Kariatīde

Kariatīdes (sengr. καρυάτιδα) ir apģērbtas sieviešu statujas, kuras sengrieķu arhitekti izmantoja antablementa atbalstam, aizvietojot ar tām kolonnas vai pilastrus.

Kariatīdes pirmo reizi tiek minētas Vitrūvija traktātā, kas veltīts Oktaviānam Augustam:

Tā, piemēram, ja kāds savā celtnē kolonnu vietā uzstādīs sieviešu marmora statujas garos apģērbos, sauktas par kariatīdēm, un uzstādīs uz tām mutulus vai dzegas, tad interesentiem viņš dos tādu izskaidrojumu: Peloponēsas pilsēta Karija slēdza ar Grieķijas ienaidniekiem, persiešiem, savienību. Rezultātā grieķi, ar slavu izkarojot sev brīvību, pēc uzvarošām kara beigām, kopēji vienojoties, pieteica karu kariešiem. Un lūk, ieņemot viņu pilsētu, un apkaujot vīriešus, un izlaupot viņu valsti, viņi aizveda to sievas verdzībā, pie tam neļaujos tām novilkt ne savas garās drēbes, ne pārējās precētu sievu rotas, ne tikai tādēļ, lai vienreiz izvestu tās caur triumfa vārtiem, bet lai tās, kalpojot par smagas verdzības piemēru, klātas ar mūžīgu kaunu, atklāti atmaksātu par savu līdzpilsoņu noziegumu. Tādēļ tā laika arhitekti pielietoja sabiedriskajām celtnēm šo sieviešu veidolus, noliekot tos smagumu balstīšanai, lai arī pēcteči atcerētos par kariešu sodu.

(Vitrūvijs "10 grāmatas par arhitektūru" I. 1, 5)

Ja šāda statuja attēloja sievieti ar augļu vai ziedu kurvi uz galvas, tad tādu sauca par kaneforu. Šāda arhitektūras motīva nosaukums ir cēlies no Karijas pilsētas Lakonijā, kur sievietes svētkos par godu dievietei Artemīdai dejoja reliģiskas dejas ar groziem uz galvas. Pazīstamākās antīkā laika kariatīdes atrodas Erehtejona portikā, Atēnu akropolē, kā arī sauktajā par kariatīdu portiku jeb Pandrosionu (pēc nimfas Pandrosas vārda) Delfu mantnīcā.

Viduslaikos kariatīdes gandrīz vispār netika pielietotas, un no jauna arhitektūrā tās parādījās sākot ar renesanses laiku. Vēlākos laikos kariatīdes ir vairumā sastopamas historisma stila celtnēs, kuras parādās vairākās Eiropas galvaspilsētās 19. gadsimta vidū.^[1] Mūsdienu mākslā par kariatīdēm sauc ne tikai apģērbtas vai pusizģērbtas sievietes, kas balsta sijas vai kādus ēku izvirzījumus, bet arī līdzīgas vīriešu figūras, kaut arī pareizāk tās būtu saukt par atlantiem.