasaules kartē.

Tālizpētes datus var analizēt gan atsevišķi, gan apvienojot ar ĢIS datu slāņiem.

Latvijā, balstoties uz tālizpētes materiāliem, radītas kartes M 1:50 000 — LR Satelītkarte un M1:10 000 — ortofotokarte.

Ģeostatistika pētot ģeogrāfiskos fenomenus nodarbojas ar datu kvantitatīvo analīzi. Ģeostatistiku izmanto ļoti plaši, piemēram, naftas izpētē, laikapstākļu analīzē, pilsētplānošanā, epidemioloģijā, loģistikā. Ģeostatistikas matemātiskā bāze aizgūta klāsteru analīzē, diskriminanta analīzē un citās praktiskās matemātikas metodēs. Ģeostatistika pārsvarā tiek lietota apvienojumā ar ĢIS.

Šīs ģeogrāfijas metodes izmanto cilvēka ģeogrāfi, pētījuma gaitā veicot, piemēram, dalībnieka novērošanu, padziļinātās intervijas. Lielā mērā šī metode atbilst etnogrāfijas metodei.

Ģeogrāfija pieder pie senākajiem skolas mācību priekšmetiem, kas arī Latvijā mācīta jau kopš 19. gadsimta. Mūsdienās Latvijas skolās sākotnēji māca fizisko ģeogrāfiju un beidzamajās klasēs — ekonomisko un politisko ģeogrāfiju. Orientēšanos ģeogrāfijā uzskata par vienu no nozīmīgiem cilvēka vispārējā kultūras līmeņa rādītājiem.

Daudzās pasaules augstākajās mācību iestādēs ir ģeogrāfijas zinātnes studiju iespējas. Latvijā šādas iespējas piedāvā atsevišķa Latvijas Universitātes fakultāte — Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte.

• Kartes, to izpēte un sastādīšana nav galvenā ģeogrāfijas sastāvdaļa, kaut arī kartes kalpo par nozīmīgu ģeogrāfiskās izpētes rīku. Ar kartēm nodarbojas praktiska ģeogrāfijas nozare — kartogrāfija.
• Vietvārdu — pilsētu, upju, jūru un citu ģeogrāfisku nosaukumu — došana un pārzināšana arī nav galvenā ģeogrāfijas sastāvdaļa. Arī šī nodarbe ir ģeogrāfijas nozare — toponīmika.

Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Ģeogrāfija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ģeogrāfija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte
• Ģeogrāfijas resursi skolotājiem (angliski)
• The Geography Site — resursi ģeogrāfijas skolotājiem (angliski)
• National Geographic Online (angliski)
• Mygeo (vāciski)

• Zeme
• Suverēno valstu uzskaitījums

Autoritatīvā vadība WorldCat LNB: 000054437 LCCN: sh00005919 GND: 4020216-1 SUDOC: 027534499 HDS: 008266 NDL: 00573070 NKC: ph114618